Viņš uzsvēra, ka pašvaldībām, kuru teritorijā tiek veidotas reģionālās koncertzāles, būs grūti nodrošināt finansējumu no sava budžeta, bet bez valsts atbalsta projekts idejiski būs izgāzies un reģionālās koncertzāles tiks atdotas tikai komerciālai funkcijai, tajās uzstāsies Filips Kirkorovs, Dzintars Cīča un Dziesma manai paaudzei.
Cēsu un citas reģionālās koncertzāles tika plānotas "treknajos gados", jo 2007. un 2008. gadā iecere bija, ka reģionos tiks būvētas koncertzāles ar izcilu akustiku, bet ar šauru pielietojumu. Tas būtu lieliski, bet tādas koncertzāles reģionos var atļauties tikai ļoti turīgas valstis, norāda Žagars. Cēsu reģionā vienu akadēmiskās mūzikas koncertu mēnesī pilnīgi noteikti var izpārdot, nevis spēlēt par velti, kad zālē sēž mazāk klausītāju nekā mūziķu uz skatuves.
Mēnesī Cēsīs var pārdot arī vienu profesionālā teātra izrādi, vienu džeza, roka vai popmūzikas koncertu. Tāpēc koncertzālē nepieciešama skatuve, uz kuras var spēlēt teātra izrādes, uzstādīt mūzikas aparatūru. Žagars pauž cerību, ka reģiona amatiermāksla ir tik attīstījusies, lai reizi mēnesī piepildītu koncertzāli ar savu pasākumu. Tādējādi četras sestdienas mēnesī zāle varētu būt aizpildīta un pat izpārdota.
Cēsu koncertzāle ir pārtapusi par Vidzemes mūzikas un kultūras centru. Ir paplašināta arī koncertzāles mazās zāles pielietojamība. Projektā tā bija paredzēta kā telpa mēģinājumiem, semināriem un amatieru aktivitātēm ar izbīdāmām tribīnēm, kurās, tāpat kā sporta zālē, var komfortabli nosēdēt 45-60 minūtes. Ar projektētāju izdevās vienoties, ka tiek mainīta zāles konfigurācija, kas dod iespēju tajā izvietot ērtākus krēslus, profesionālu digitālo kino aparatūru, ekrānu, līdz ar to rodas iespēja demonstrēt kino.
Jaunā koncertzāle atrodas bijušā kultūras nama vietā. Ēkas fasādes fragments tiek saglabāts, pilnībā ir nojaukta skatuves daļa. Apmēram 30% būs vecā apbūve, 70% - jaunceltne.
Vidzemes mūzikas un kultūras centra projekta kopējās izmaksas ir 9,3 miljoni latu, Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansējums ir 7,3 miljoni latu, pašvaldības līdzfinansējums - 1,7 miljoni latu, bet pārējā summa - valsts budžeta līdzfinansējums un citas izmaksas. Koncertzāli projektēja arhitekta Jura Pogas birojs, būvē Ulda Pīlēna UPB.
Projekta realizācija ir pavirzījusies diezgan tālu, lai celtnieki ēku nodotu ekspluatācijā 2014. gada janvāra sākumā. Pārbūvējot vecu ēku, diemžēl ir jārēķinās ar neparedzētiem darbiem un papildu izdevumiem, ko iepriekš nav iespējams prognozēt. Vislielākā kavēšanās notika ar jumta konstrukciju. Arhitekts bija iecerējis, ka jumta konstrukcija paliks vecā, ar simtgadīgām, skaistām sijām, bet diemžēl to stiprība izrādījās nepietiekama. Rezultātā arhitektam nācās pārprojektēt jumta konstrukciju, un tas aizkavēja celtniecības procesu.
Žagars uzsver, ka koncertzāles nodošana ekspluatācijā un atklāšana nebūs vienā un tajā pašā laikā. Kad tiek nodota tik sarežģīta būve kā koncertzāle, ir nepieciešams zināms laiks, lai to apgūtu, noregulētu iekārtas. 2014. gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, un gada sākumā, visticamāk, lielākā uzmanība būs veltīta tam, kas notiek galvaspilsētā. Cēsis mēģinās uzmanību pavērst savā virzienā 2014. gada pavasarī. Patlaban tiek plānots, ka koncertzāles oficiālā atklāšana būs 2014.gada maija beigās. Tas nenozīmē, ka koncertzāle pēc nodošanas kādu laiku stāvēs tukša, amatierkolektīvi tajā varēs darboties, koncertzāle tiks "iesildīta" ar kādu izrādi vai koncertu, bet oficiālais atklāšanas koncerts paredzēts pašā vasaras sākumā.
Žagars uzsver, ka šāda mēroga koncertzāles nevienā pasaules valstī nav vietējās pašvaldības iniciācija vai vietējās pašvaldības projekts un tam nebūtu jāatpelna naudas izteiksmē neviens kredīts. Tāds projekts var būt tikai metropolēs: Berlīnē, Maskavā, kur pašvaldība, iespējams, ir tik turīga, ka var atļauties savu koncertzāli. Skandināvijas valstis un mūsu kaimiņvalsts Igaunija ir labs valsts kultūrpolitikas piemērs, kur reģionālās koncertzāles tiek uzturētas par valsts līdzekļiem. Normālais ceļš, pēc Žagara domām, būtu, ka Kultūras ministrija, pārstāvot valsti, būtu reģionālo koncertzāļu īpašniece, bet Finanšu ministrija savukārt kontrolētu valsts budžeta un Eiropas naudas sadali reģionālo koncertzāļu būvniecībai.
Kad kļuva pieejama Eiropas Savienības fonda nauda reģionālo koncertzāļu celtniecībai, Finanšu ministrija atteikusies būt šīs naudas dalītāja. Kultūras ministrija bija spiesta pārņemt reģionālo koncertzāļu projektu, bet naudu un būvniecību uzticēt pašvaldībām, jo nevar pati vienlaicīgi uzraudzīt un būvēt koncertzāles. Bija pieņemts pagaidu variants: reģionālo koncertzāļu būvniecībai paredzēto naudu iedot pašvaldībām, lai koncertzāles tiktu uzbūvētas.
"Bet visiem gan toreiz, gan tagad ir pilnīgi skaidrs, ka bez pastāvīga valsts atbalsta reģionālās koncertzāles nevar dzīvot un nedzīvos," uzsver Žagars. Tagad, kad koncertzāles tiek būvētas un drīz būs gatavas, šie solījumi ir piemirsušies. Tagad izskatās, ka valsts ir priecīga atbrīvoties no solījumiem un lielāko atbildību par koncertzāļu funkcionēšanu atdot pašvaldībām. Protams, pašvaldības, kā tas tika prasīts projekta pieteikumā, slēdzot līgumus par koncertzāļu celtniecību, rakstiski apliecināja, ka uzņemas koncertzāles apsaimniekošanu, citādi Eiropas nauda netiktu. Savukārt valsts apņemšanās pietiekamā apjomā finansiāli atbalstīt reģionālo koncertzāļu profesionālo darbību pēc to uzbūvēšanas nekur rakstiski nav fiksēta.
Vidzemes koncertzāles ēkas ekspluatācijas izdevumi var sasniegt 300 000 latu gadā. Viss Cēsu novada kultūras un tūrisma budžets ir aptuveni 500 000 latu gadā. Patlaban Cēsu pašvaldība no sava 10 miljonu latu budžeta kultūrai un tūrismam atvēl 500 000, tas ir salīdzinoši liels īpatsvars. Cēsīs ir liels muzejs, pils, ko pašvaldība uztur par saviem līdzekļiem. Ir skaidrs, ka atvēlēt no sava budžeta vēl 300 000 latu gadā, lai uzturētu koncertzāli, pašvaldība nevarēs.
Daļa no nepieciešamās summas, kādi 70 000 -100 000 latu attieksies uz tiešo pašvaldības funkciju nodrošināšanu, jo Vidzemes mūzikas un kultūras centrā darbosies Cēsu amatiermākslas kolektīvi. Kādus 50 000 latu no ēkas ekspluatācijas izdevumiem, cerams, nosegs valsts, jo ēkā darbosies valsts mūzikas vidusskola, bet atlikums būs jāsedz ar ieņēmumiem no darbības, no projektu naudām un sponsoru ziedojumiem. "Tas nozīmē, ka bez valsts stabila finansējuma darbības nodrošināšanai par pašvaldības līdzekļiem spēsim tikai nodrošināt plusu temperatūru zālē, lai amatierkolektīviem būtu kur mēģināt. Tas arī būs viss," apgalvo Žagars.
Reģionālo koncertzāļu satura nodrošināšanai ir nepieciešams valsts finansējums. Ja valsts finansējuma nebūs, neviena no reģionālajām koncertzālēm nebūs spējīga normāli strādāt. Un valsts finansējumam, pēc mūsu aplēsēm, ir nepieciešams vismaz 150 000 latu gadā katrai reģionālajai koncertzālei, uzskata Žagars. Pēc viņa domām, tas būtu pietiekami, lai varētu nodrošināt saturīgu māksliniecisku programmu, pretējā gadījumā reģionālās koncertzāles tiks atdotas tikai komerciālai funkcijai, tajās uzstāsies Filips Kirkorovs, Dzintars Cīča un "Dziesma manai paaudzei".
Šajā gadījumā Rēzeknes koncertzāle, pēc Žagara domām, var uztraukties mazāk, jo, ņemot vērā neapstrīdamās Krievijas intereses šajā reģionā, visticamāk, ja Latvijas valsts nepiešķirs līdzekļus koncertzāles darbības nodrošināšanai, lielā kaimiņvalsts naudu atradīs. Cēsīm un Liepājai šāds risinājums neder. Liepājas pašvaldība jau uztur teātri, un tas ir ļoti dārgs prieks, kur nu vēl koncertzāli, bet Cēsīm tādas naudas vienkārši nav un nebūs. Vienkārši reģionālās koncertzāles "nomirs", tās būs kā tukša čaula, un satura tajās nebūs. Bet es uzsveru, ka tā nav situācija, kas tikai tagad ir "uzplaukusi".
Vidzemes mūzikas un kultūras centra projekta veiksmīga realizācija ir apdraudēta, ja līdz rudenim nebūs pilnīgas skaidrības par to, kā šī jaunā koncertzāle tiks finansēta, norāda Žagars. Tad, visticamāk, varēs sagatavot atklāšanas koncertu, kuram valsts droši vien naudu iedos, un pēc tam koncertzāli nāksies slēgt. Tas nav nekāds pārspīlēts dramatisks scenārijs, tā ir realitāte. Iespējams, reizi mēnesī jaunajā koncertzālē varēsim sarīkot kādu komercpasākumu. Pašvaldībai koncertzāles profesionālā mākslinieciskā satura nodrošināšanai naudas nav un tuvākajā desmitgadē, visticamāk, nebūs.
Patlaban Kultūras ministrija ir panākusi būtisku finansējuma palielinājumu Valsts Kultūrkapitāla fondam (VKKF) un ir paredzējusi, ka finansējums reģionālo koncertzāļu darbības nodrošināšanai daļēji tiks iegūts no VKKF programmu līdzekļiem. Bet fonds strādā pēc atsevišķu projektu finansēšanas principa pārsvarā viena gada griezumā. Koncertzāles saturs nevar sastāvēt tikai no projektiem, tai sava darbība ir jāplāno vismaz divus gadus uz priekšu. Piemēram, lai dabūtu nākamvasar uz Cēsīm Kremerata Baltica, Žagaram jau tagad ir jāparaksta ar viņiem nodomu protokols, lai gan naudas tam vēl nav.
"Tad es iesniedzu pieteikumu VKKF, kas to izskatīs pēc pāris mēnešiem, un, iespējams, fonda ekspertu komisija izlems, ka mūsu projekts nav prioritārs, un koncertam naudu nepiešķirs. Un ko es tādā gadījumā darīšu? Nevar strādāt pusgada perspektīvā, zīlējot, vai VKKF konkrētam koncertam iedos naudu vai nē," stāsta Žagars. Situāciju īstermiņā, pēc Žagara domām, var glābt Latvijas koncerti, piedāvājot savas subsidētās programmas, bet tas nav vislabākais ilgtermiņa risinājums.