Instinktiem nav derīguma termiņa

Tagad varam piedzīvot "Sofijas Kopolas mirkli" – saka kolēģis Paolo, kad kāpjam pa Palermo Teatro Massimo kāpnēm, dodoties uz Vinčenco Bellīni operas Pirāts pirmizrādi. Šīs ir kinogēniskākās kāpnes visā operas pasaulē un Sicīlijā – uz tām pēc Pjetro Maskanji operas Zemnieka gods apmeklējuma mirst vēl pavisam jaunās Sofijas Kopolas atveidotā varone Frānsisa Forda Kopolas Krusttēva trešās daļas beigās. Mums līdzās kāpj Palermo mērs, kurš ir pazīstams ar savu neatlaidīgo cīņu pret mafiju. Apkārt jautri čalo jaunieši – uz Pirāta pirmizrādi uzaicināti 120 apmaiņas programmas Erasmus studentu no Polijas, Lietuvas, Spānijas, Vācijas, Francijas, Portugāles un Rumānijas. Atmosfēra ir dienvidnieciski pacilāta – vēl pirms operas sākuma pārliecinos, ka lēmums doties uz Palermo, lai dzirdētu Pirātu, ir bijis pareizs. 

Kur vēl ļauties bel canto mākslas pārmērīgajam krāšņumam un klausīties sicīlieša Bellīni agrīno darbu, ja ne Palermo? Šovakar laimīgi sakrīt visi apstākļi, kas padara notikumu maksimāli autentisku, vietējā kolorītā sakņotu: Pirāta darbība risinās XIII gadsimta beigās Sicīlijā, jauniestudējuma režisori Luidži Di Gandži un Ugo Džakomaci ir sicīlieši, galvenās sieviešu lomas Imodženas atveidotāja soprāns Roberta Mantenja ir dzimusi Palermo. Starp citu, tieši šeit Rihards Vāgners ir komponējis Parsifāla finālu. Viņa cienītāji var pārnakšņot Palermo greznākās viesnīcas Grand Hotel et Des Palmes prezidenta apartamentos, kas nosaukti Vāgnera vārdā: šajā istabā Vāgners bija apmeties ar sievu Kozimu, meklēdams iedvesmu savas pēdējās operas pabeigšanai.       

Imodženas zelts

Pirāta pirmizrāde ir pirmais pasākums Teatro Massimo, kurā ir atļauts 100 procentu vietu aizpildījums. Skatītājiem ir jāvalkā maskas, pie ieejas ir jāuzrāda Covid-19 sertifikāts (Itālijā un citur Eiropā to dēvē par green pass) vai pēdējās 24 stundās veikta testa rezultāts. Pirāts ir atgriezies Palermo operteātrī pēc 63 gadu prombūtnes. Šī Bellīni opera, kuras pasaules pirmizrāde notika Milānas Teatro alla Scala 1827. gada 27. oktobrī, joprojām atrodas citu bel canto kompozīciju ēnā. Imodženas lomā Pirātā operas zelta laikmetā XX gadsimta vidū mirdzēja Marija Kallasa un Montserrata Kavaljē. XXI gadsimtā uzmanību šai raritātei pievērsa Mariella Devia un Renē Fleminga. Pēdējos gados Imodženas partiju savā repertuārā ir iekļāvusi Soņa Jončeva, Marina Rebeka un Sondra Radvanovska. 

Jāatgādina, ka septembra beigās mūsu operdīvas Marinas Rebekas un skaņu inženiera un producenta Edgardo Vertanesjana dibinātā ierakstu kompānija Prima Classic ir laidusi klajā Pirāta pilnās versijas ierakstu. Tajā kopā ar Marinu Rebeku dzied tenors Havjers Kamarena un baritons Franko Vasallo. Ieraksts tapis Bellīni dzimtajā pilsētā Katānijā, pie Katānijas Teatro Massimo Bellini orķestra un kora pults stājies diriģents Fabricio Maria Karminati. 

Beigās visi mirst

Mīlestības, greizsirdības un atriebības alku caurstrāvoto Pirātu mēdz raksturot kā pirmo itāļu romantisko operu. Diez vai es jums sabojāšu klausīšanās prieku, ja atklāšu, ka beigās mirst visi galvenie varoņi – mīlas trijstūra dalībnieki. Sicīlijas piekrastē notiek konfrontācija starp bijušo Montalto grāfu, tagadējo Aragonas pirātu līderi Gvaltjēro (Palermo viņu varonīgi dzied tenors Čelso Albelo) un hercogu Ernesto (elegants baritona Vitorio Prato darbs). Bijusī Gvaltjēro līgava Imodžena ir kļuvusi par Ernesto sievu un audzina dēlu, taču turpina kaislīgi mīlēt Gvaltjēro (soprāns Roberta Mantenja Imodženas tēlā ar apbrīnojamu vieglumu tiek galā ar lomas prasībām). 

Operā ir daudz āriju, kuras skan kā varoņu intīmie iekšējie monologi. Bel canto pieprasīto virtuozitāti dziedātāji diriģenta Frančesko Lancillotas vadībā neuztver kā pašmērķi – viņi piepilda mūziku ar izteiksmīgumu, ļaujot noprast, ko domā un jūt viņu tēlotie personāži Bellīni izaustajā traģiskās melodrāmas emociju gobelēnā. Turklāt iestudējuma nosacītajā, simboliskajā vidē viņiem nav nepieciešamības izspēlēt pagātnes spokus vēsturiskos tērpos: varoņu kaislības ir mūsdienīgas un motivācija – saprotama. Instinktiem nav derīguma termiņa un pagātnes formas. Pat Imodženas neprāta aina – operas grandiozais fināls un pamācība, kā visefektīgāk nomirt uz skatuves, – Robertas Mantenjas precīzajā, apgaroti pašaizliedzīgajā izpildījumā nešķiet obligāta nodeva aizgājušajam romantisma laikmetam. Tas viss izskatās un izklausās godīgi, cilvēcīgi un neiedomājami laikmetīgi.         

Studenti, kuri apmeklēja Pirāta pirmizrādi, varēja piedalīties Teatro Massimo rīkotajā diskusijā par mākslas un politikas attiecībām. Operas tēmas aktualitāti un tās nozīmi sabiedrībā un mūsdienu mākslā viņi apsprieda ar jauniestudējuma radošo komandu un politiskajiem aktīvistiem: kas šodien notiek jūrā? No kāda rakursa pašlaik var aplūkot pirāta tēlu? Kā tiek regulētas jūras tiesības, un kāda ētika tajās valda?   

Pirāta pirmizrādes cikls Palermo notika no 15. līdz 20. oktobrim. Savos iespaidos par šo operu ar KDi dalās diriģents Frančesko Lancillota un dziedātāji Roberta Mantenja un Vitorio Prato. 

Ar ko jums ir īpaša opera Pirāts?

Diriģents Frančesko Lancillota. Pirmām kārtām man ir jāsaka – Pirāts ir ļoti sarežģīta opera. Mēs zinām, ka Bellīni ir melodijas meistars. Melodiskums ir viņa mūzikas raksturīgākā īpašība. Šajā darbā viņš ievieš dažus jaunus elementus, kuri nav tipiski tam laika posmam, kad opera sacerēta. Tas attiecas uz orķestrāciju, skanējuma krāsām, kā arī muzikālo elementu attīstību ārijās un duetos. Pirātā ir daudz āriju un duetu, savukārt trio ir tikai viens. Operas struktūru veido ārijas, un tās ir ļoti garas, turklāt mūzika tajās attīstās sarežģīti. Pirātā Bellīni atver jaunu logu muzikālās melodrāmas koncepcijā. Tas ir kā tilts, kas savieno Rosīni operas koncepciju ar Bellīni idejām, kuras nākotnē attīstīs Doniceti un, protams, Verdi.  

"Mēs zinām, ka Bellīni ir melodijas meistars. Pirātā viņš atver jaunu logu muzikālās melodrāmas koncepcijā," saka diriģents Frančesko Lancillota (centrā). Foto – Rosellīna Garbo 

Soprāns Roberta Mantenja. Man Pirāts saistās ar brīnišķīgām atmiņām par uzstāšanos Milānas Teatro alla Scala 2018. gada vasarā. Vispirms es tur nodziedāju tikai otro cēlienu (Imodženas atveidotāja Soņa Jončeva pēc pirmā cēliena sajutās slikti, un teātris steidzami sazinājās ar Robertu Mantenju, kura izglāba situāciju – J. J.), pēc tam arī pilnu izrādi. Tās ir skaistas atmiņas. Imodžena ir līdzīga man! Viņa ir spēcīga un mazliet neprātīga – tāda kā es. Es mīlu šo lomu.  

Baritons Vitorio Prato. Man patīk atklāt jaunu repertuāru. Mans pirmais soloalbums Il Bravo: Belcanto Arias for Tamburini (Illiria, 2019) ir veltīts baritona Antonio Tamburīni (1800–1876) mākslai. Viņš bija pirmais Ernesto lomas atveidotājs Pirātā – šī partija komponēta viņa balsij. Mūzikas vēsturē ir daudz darbu, ar kuriem būtu jāiepazīstina klausītāji. Saprotu, ka vienmēr ir patīkami dzirdēt Traviatu, Karmenu un Rigoleto, bet ir arī citas pērles, īpaši bel canto repertuārā – XIX gadsimta pirmās puses mūzikas literatūrā. Pirmo reizi izpildīju Ernesto lomu Pirāta koncertversijā Montekarlo, tagad iestudējumā Palermo aktierspēle palīdz atrast jaunas nianses dziedājumā. Šī partija pieprasa balss veiklību, elastīgumu, skaistu legato. Ir jāparāda gan augšējais, gan zemais – basa – reģistrs. Diapazons ir ļoti plašs, un man tas patīk. 

Kāpēc, jūsuprāt, Pirāts netiek atskaņots biežāk?

Frančesko Lancillota. Opera ir sarežģīta gan dziedātājiem, gan orķestrim. Es arī domāju, ka šāda teātra ideja, kādu pārstāv Pirāts, mūsdienās nav viegli uztverama, tajā ir sarežģīta mūzikas diktētas dramaturģijas attīstība. Pirāts ļoti atšķiras, piemēram, no Doniceti operām, kurās līdzās ārijām ir arī ansambļi un dramaturģiskā attīstība notiek loģiskāk. Savukārt Pirātā tas nav tik vienkārši, jo šeit ārijas seko cita pēc citas. Jā, ir kora dziedājumi, bet to nav daudz. Kad notika Pirāta pirmizrāde, Bellīni bija 25 gadus vecs. Pirātu nevar salīdzināt ar četrus gadus vēlāk tapušo Normu – tas ir pavisam citāds darbs. Normā jau ir jūtama Bellīni muzikālā teātra idejas pilnība.

Roberta Mantenja. Ir grūti sapulcēt cienīgu solistu ansambli. Tenoram Gvaltjēro partijā ir daudz sarežģītu pasāžu. Kad mācījos Imodženas lomu pirms izrādēm La Scala, sākotnēji klausījos Mariju Kallasu. Tagad, ķeroties pie partijas otro reizi, es mēģināju attālināties no Kallasas, jo tā ir sava laika interpretācija un nevēlējos, lai tā mani pārāk spēcīgi ietekmētu. Centos atrast savu pieeju un savas krāsas. Interpretācija ir jābalsta sava laika un pasaules izjūtā, jādomā par mūsdienu cilvēkiem, jo dziedam saviem laikabiedriem. Dziedāt un spēlēt Imodženu man nav grūti, šī partija ir kļuvusi par manu "kaujas zirgu". Šī ir absolūti mana loma, kurā varu atklāties pilnā mērā.

Soprāns Roberta Mantenja Imodženas tēlā ar apbrīnojamu vieglumu tiek galā ar lomas prasībām. Foto – Rosellīna Garbo

Vitorio Prato. Tā gadās, ka dažas operas skan noteiktā laikposmā un pēc tam tiek aizmirstas. Varbūt tagad sākas Pirāta jaunā dzīve. Opera vēsta par mīlestību un greizsirdību – tēma ir universāla un visiem saprotama. Mani fascinē mana varoņa Ernesto sliktā puse, dzīvē esmu kluss un mierīgs, es nekad neatļautos būt tik rupjš un vardarbīgs. Tā ir teātra maģija, ka uz skatuves var izdzīvot visas šīs emocijas. 

Pirāta izrādēs Palermo teātris pirmo reizi kopš pandēmijas sākuma atkal uzņem 100 procentu skatītāju, un mēs jūtam, ka gaisā kaut kas ir mainījies. Dažreiz domāju, ka nedaru neko sabiedrībai pārāk svarīgu, taču tad, kad pats apmeklēju izrādes un koncertus, jūtos tik labi un pacilāti! Tāpēc varbūt tomēr arī es, būdams mākslinieks, palīdzu cilvēkiem justies laimīgākiem. Gribas viņiem kaut ko dot, tieši tāpēc es vēlējos kļūt par dziedātāju.

"Mani fascinē mana varoņa Ernesto sliktā puse, dzīvē esmu kluss un mierīgs, es nekad neatļautos būt tik rupjš un vardarbīgs. Tā ir teātra maģija, ka uz skatuves var izdzīvot visas šīs emocijas," saka baritons Vitorio Prato 

Jautājums diriģentam – vai, atskaņojot tādu darbu kā Pirāts, jūtat papildu pienākumu pārliecināt gan solistus, gan orķestri un kori, gan publiku zālē, ka šī opera tiešām ir uzmanības vērta? 

Frančesko Lancillota. Man ir grūti atbildēt, jo šis ir mans pirmais Pirāts. Tāpēc būtu jāsaka – jā. Nesen Mačeratas Operas festivālā diriģēju Aīdu, un tā bija mana pirmā Aīda. Bija tikpat sarežģīti, un atbildība bija tikpat milzīga, lai gan Aīda ir daudz populārāka par Pirātu. Protams, tāda opera kā Pirāts prasa intensīvu, padziļinātu mēģinājumu periodu, jo partitūra nav tik labi pazīstama.     

Sarunu ar Palermo Teatro Massimo intendantu Frančesko Džambroni lasiet šeit.