Intervija ar dziedātāju Ingu Kalnu. Cara līgava ir krievu Lučija

Taču interese par šo lomu man radās jau agros tīņa gados, dzirdot, kā Gļinkas konkursā Rīgā uzvarētāja Marina Šaguča dziedāja gan pirmo, gan pēdējo Marfas āriju. Toreiz vēl mācījos Dārziņskolā pianistos, bet nodomāju: ja kādreiz tiešām dziedāšu, šo - labprāt! Ilgi gaidīju...Un kā tu jūties šajā lomā?Interesanti, jo esmu pieradusi pie tēliem, kuri mainās un visu laiku attīstās. Bet Marfas mūzikā nav būtiskas atšķirības pat tad, kad viņai aptumšojas prāts. Ne velti opera Cara līgava Krievijā ir svētā govs: līdz sīkumiem zināms, kā tai jāskan, un Marfas tēls ir kā ikona. Šī loma nav kustībā, tā ir kā fotogrāfiju virkne: bilde, kas nemainās. Tu vari to tikai novērot, vienalga, cik ilgi.Taču Marfa zaudē prātu aiz dziļiem pārdzīvojumiem.Nē. Viņa tiek noindēta. Cara līgava ir krievu Lučija (domāta analoģija ar G. Doniceti operu Lučija di Lammermūra). Arī Marfai ir savs līgavainis, bet jāprecas ar citu. Arī Marfa sajūk prātā. Taču tāpēc, ka Grjaznojs, kurš viņā iemīlējies, cer iegūt pretmīlu, iemānot burvju dzērienu, ko viņa mīļākā apmaina pret indi, kas dara plānprātīgu. Kad Marfai tiek pateikts, ka viņu indējis pašas mīļotais, kurš esot atzinies un sodīts ar nāvi, tas viņai laupa pēdējo saikni ar realitāti, un viņa atgriežas bērnības sajūtās. Marfa dzīvo savā pasaulē. Viņa ir kā svētbilde.Ko katrs gribētu pakārt pie savas sienas?Tāpēc ka viņa ir nesasniedzama. Kaislības un iekāre viņu vēl nav skārušas. Viņa ir cilvēks bez grēka, jo vienkārši nepaspēja sagrēkot. "Nevainīgā cietēja, piedod," ne velti noslēgumā dzied Grjaznojs.Mūzikā tev patīk kaislība vai izsmalcinātība?Mani ņem uz tādām lomām, kurām ir "gaļa". Uz Sniega karalienēm mani neņem. Tieši tāpēc bija tik interesanti pieķerties Marfai. Maskavā man jautāja: kāpēc? Jūs taču tik lieliski atveidojat visādas stervas! Mana nākamā loma būs karavadonis Mocarta operā Lučio Silla, ko šosezon dziedāšu Zalcburgā un Barselonā.