5. oktobra vakarā uzstāsies The Body & Dis Fig. Amerikāņu izdevums Rolling Stone duetu The Body nodēvējis par “vienu no smagās mūzikas interesantākajām grupām”, piebilstot, ka tā rada žanriski grūti definējamu mūziku. Tas, iespējams, tādēļ, ka no doom vai sludge metāla apakšžanru konvencijām to atdala drosmīgi eksperimenti ar citiem žanriem, sākot ar power electronics un troksni, un beidzot ar basu mūziku. Īpaši izceļams ir arī ģitārista un vokālista Čipa Kinga (Chip King) savdabīgais vokāls - tie ir spalgi, asi, apskaņojuma distortēti balss cirtieni, kas rada distanci starp izpildītāju un panākto skanējumu: aizverot acis, ir grūti iztēloties ķermeni, kam piederētu šāda balss.
The Body bieži sadarbojas ar citiem māksliniekiem. Dažreiz tās ir grupas no radniecīgām metāla un trokšņu roka aprindām, piemēram, Vampilia vai Full of Hell, taču dažreiz - projekti no eskperimentālās elektroniskās mūzikas lauka. Ievērību tajā sākotnēji grupai nopelnījis 2012. gada albums I Shall Die Here, ko producējis projekta The Haxan Cloak darbinātājs (un tagad arī videospēļu un filmu mūzikas komponists) Bobijs Krliks (Bobby Krlic). Šo atmosfērisko albumu, kas vienlaikus izklausījās pēc metāla ieraksta un distopiskas, urbānas skaņu ainavas, publicēja izdevniecība RVNG Intl., kas tik tiešām ar metālu strādā reti.
Šo grupas sadarbību klāstu papildina jaunākais ieraksts Orchards of a Futile Heaven, ko publicējis leibls Thrill Jockey, un kurā grupai pievienojusies vokāliste un industriālas postklubu mūzikas producente Felīcija Čena (Felicia Chen) jeb Dis Fig. Viņa pēc temperamenta labi piestāv grupai - medijs Pitchfork viņas 2019. gada solo albumu PURGE raksturo kā “emocionāli saspringtu” un pilnu ar kontrastējošiem vardarbības un patvēruma mirkļiem. Savukārt portāls Resident Advisor par In Blue, viņas sadarbības albumu ar producentu The Bug raksta: “Dis Fig klātbūtne šeit ir transformatīva. The Bug vienmēr sadarbojies ar izciliem mūziķiem, un Dis Fig izceļ viņā labāko.”
The Body bundzinieks un programmētājs Lī Bufords (Lee Buford) jaunajam albumam izvēlēto elektroniski dobjo skanējumu skaidro: "Es vienmēr esmu tiecies pēc smagām lietām, taču man nekad īsti līdz galam nav patikusi smagā ģitārmūzika - cilvēks nekad nespēs panākt tik “smagu” skaņu, cik ģitāra.” Dis Fig savukārt piebilst, ka ierakstā dzirdamā balss uztverama par pieejamāko emocionālā kontakta punktu citkārt tik mašināli dārdošajā mūzikā.
Britu medijs The Guardian šo sadarbību raksturojis kā “ellīgi dziļu” un “tumšu, bet gandarījumu sniedzošu”. Tas pavisam noteikti būs - burtiskā izpratnē - skaļākais koncerts šī gada Skaņu mežā.
4. oktobra vakarā varēs dzirdēt Jennifer Walshe & Neil Luck.
“Pasaulē nav neviena līdzīga Dženiferai Volšai,” raksta medijs New York Classical Review. Volša ir viena no mūsdienu pazīstamākajām īru komponistēm. Par viņas mūziku izdevumam The New Yorker rakstījis ievērojamais mūzikas kritiķis un apskatnieks Alekss Ross (Alex Ross): “[..] Volša labāk nekā jebkurš man zināms mākslinieks spēj atainot mūsdienu digitalizētās pasaules grotesko, netīro, trakulīgo, pēc grēksūdzēm izmisīgo un reizē arī gandrīz cildeno dabu. [..] Viņa sevi ir pierādījusi ne tikai kā komponiste, bet arī kā aizgrābjoša vokāliste, šķelmīga komiķe un stāstniece, kā arī ražena videodarbu un vizuālās mākslas autore.”
Medijs The Guardian viņas mūziku raksturojis kā "īpaši iespaidīgu un eksistenciālu", savukārt žurnāls The Wire Volšas 2020. gada mākslīgā intelekta asistēto albumu A Late Anthology Of Early Music Vol 1: Ancient To Renaissance ierindojis starp 50 gada labākajiem mūzikas ierakstiem. Volša šobrīd strādā par pasniedzēju Oksfordas universitātē.
Volša Skaņu mežā uzstāsies kopā ar tautieti Nīlu Laku - komponistu un vokālistu, kas primāri ieinteresēts muzikālajā teātrī un multimediju mākslā. Laks piedalījies tādās norisēs kā Venēcijas biennāle un ievērojamajā klasiskās un laikmetīgās mūzikas festivālā BBC Promenāde, kā arī sadarbojies ar tādām mākslas institūcijām kā Teita galerija un Institute for Contemporary Arts. Laks šobrīd ir eksperimentālās mūzikas profesors Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā.
“Attapīgā un rotaļīga Volšas un Laka teatralitāte sniedzas pāri digitālam tukšumam un cilvēcisko tehnoloģijas,” par gaidāmo priekšnesumu raksta žurnāls The Wire.
Savukārt 5. oktobra vakarā uzstāsies Reivens Čakons (Raven Chacon). 46 gadus vecais Reivens Čakons pērn kļuva par pirmo Amerikas pamatiedzīvotāju, kas saņēmis Pulicera balvu mūzikā. Šī festivāla kontekstā ir nozīmīgs arī fakts, ka viņš ir viens no nedaudzajiem eksperimentālajiem mūziķiem, kuru karjeru iezīmējis šis apbalvojums (stiepjot “eksperimentālās mūzikas” jēdzienu šeit var minēt arī telpiskās mūzikas komponistu Henriju Brantu un skaudro modernistu Eliotu Kārteru). Medijs The New York times raksta: “Čakons ir arī pirmais harsh noise mūziķis, kas saņēmis Pulicera balvu.”
Čakona uzstāšanās bija paredzēta jau pagājušā gada Skaņu mežā, taču mākslinieks atcēla vizīti ģimenes locekļa nāves dēļ. Toties 2024. gadā Čakons ieradīsies Skaņu mežā jau kā prestižā Makārtura “ģēniju granta” laureāts - saņemdams šo balvu līdzās Pulicerai balvai mūzikā, Čakons kļuvis par vienu no godalgotākajiem avangarda komponistiem ASV.
Reivens Čakons bērnību pavadīja navahu rezervātā Arizonā. Viņa vectēvs bija tradicionālās navahu mūzikas dziedātājs, un šajā periodā viņš daudz klausījās radio mūziku, kā arī kantrī un smago metālu. Čakons jau no bērnības mācījās klavierspēli. Viņa ģimene vēlāk pārcēlās uz Ņūmeksiku, kur viņš sāka spēlēt ģitāru un elektroniku. Čakons šobrīd dzīvo Ņujorkā kopā ar sievu Kendisu Hopkinsu (Candice Hopkins), kas vada organizāciju Forge Project. Čakons ir mācījies Kalifornijas Mākslas institūtā pie tādiem ievērojamiem mūziķiem kā Mortons Subotniks (Morton Subotnick), Maikls Pizaro (Michael Pisaro), Džeimss Tenijs (James Tenney) un Vadada Leo Smits (Wadada Leo Smith).
Čakona solokoncerti reizēm sastāv no trokšņu mūzikas ar atsaucēm uz Amerikas dienvidrietumu pamatiedzīvotāju tradicionālo mūziku, taču reizēm tie ir arī konceptuāli priekšnesumi, kuros elektroakustika un kolāžmūzika vijas ar sociālpolitiskām tēmām, kas izklāstītas ar balss ierakstu palīdzību. Viņa kompozīcijas savukārt robežojas no modernas, taču lielākoties tradicionāli notētas stīgu un lielu ansambļu mūzikas līdz ekstravagantiem skaņdarbiem, kas jāizpilda ar kuģu miglas taurēm, šaujamieročiem, cirvjiem un apskaņotiem sadzīves priekšmetiem. Viņa mūzika ir skanējusi kā zem klajas debess, tā Alkatrazas cietumā.
(4. oktobra vakarā)Charmaine Lee
Sidnejā dzimusī un Ņujorkā dzīvojošā Šārmeina Lī (Charmaine Lee) izceļas ar unikālu vokālās imporivizācijas stilu, ko raksturo spontanitāte un rotaļīgums. Balss tiek kombinēta ar tehniskiem palīglīdzekļiem - pastiprinātājiem, mikrofoniem un skaņas pārveides iekārtām. Viņa izmanto amplifikāciju, lai padarītu sadzirdamas pat “vismazākās” un citkārt nejaušākās mutes dobumā mītošās skaņas, savā mūzikā tās padarot par centrālu elementu.
Lī ir pasniegusi lekcijas vairākās mācību iestādēs, tostarp Prinstonas, Kolumbijas un Stenfordas universitātēs. Izdevums “The New Yorker” viņu nodēvējis par “satriecošu”.
https://www.youtube.com/watch?v=swQpqZxp8bs
Iepriekš izziņots, ka festivālā “Skaņu mežs” uzstāsies arī eksperimentālās elektroniskās mūzikas duets “Autechre”, abstraktā hip-hopa duets “Armand Hammer” un avangarda ģitārists Freds Frits ( Fred Frith).
4. oktobra vakarā festivālā uzstāsies arī Vomir.
Franču skaņu māklsinieks un trokšņu mūziķis Romēns Pero (Romain Perrot), kas strādā ar segvārdu Vomir, savu karjeru aizsāka jau 1996. gadā, un kopš tā laika viņa daiļrade piedzīvojusi vairāk nekā 300 publikācijas. Tādi mediji kā The Quietus un Les Presses du Réel viņu atzinuši par “harsh noise wall” kustības līderi: viņa priekšnesumi ir vienlaikus destruktīvi un skaļi, bet arī statiski. Viņa anti-visa skatījums uz mūziku skatījums ticis raksturots: “Nekādu ideju, nekādu pārmaiņu, nekādas attīstības, nekādas izklaides, necik nožēlas.”
Divu dienu biļetes nopērkamas www.bilesuserviss.lv.
Vairāk: www.skanumezs.lv