Turklāt nobriedusi šī stila dramatiskākajiem skaņdarbiem, kas tiek uzskatīti par ārkārtīgi grūtiem un asiņainiem, - Hamburgā dzīvojošā latviešu operdīva Inga Kalna tā saka par solokoncertu, kuru sniegs Latvijas Nacionālajā operā 17. maijā kopā ar britu diriģentu Džūlianu Reinoldsu un mūsu Operas orķestri. Šī dziedātājai ir divdesmitā skatuves sezona, un koncerts Bel canto, kas gatavots speciāli dzimtenei, iecerēts kā galvenais jubilejas notikums. Divus visasiņainākos fragmentus dzirdēsim koncerta sākumā un beigās - fragmentu no Gaetāno Doniceti operas Marija Stjuarte un skatu no Vinčenco Bellīni operas Il Pirata, ko Montserrata Kavaljē atzinusi par visasiņaināko un grūtāko operu, kādu vien nācies dziedāt viņas ilgajā skatuves mūžā.
Stilistiski tīrs un vērienīgs
"Es ilgi nebiju Rīgā dziedājusi solokoncertu un jutos sev un mūsu publikai parādā. Tāpēc gribēju kaut ko vērienīgu un stilistiski tīru. Programma ir vokāli ļoti grūta - ekstrēms, kam esmu briedusi ilgus gadus. Es negribu cilvēkus izklaidēt. Es gribu parādīt to, kas šeit nav skanējis, kam līdz šim nebija pieejamas notis," turpina Inga Kalna, kura pie mums nesen viesojās LNO izrādē Bohēma. Viņa piebilst, ka "var jau dziedāt Aijā, žūžū, lāča bērni, ko visi pazīst, bet kamdēļ"? Koncertam viņa izvēlējusies Gaetāno Doniceti, Džoakīno Rosīni, Džuzepes Verdi, Vinčenco Bellīni operu fragmentus, kas Latvijā atskaņoti ļoti reti vai nav dziedāti vispār. Daži no tiem ir jaunums arī pašas Kalnas repertuārā, bet daži ir no operu iestudējumiem, kuros viņa piedalījusies Vācijā, Austrijā, Francijā un Krievijā. "Šajā koncertā mums visiem ir ko darīt, jo arī orķestrim jāspēlē tas, ko viņi nepazīst, un ir diezgan daudz simfonisko posmu," viņa piebilst.
Šajā koncertā skanēs vismaz trīs fragmenti, kas Latvijā dzīvā izpildījumā vēl nav skanējuši nekad. "Tā ir mūzika, kurai ar lielu aizrautību ir pievērsusies Marija Kallasa, Montserrata Kavaljē, Džoana Sazerlenda, Beverlija Silsa, bet mūsdienās to ar lieliem panākumiem dzied Edīte Gruberova - dāmas, kuru vārdi asociējas ar perfektu tehniku un lielu vokālo mākslu," godbijīgi stāsta Inga Kalna. "Mana programma ir monumentāla tāpēc, ka šajā koncertā dziedu nevis atsevišķas ārijas, bet veselus solo skatus, kas romantiskajā mūzikā ir ļoti attīstīti: īsākais ir ap astoņām minūtēm garš, bet garākais - sešpadsmit. Man pašai tas būs maratons," dziedātāja teic, ka slodze ir, kā dziedot pusotru operas izrādi. Viņa stāsta, ka izraudzītās operas ilgi netika iestudētas, jo romantiskā (XIX gs. vidus) estētika mūsdienās ne visai tiek saprasta. "Piemēram, belkanto operās viens no iemīļotākajiem paņēmieniem ir vājprāta skats. Gandrīz katrā otrā operā ir vājprāta vai mēnessērdzības skats. Vājprāta skati tika uztverti kā transcendenti patiesības momenti, kad viss pasaulīgais, miesiskais tiek aizmirsts un dvēsele, gars ir absolūti tīrs, tuvu tverams un tam ir transcendentāla taisnība."
Vājprāta maratons
Inga Kalna dziedās divus šādus skatus. Vispirms - Annas Boleinas vājprāta skatu, ko viņa piedzīvo ieslodzījumā, gaidot savu nāvessodu. "Viņa atceras savu bērnību, dzimto pili, kurā uzaugusi, atceras jaunības brīžus - neaptumšotus un ļoti idilliskus. Otrs ir operas Il Pirata izvērstais beigu skats, kurā pirāta atraitne Imodžene saprot, ka arī viņas dēls tiks nogalināts. Šķiet, ka programma pēc sižeta un estētikas ir dramatiska un ļoti traģiska. Taču, domājot par šo mūziku, Inga Kalna atceras slavenās krievu traģiskās aktrises Aleksandras Jabločkinas (1855-1964) vārdus. "Kad viņai jautāja, ko jūs jūtat, kad spēlējat nāves skatu, traģēdijas kvintesenci?, viņa atbildēja - es gavilēju! Šis skatījums belkanto uztverei ir ārkārtīgi piemērots, jo, lai arī tur ir drāma, vājprāts utt., tā ir gavilējošā mūzika. Tā ir mūzika, kas ir pilna ar mīlestību, romantiku, kaislībām, krāsām, smeldzi," dziedātāja stāsta. Kaut arī viņas solokoncertā valdīs viens - bel canto - stils, viņa izvēlējusies personāžus, kuri ir ļoti atšķirīgi savā raksturā: līdzās pirāta sievai būs divas dažādas Anglijas karalienes - Marija Stjuarte un Anna Boleina -, Elvīra no agrīnās Verdi operas Ernani, Fiorilla no Dž. Rosīni operas Turks Itālijā. "Galvenā varone, donna Fiorilla, ir dāma labākajos gados. Kreņķējoties, ka vīrs viņai vairs nepievērš tik lielu uzmanību kā laulības sākumā, viņa cenšas padarīt vīru greizsirdīgu, koķetējot ar svešiem vīriešiem. Viņas plāns neizdodas, vīrs reaģē ar vēstuli, kurā paziņo, ka no viņas šķiras... Šajā brīdī komēdijā, kas valdījusi visu vakaru, ienāk drāma," Inga Kalna iesvaida operas lappusēs, kurās pati iedziļinājusies, dziedot tās iestudējumos Hamburgā, Tulūzā un Lozannā. "Šādus darbus ir grūti uzvest, jo mums tas šķiet pārspīlēti, tālu no realitātes. Mēs esam kino paaudze - Džeimsa Bonda un Avatara paaudze -, savukārt belkanto mūzikas pasaulē tiek atdzīvināti grieķu traģēdijas principi, kas mūsdienās šķiet ļoti pārspīlēti." Belkanto ir romantiska, kaislīga, maiga, ļoti daudzkrāsaina mūzika.
Tūlīt pēc koncerta Inga dosies uz Berlīni - kopā ar Marku Miņkovski atjaunot Hendeļa Laika triumfu, ko atskaņoja pirms diviem gadiem. Tiesa, no Hendeļa viņa esot nogurusi, gribas pašķirt grāmatu pāris lappušu uz priekšu. Nākamgad Inga Kalna dziedās titullomu Artura Maskata operā Valentīna, sekos tikšanās ar Figaro kāzām inscenējumā Hamburgā. Būs arī cits Mocarts - Lučio Silla Milānā, La Scala. 2015. gads Ingai Kalnai vainagosies ar viņas pirmo Čo-Čo-sanu Džakomo Pučīni operā Madame Butterfly. Bet šovasar viņa ar ģimeni brauks atvaļinājumā uz Latviju "meklēt jāņtārpiņus, braukt pa Abavu un pabūt pie jūras Rojā vai Tūjā".