Ingus Baušķenieks ir viens no retajiem oficiālu muzikālo izglītību neieguvušajiem cilvēkiem, kurš skaņu pasaulē ir tik dziļi iekšā, ka dziļāk nebūtu iespējams un, ja arī būtu, tas vairs nemaz nebūtu veselīgi. Viņš ir autoritāte daudziem – gan ilggadējiem klausītājiem, gan jaunākiem mūziķiem –, kaut vairākums jaunās paaudzes ļaužu ir neizpratnē, ja kādā ballītē dīdžejs pēkšņi sadomā uzlikt kaut ko no Dzelteno pastnieku vecajiem hitiem, piemēram, Hardija Lediņa sacerēto Nāc ārā no ūdens (Tev ir ļoti skaistas kājas).
Ingus pats par šo situāciju ir izteicies visai saprotoši: tas nemaz nevarētu būt iespējams, ka jaunajai paaudzei kaut kas tāds patiktu. Tajā pašā laikā viņš laiku pavada kopā lielākoties ar jaunākiem cilvēkiem, jo tie, viņaprāt, vēl nav tik sabojāti un ietekmē Ingu ar plusa zīmi. Jo ir tomēr kāds procentuāli neliels daudzums jauniešu, kas ļoti ciena meistara senāko, ne tik seno un arī pēdējo gadu daiļradi un līdz ar to arī viņu pašu. Ingus daudz ietekmējis grupas Manta skanējumu, tā pie viņa lentēs rakstīja savu albumu, un arī tas, ka iznākusi vinila plate, ir Baušķenieka pozitīvā spiediena rezultāts.
Nu jau Manta gatavojas mājas studijā pie Ingus Tērbatas ielā iepretim viņa iecienītajai un vai ik dienu apmeklētajai bufetei Gauja ierakstīt arī savu nākamo plati. Pirmo oficiāli izdoto albumu Pilnmēness pie Baušķenieka Mantas līderis Edgars Šubrovskis ierakstījis arī ar savu iepriekšējo grupu Hospitāļu iela. Ingus studijā ierakstīts arī viņa drauga kinorežisora Andra Gaujas grupas Suņa stunda albums, iesākuma stadijā ar savu otro albumu ir Dodo, gatavojas jaunie ar hipijlaiku psihedēliju inficētie mūziķi no The Pink Elephant.
Telefonus, lūdzu, neienest
Kā jau tas bijis ierasts citās reizēs, sēžu uz viesiem paredzētā dīvāna, bet Ingus – uz krēsla, aplī izvietoto mašīnu, kā viņš dēvē savus mūzikas aparātus, ieskauts. Neprofesionālim pazīstamākie ir vairāki trejgalvainie pūķi – veci augstas klases lenšu magnetofoni, sintezatori un vinila plašu atskaņotājs –, bet vēl ir visādas pultis un citi verķi, un par katru Ingus būtu gatavs stāstīt visu vakaru. Piemēram, par mājas datoru izgatavošanas pioniera – 1972. gadā dibinātās japāņu kompānijas Atari – antīko izstrādājumu, kuru arī Ingus izmanto darba procesā, – no diviem sastiķēts kopā viens, kas brauc. Un brauc labi.
Uz viena no Ingus aparātiem novietotajā zīmējumā redzams balts luksusa klases automobilis Bentley ar tumšiem stikliem. Ingus paskaidro, ka šī esot vārdadienas dāvana, ko pats izvēlējies, – nesen vienam tādam braucot garām, atklājis, ka šis auto ir viņa pašlaik izmantotā mobilā tālruņa prototips. Ingus pamanījis, ka pēdējā gada laikā tieši šādas krāsas automobiļu esot saviesies pa pilnam. Visvisādu marku. Turklāt baltais esot tik īpatnējs, savdabīgs un izteikts, kādu pirms pieciem gadiem neviens nevarējis iedomāties. "Mēs vienreiz sākām skaitīt tos – ik pa brīdim tā kā piedziedājums pabrauc garām pa ielu. Smalka mode!" Ingus telefons būšot arī viens no Sentiment et Mélancholie vinila plates noformējuma varoņiem.
Ingus aparatūras zonā mobilos telefonus ienest kategoriski aizliegts – tie jāatstāj uz galda ārpus šīs ļoti jutīgās teritorijas, lai tie ar saviem radiosakaru viļņiem kaut ko neietekmētu. Turklāt Ingus izmanto daudzu šodien jau aizmirstās un par desmit gadiem jaunākos datoru modeļos vairs nekur neiebāžamās floppy disketes, kurām pavisam noteikti esot ļoti neveselīgi atrasties mobilo telefonu tuvumā. Drošs paliek drošs, Ingus pārliecinās, vai diktofons, kurā ierakstu sarunu, nav telefons, jo mūsdienās galu galā tikpat kā vairs nav funkciju, kuras veicot nepietiktu ar telefonu un būtu jāņem talkā vēl kāda ierīce.
Atceramies savulaik kino uzņemšanas laukumos izmantotos portatīvos lenšu magnetofonus Nagra – Ingus tādu ļoti labprāt tagad iegādātos: "Ar to var riktīgi normālu lauka analogo skaņu dabūt. Varētu kaut kādas lidmašīnas parakstīt," saka Ingus. Ja jau par lidmašīnām – 1990. gadā Latvijas TV uzņēma pusstundu garu videofilmu Lidmašīnu parks, kurā bija intervija ar Ingu, arī videoversijas dziesmām Tu esi tik vājš, Kafejnīca un Tik necilvēcīgs. Tas bija laiks, kad Baušķenieks ar savu daiļradi jau kādu laiku bija izkāpis no pagrīdes, – dziesmas Milzīte Ilzīte un Guvernante diversante bija ļoti populāras, tās daudz translēja radio un rādīja TV. Pirmā Dzelteno pastnieku parādīšanās "oficiālā" festivālā notika Liepājas dzintarā 1987. gadā, un hita Milžu cīņa koncertieraksts vēlāk tika iekļauts festivālam veltītā platē.
Nepieklājīgs putns kokā
Četrus gadus pēc iepriekšējā albuma Čūska Ingus Baušķenieks laidis klajā jauno – Sentiment et Mélancholie. Daudzi viņa cienītāji droši vien brīnās, ka jaunā albuma nosaukums ir svešvalodā, bet tas nebūt nav nejaušs vai aiz matiem pievilkts. Savulaik Ingus ir sūdzējies, ka tekstu rakstīšana viņam ir gatavās mocības, bet šoreiz esot bijis absolūti un galīgi diametrāli otrāds gadījums – tie esot biruši tieši Francijā, ciemojoties pie dēla Matīsa, kurš tur uzturējies.
"Es biju sarakstījis lērumu tekstu agrā pavasarī. Tādus liriskus – mīlestība un tamlīdzīgas lietas. Un tad Korsikā, klausoties, kā nepieklājīgs putns dzied kokā, panesās vienkārši kaut kā! Tu sēdi no rīta, Matīss ar Madaru vēl guļ, es izeju ārā ar savu kafiju, saulesbrillēm un sombrero, rakstu grāmatā, ko es domāju. Vienu rītu šitā, otru, trešo. Paiet nedēļa, un man jau ir absolūts lērums. Skatos, ka te jau kaut ko var uztaisīt un var pat no tām rindām izvēlēties: šitā nav īsti forša, bet šitā ir tīri nekas. Mūzikas es jau biju gadu iepriekš sācis taisīt uz lentēm – tad tās bija panesušās un viegli nākušas. Tas ir, kad tās nenāk nejauki, nav jāspiež no kaut kurienes, bet nāk jauki pašas. Tad skatījos, kuras mūzikas atmosfēriski atbalsta to noskaņu, kas ir kādā tekstā. Saliku visu skaņu rindu un tad sāku domāt, kā dziedāt to visu. Ir mūzika, atmosfēra, harmonija, teksts. Tādā garā," sava jaunā albuma tapšanas nianses atklāj Ingus. Kopumā tas prasījis divarpus gadu. 2013. gadā ar asti mūzikas ir uztaisītas, pagājušogad – tekstu darīšanas un dziedāšanas idejas, un šogad viss finišējies līdz gatavības stadijai.
Sentiment et Mélancholie. Albuma nosaukuma ideja Ingum esot radusies jau astoņdesmito gadu beigās. "Kaut kā uzplarkšķēja. Bija kāds franču intervētājs – es uzprasīju: kā franciski šis te būtu jāraksta, un kā skan? Ak šitā? Tā nu tas bija palicis atmiņā. Kā nokrāsa, kā sajūtu fotogrāfija. Viena puse sentimenta, viena puse melanholijas. Tās franču darīšanas man ļoti iemīlējās. Viens, ka man Elza (Andra Gaujas draudzene un filmas Izlaiduma gads aktrise – U. R.) drusku pamācīja franču valodu pirms braukšanas, pati tā skaņa ļoti iepatikās – man negribējās braukt uz turieni, nejēdzot pilnīgi neko un nespējot pat sajust nokrāsu. Drusku kaut ko apgramstīju no tās valodas. Tas nekas, ka es neko nemāku pateikt, bet man vismaz tā nav pilnīga abrakadabra. Bija jau dzirdēts, ka tur, drusku uz leju no Vācijas, ar angļu valodu jau vairs neko izdarīt nevar. Tad aizbraucu, un man Nica šausmīgi iepatikās – tāds jaukums, siltums, palmas, brīnišķīgs klimats, cilvēki. Tā man tas franciskais tur iegriezās kaut kādā baigi pozitīvā virzienā."
Ingus dzied franciski
Tas, ka vajag dziedāt franciski, Ingum ienācis prātā kaut kādā beigu galā. Franču valodā ir viena dziesma, un tai ir tāds pats nosaukums kā albumam. Esot pietrūcis viena gabala. "Kompozīcija it kā bija gatava jau pirms gada, bet, arvien vairāk tuvojoties izdošanai, tā pamazām pilnveidojās, kaut ko pielabojot. Es to taisīju visu laiku lineāru, no albuma sākuma gala braucot uz priekšu, lai nezaudētu nojēgu, kā brauc stāsts. Nu, ne stāsts, bet tas kaut kas, kas tur iet laika ziņā uz priekšu. Aizbraucot līdz tai vietai, likās, ka vajag savādāk kaut ko. Tad es sacerēju tekstu par savām kafijas krūzītēm – apdziedāju tās krustām šķērsām, pierakstot trīs A4 lapas. Dziesmas nosaukums būtu Izkaisīto krūzīšu teorija. Tad vienā brīdī palēcās tā doma: eu, šito vajag franciski! Kā tur tieši tā doma palēcās, es vairs neatceros: vai es biju pielicis ierakstā klāt tās mašīnas vai atcerējos gājienu gar šosejas malu uz veikalu Korsikā vai ko. Tad es uzprasīju Elzai, vai viņa var uzbliezt franču tekstu. Viņa teica: jā, kāpēc ne! Iedevu viņai visas tās krūzīšu rindas un ritmiku vokālam. Elza uzblieza divās dienās tekstu, kas bija faktiski viens pret vienu OK, un aizbrauca ar Gauju prom uz Vāciju filmu prezentēt, kaut biju iecerējis ierakstīt viņas klātbūtnē. Es iedziedu viens pats savā nodabā, kaut ko sagriežu un aizsūtu pa e-pastu, lai viņa paklausās. Elza raksta: tīri tā nekas – tur vienu vietu vajadzētu pielabot, jo nav tas "ē" pareizs. Aizsūtu pārtaisītu, un viņa raksta: nē, nē, nē, tad jau labāk atstāj tā, kā bija. Nu tā. Kā ierakstīts otrais pants, man ļoti patīk, pirmajā gan ir vairākas vietas, kas ne. Patīk man tā franču būšana – tur nav sakara ar šansoniem, pat ne ar filmām, bet kaut ko tādu cauri dzīvei esošu."
Pastnieki vēl brauc
Vai Ingum ir vēlme vēlreiz reanimēt savu grupu Dzeltenie pastnieki? Patiesībā jau it kā tie nemaz nav jāreanimē, jo viens koncerts oriģinālajā sastāvā noticis arī šogad – kopā ar Auroru 6. augustā Rokkafejnīcā –, bet pēdējais albums Kaķis iznācis diezgan sen – 2003. gadā. "Tās vēlmes ir laiku pa laikam taustītas. Mēs vēl pagājušogad esam intensīvi muzicējuši. Likās jau, jā, nu gan sanāks, bet tomēr nesanāca. Kaut kas bija nepareizi. To nekad neviens nevar zināt, kā tur tas sagadās. No otras puses, šķirstot kaut kādas vikipēdijas pavasarī pa vakariem, lēnā garā esmu aizbraucis līdz tai domai, ka tas nav kategoriskais imperatīvs, ka eksistējoša grupa – tas nozīmē – tāda grupa, kas regulāri taisa jaunu materiālu, kurš ir labs. Ka varbūt arī grupa ir tas, kas dod cilvēkiem koncertos iespēju paklausīties to, kas tai savā laikā ir foršs uztaisīts. Ka tāds formāts pēc būtības ir adekvāts. Bet tā man ir ļoti svaiga doma – ne vairāk kā pusgadu veca. Tāpēc arī bez mazākajām iebildēm piekritu Auroras piedāvājumam, jo atcerēties dažas dziesmas, ko pusstundas garumā nospēlēt, ir pietiekami vienkārši, bet mēs tik un tā sešus mēģinājumus taisījām, lai nospēlētu tikai Milžu cīņu, Kāpēc tu mani negribi utt. Vienalga tur bija ko darīt, ko atcerēties un "oi, nekas nesanāk" – vai dieniņās, pilna palete ar sajūtām. Smiekli nāk," stāsta mūžīgais perfekcionists Ingus.
Programma Palladium koncertam 2012. gadā tikusi gatavota pusgadu, un tik un tā rezultātu nosaukt par baigi saulainu un jauku Ingus negribētu: "Grūtās lietas ir grūtākas nekā vieglās. No vienas puses, vērtīgākas, no otras – nepatīkamākas." Gandarījums, ka tas izdarīts, tomēr ir, jo tik daudz dziesmu kā toreiz grupa neesot bijusi spējīga nospēlēt vēl nekad – 80. gados, kad iznāca visi klasiskie albumi, Dzeltenie pastnieki bija pirmām kārtām studijas grupa, kuras ieraksti tapa, ar šodien neiedomājamu rūpību līdz centimetra precizitātei griežot un līmējot kopā magnetofona lentes ar labākajiem attiecīgo fragmentu variantiem, un koncertus viņi tikpat kā nesniedza.
Jautāts par Palladium koncerta ierakstu, Ingus atceras savu soloturneju kopā ar The Hobos dalībniekiem pirms desmit gadiem. "Tos mēs rūpīgi rakstījām nopietnos precību nolūkos ar domu tur kaut ko samiksēt, sataisīt, sarediģēt un sabūvēt. Toreiz es mazliet paklausījos, burtiski kaut kādu pusotru minūti un sapratu: oi, es neko tādu redzēt nespēju. Grupa OK – viss forši, bet solists… Nē! Ja es, rūpīgi nokoncentrējoties uz viena gabala vienu kārtu ar trīsdesmit līmējumiem, padaru viņu par kaut ko daudzmaz akceptējamu, tad kas var būt divās stundās, izpildot divdesmit gabalus bez neviena līmējuma?" paškritiski noskalda Ingus.
Bruņurupuči uz skatuves
Šoziem Ingus nolēmis sniegt vairākus solokoncertus ar jaunajām un agrāko gadu dziesmām, gatavošanās tiem jau sākusies. Kamēr Ingus vēl rakstījis jauno albumu, bijis piedāvājums uztaisīt Ziemassvētku ballīti. Sākumā kategoriski bijis pret šādām muļķībām, bet tad padomājis, ka ziemā, iznākot Sentiment et Mélancholie vinilā, būtu tomēr forši uztaisīt koncertus. "Sāku domāt, kāda tur programma, kas tur, ko tur, viss sāka augt augumā. Atcerējos Alises koncertu Pastniekiem (tas tika nospēlēts Labā dabā – U. R.), padomāju, ka atkal vajag bruņurupučus uz skatuves. Iecere izauga līdz šovam, kas prasa pusgada gatavošanos un apmēram divdesmit cilvēku darbu, kuri ir aizdegušies, pilni ar entuziasmu un vēlēšanos. Programma tika ilgi un rūpīgi būvēta kopā un galu galā ir tīri nekas. Bet tā ir tikai skaniskā puse – būs aktieri, skatuves konstrukcijas, videoprojekcijas…" Sākotnēji koncerta garums bijis fantāzijā iecerēts pat trīs stundas, bet pēc tam noīsināts. Kāds teicis: kurš tad var trīs stundas kājās nostāvēt? Ingus saka – pagaidām viņa rekords esot vien divas stundas un divdesmit minūtes ar Pastniekiem 2012. gadā. Uz skatuves būšot neskaitāmi sintezatori, kurus spēlēs Edgars Mākens (Gaujarts, Manta) un Andris Gauja. Bungas spēlēs Ingus senais līdzgaitnieks Ilgvars Rišķis no Dzeltenajiem pastniekiem, ģitāru – Jānis Traviņš no grupas Marta Migla – mūsu domas sakrīt, ka viņš ir ļoti labs un radošs ģitārists. Vislielākos hitus – Milzīte Ilzīte un Guvernante diversante – Ingus bijusī dzīvesbiedre Edīte diemžēl nedziedās, jo esot pārāk aizņemta un nevarot nodarboties ar popsiem. To darīs meitene, vārdā Austra, kura nejauši trāpījusies arī uz vienas no jaunā albuma vāciņa bildēm. "Ļoti talantīga meitene – toni tur, ritmu tur, atmiņa ir. Ne tā ārzemju Austra, bet vietējās nozīmes," Ingus paskaidro, lai neviens nedomātu, ka dziedās pasaulslavenā latviešu izcelsmes kanādiete, kura reiz uzstājās Palladium Rīga Jaungada vakarā.
Magnetofona lentes griež
Ingus savu mūziku raksta uz lentēm, ko pats sauc arī par štrumbantēm, bet paraugus jeb skices taisa ar digitāliem aparātiem ("Es tos lietoju kā virtuves suņus – melnajiem darbiem"), lai lieki nemaitātu lenti. Pēc tam mēģina to pašu atkārtot uz lentes, kas nereti ir ļoti grūti, jo digitāli visu sabīdīt ir vienkāršāk par vienkāršu. "Citreiz tu nocīnies, kā caur adatas aci ņemdamies trīs vai četras stundas kaut kādai vienai pārejai, bet līdz pusdesmitiem vakarā es to kaut kā atrisinu, iebrēcos sajūsmā un varu iet dzert šampanieti. Uz Gauju."
Dzeltenie pastnieki ir vienīgā latviešu grupa, kurai ir oriģinālizdevums ar visu noformējumu magnetofona lentē, kas bijis arī veikalu plauktos, – tā ir izlase Sliekutēva vaļasprieks, kas iznāca 1989. gadā, kad jau bija sākusies kasešu ēra, bet lenšu magnetofoni tomēr skan nesalīdzināmi labāk. Arī jauno albumu Ingum ir doma ekskluzīvi ierobežotā tirāžā izdot ne tikai kompaktdiskā un vinila platē, bet arī magnetofona lentē, lai būtu iespēja to noklausīties vistuvāk oriģinālam, jo gan kompaktdisks, gan plate tomēr skan citādi. Lai atkal patīksminātos un arī viesim dotu iespēju izbaudīt augstā kvalitātē ierakstītas lentes skaņu, Ingus uzliek uz magnetofona rulli, ko viņš atskaņoja arī jaunā albuma prezentācijā Gaujā.
Viņš to sauc par testa lentes etalonu – tajā skan vācu popmūzika, lai neteiktu – šlāgeri, jo šoreiz skanošajai mūzikai nav nozīmes – mēs baudām lentes skaņu, un tā patiešām pārspēj plates. "Visi tie vinili ir kaut kas pa vidam, bet magnetofons! Smalka būšana – to vajadzētu kaut kā veicināt." Izskanot dažām dziesmām un vienai esot pusceļā, Ingus pēkšņi magnetofonu izslēdz: "Neko nevajag par daudz, kā teica mans tēvs." Šeit jāatgādina, ka Ingus tēvs ir latviešu glezniecības klasiķis Auseklis Baušķenieks. Ļaujot par kādas sava tēva gleznas oficiālo īpašnieku kļūt kādam citam, Ingus iegūst līdzekļus savai muzikāli radošajai darbībai. Zudumā nekas neiet – kāda privātajā īpašumā esošās gleznas tik un tā laiku pa laikam tiek izstādītas publiski.
Beigās uz atvadām bez sava jaunā albuma un savulaik izpirktās, bet tagad atkal pieejamās solodarbu izlases Nezināmais šedevrs (2004) Ingus man vēl uzdāvina divas tukšas vismaz četrdesmit gadu vecas magnetofona lenšu spoles, lai varu darbināt lauku mājās Ļaudonā atrastu pamestu magnetofonu Majak 205, tas Padomju Savienības pēdējās desmitgadēs bija vispopulārākais un līdz ar to mans nepiepildītais sapnis. Ingus gan nolasa lekciju, ka šie magnetofoni patiesībā ir diezgan draņķīgi, bet arī pašam tādi ir bijuši vairāki. Tomēr uztjūnēts Majaks varot noderēt, lai tagad pieņemamā kvalitātē nospēlētu Ingus soloalbuma Klusais okeāns (1990) krietni sadrāzto oriģinālo lenti, jo smalkie ārzemju Revox to nepacietīšot. Tāpēc šo albumu droši vien nekad neizdošoties izdot platē, jo gluži vienkārši nav pieņemamas kopijas, ko nosūtīt plašu ražotājam holandietim, bet Ingus nosaka, ka nemaz jau nav slikti, ja kaut kas paliek neizdots. Lai tas paliek tikai fanu lentēs un atmiņās.