Ričards Džonss ir viens no oriģinālākajiem un ražīgākajiem angļu režisoriem, kurš izpaužas gan drāmas, gan mūzikas teātrī Eiropā un ASV. Viņš astoņas reizes ir kļuvis par Lielbritānijas augstākā apbalvojuma teātra mākslā – Lorensa Olivjē balvas – ieguvēju. Turklāt Ričards Džonss ir viens no retajiem māksliniekiem, kurš jau otro reizi karjerā iestudē Vāgnera Nībelunga gredzenu. Viņa pirmā tetraloģijas versija tapa 90. gados Londonas Karaliskajā operā un tika nežēlīgi kritizēta, daudzi toreiz jutās aizvainoti par to, ko ieraudzīja uz skatuves. Tagad ir pieņemts uzskatīt, ka šis absurda estētikā risinātais iestudējums bija pamatīgi apsteidzis savu laiku.
Otro Nībelunga gredzenu režijas meistaram ir pasūtījusi Anglijas Nacionālā opera, taču projektu pamatīgi satricinājusi gan pandēmija, gan neskaidrība, kas ir saistīta ar šā teātra nākotni, – Anglijas Nacionālā opera šogad gandrīz pilnībā ir zaudējusi publisko finansējumu. Tā ir svarīga kultūras institūcija, kuras mērķis ir padarīt operu pēc iespējas pieejamāku visplašākajai auditorijai (piemēram, skatītāji, kas ir jaunāki par divdesmit gadiem, ir aicināti apmeklēt izrādes bez maksas). Covid-19 krīze ir sajaukusi Nībelunga gredzena iestudēšanas grafiku: pirmā skatītājus sasniedza Valkīra 2021. gada novembrī, pašlaik ir pienākusi Reinas zelta kārta.
Saskaņā ar tradīciju visi darbi Anglijas Nacionālajā operā skan angļu valodā. Šim tetraloģijas iestudējumam jaunu tulkojumu ir sagādājis ievērojamais Vāgnera pētnieks Džons Detridžs. Starp citu, pašam Vāgneram neesot bijis nekādu pretenziju pret viņa operu tekstu tulkošanu angļu valodā, jo tas atvieglo uztveri.
Režisors Ričards Džonss ir slavens ar to, ka viņa pieeja materiālam bieži vien ir ironiska un izrādes caurstrāvo sirreāls humors. Reinas zelts ir moderns, košs, stilizēts, brīžiem abstrakts, ļoti aizkustinošs, asprātīgs un komisks. Draiskulīgās Reinas meitas ir "atpeldējušas" no fitnesa zāles, viņu sargātais Reinas zelts ir mīļš zelta mazulis, ko nozog riebīgais nībelungs Alberihs... Kad dievu, milžu un rūķu intereses saduras, pasaulē iestājas haoss. Dievi izrādās pārāk cilvēcīgi – alkatīgi, greizsirdīgi, iekāres pārņemti.
Ričards Džonss pievērš lielu uzmanību darbam ar dziedātājiem un no negaidītas puses atklāj varoņu attiecības un rakstura nianses. Katra loma arī ir kā zelts: izrādē lieliski dzied un spēlē basbaritons Džons Reljē (Votāns), baritons Lī Melrouzs (Alberihs), tenors Frederiks Belentains (Loge), mecosoprāns Madlēna Šova (Frika), soprāns Keitija Lova (Freija), mecosoprāns Kristīna Raisa (Erda), tenors Džons Findons (Mīme), bass Džeimss Kresvels (Fafners), basbaritons Saimons Beilijs (Fazolts), baritons Bleiks Densons (Donners) un tenors Džūljens Habards (Fro).
Izrādē ir daudz oriģinālu efektu – gan varavīksnes tilts, kas rāda ceļu pāri Reinai uz dievu mītni Valhallu, gan pati Valhalla un tās arhitektūra ir iestudējuma autoru iztēles auglis, kas sajūsmina un biedē vienlaikus. Šai estētikai atbilstošu dinamisku un daudzkrāsainu sniegumu demonstrē orķestris maestro Mārtina Brabinsa vadībā.
Opera Reinas zelts Londonā skanēs 26. februārī, 1., 4., 8. un 10. martā.
Informācija: eno.org