Līdzās vērienīgajiem klasiskās mūzikas festivāliem, kas vilina publiku uz Zalcburgu, Ēksanprovansu, Baireitu un Lucernu, vasarā Eiropā notiek intriģējoši mazāka mēroga pasākumi, kas fascinē ar intīmāku gaisotni un fokusētu programmu. Viens no tādiem festivāliem, kurā repertuāra ekskluzivitāte un visaugstākā mākslinieciskā kvalitāte iet roku rokā ar draudzīgumu un pieejamību, ir festivāls Viljama Kristi dārzos/Dans les Jardins de William Christie, kas kopš 2012. gada tiek rīkots Tirē ciematā Vandejas departamentā Luāras reģionā Francijas rietumos. Kā jau norādīts nosaukumā, apmeklētājus paša izveidotajos dārzos sagaida klavesīnists un diriģents Viljams Kristi – leģendāra personība, absolūta autoritāte mūzikas un mākslas pasaulē. Savu mūžu viņš ir veltījis baroka repertuāra popularizēšanai. Viljams Kristi ir amerikānis, kurš sen ir kļuvis par Francijas kultūras lepnumu un Eiropas vēsturiskā mantojuma saglabāšanas simbolu.
Šarpantjē svētība
"Jūs tikai iedomājieties – jauns cilvēks no Bafalo Ņujorkas štatā ierodas Francijā un atklāj mums, frančiem, mūsu pašu mūzikas vēsturi," pērn vasarā pēc uzstāšanās Dzintaru koncertzālē man teica franču operdīva Natālija Desē, kurai ir bijis gods muzicēt ar Viljamu Kristi. Tagad viņam ir 78 gadi. Francijā maestro Kristi dzīvo un strādā kopš 1971. gadā. Šeit 1979. gadā viņš nodibināja senās mūzikas ansambli Les Arts Florissants, kas ir viens no cienījamākajiem baroka kolektīviem pasaulē. Orķestris ir nosaukts par godu Marka Antuāna Šarpantjē operai. Instrumentālais un vokālais kolektīvs ir Parīzes filharmonijas rezidējošais ansamblis.
Sezonas laikā vairāk nekā simt koncertos Francijā un ārzemēs tas spēlē Šarpantjē, Lullī, Mondonvila, Ramo, Monteverdi, Pērsela, Kampras, Hendeļa, Haidna, Baha un citu komponistu mūziku. Šie koncerti pulcē ap 100 000 apmeklētāju. Viljams Kristi ir izglābis no aizmirstības daudzu skaņražu darbus, izaudzinājis spožu vokālistu, instrumentālistu un diriģentu paaudzi, kā arī aizrāvis ar baroku klausītājus visā pasaulē. Ierakstu kompānija Harmonia Mundi ir izdevusi vairāk nekā 130 albumu un DVD, ko ieskaņojis orķestris un koris Les Arts Florissants. Viljams Kristi ar domubiedriem galvenokārt spēlē un ieraksta tādu repertuāru, kādu nespēlē un neieraksta neviens cits. Taču mākslinieki neizvairās arī no populārākajiem baroka meistardarbiem, operām un baletiem.
Viljama Kristi izveidotajā jauno vokālistu akadēmijā Le Jardin des Voix savu talantu ir slīpējuši baritons Marks Mojons, soprāns Soņa Jončeva, mecosoprāns Lea Desandra un daudzi citi dziedātāji, kuri pašlaik ir radošo spēku pilnbriedā. Kopš 2007. gada ansambli Les Arts Florissants un tā mākslinieciskos vadītājus Viljamu Kristi un Polu Egņū saista partnerība ar prestižāko konservatoriju ASV – Ņujorkas Džuljarda skolu. Abi diriģenti katru mācību gadu vada meistarklases Ņujorkā, Džuljarda skolas studentiem tiek piedāvātas rezidences programmas Tirē, un vislabākie tiek aicināti uzstāties festivālā Viljama Kristi dārzos. Šī partnerība kļuva par pamatu senās mūzikas nodaļas izveidei Džuljarda skolā 2009. gadā.
Klavesīns dārzā
Bērnībā Viljamam Kristi ir bijuši divi sapņi – spēlēt klavesīnu un radīt savus dārzus. Sapņi ir piepildījušies. Tagad katram mūzikas cienītājam ir iespēja ienākt Viljama Kristi pasaulē Tirē. Mākslinieka draugi apgalvo – tikai šeit pa īstam var pietuvoties viņa būtībai. Tirē savienojas Viljama Kristi kaislības – mūzika, dārzi un kultūras mantojums. Vispilnīgāk šo kombināciju var izbaudīt vasaras festivālā. Pērn tas notika jau vienpadsmito reizi. Šogad festivāla koncerti Tirē skanēs no 19. līdz 26. augustam.
Pamestu XVI gadsimta beigās celtu lauku saimniecības ēku Tirē, kas tagad drīzāk atgādina muižu, Viljams Kristi ir pārvērtis par savu dzīvojamo māju. Foto – Jegors Jerohomovičs
Nonākot Viljama Kristi dārzos, var nodomāt, ka tie šeit ir bijuši jau vismaz divus gadsimtus. Nē, viņš tos ir veidojis no nulles pēdējās četras desmitgades. Par katru augu, skulptūru un dekoratīvo elementu savos dārzos maestro Kristi zina visu – tas ir viņa projekts no A līdz Z. Šo Francijas reģionu mūziķis ir atklājis sev neilgi pēc ierašanās Francijā un drīz pēc tam nolēmis padarīt to par savām mājām. Viljamam Kristi patīk senās ēkas, un viņš sācis meklēt Vandejā kādu "māju ar raksturu", ko varētu restaurēt un ar ko varētu identificēties. Viņa uzmanību ir piesaistījusi pamesta XVI gadsimta beigās celta lauku saimniecības ēka Tirē. Tagad tā drīzāk atgādina muižu, mūziķis to ir pārvērtis par savu dzīvojamo māju. Tajā veikti rūpīgi renovācijas darbi atbilstoši laikmeta specifikai. Namam piegulošajā teritorijā Viljams Kristi kopš 80. gadu vidus veido un kopj savus dārzus. Ēkas terasē un dažādās vietās mājas apkārtnē – pīniju pavēnī, klostera dārzā, pie ķīniešu tiltiņa un Ciklopu sienas – tiek rīkoti vasaras festivāla koncerti. Lielie vakara priekšnesumi notiek pie Ūdens spoguļa – iespaidīga baseina ar strūklaku tālākajā galā.
Nekas nav nejaušs
Zināšanas par dārziem, arhitektūru un mākslu Viljams Kristi ir krājis kopš bērnības, kad apceļojis Eiropu kopā ar vecākiem un vēlāk vienatnē. Viņa dārzi Tirē atsauc atmiņā XVIII gadsimtu, taču tie nav autentiski dārzi. Šeit pārklājas dažādi laikmeti un tradīcijas – XVII un XVIII gadsimts, holandiešu, itāļu, franču un angļu dārzu elementi. "Viljamu neinteresē autentiskums, viņu interesē atmosfēras un noskaņas radīšana. Viņš ir veidojis savus dārzus tā, it kā būtu veidojis Hendeļa, Ramo un Lullī mūzikas pastičo. Viņa dārziem ir šāds skanējums," dārzu apmeklējuma laikā sarunā ar KDi uzsver Viljama Kristi tuvs draugs, eksperts dārzu jautājumos Džons Hoilends, kurš konsultē arī slaveno Glaindbornas festivālu Anglijā.
"Galu galā tas varēja izskatīties kičīgi, taču Viljama dārzi ir ļoti harmoniski, jo viņš zina, ko dara. Viņš zina, kā, pareizi savienojot dažādus elementus, panākt ideālu operas, kantātes un dārzu skanējumu," piebilst Džons Hoilends. Viņaprāt, nav pareizi uzskatīt Viljama Kristi dārzus par "eklektiskiem": "Eklektika paredz zināmu nejaušību. Šeit nekas nav nejaušs, šeit precīzi īstenota saimnieka vīzija. Gandrīz visus kokus ir iestādījis pats Viljams, izņemot dažus, kas šeit jau auga. Īstenībā koki aug ātri un piecpadsmit divdesmit gados izaug lieli."
Viljama Kristi dārziem 2006. gadā piešķirts reģionālā kultūras mantojuma objekta tituls Francijas vēsturisko monumentu papildsarakstā. Foto – Jegors Jerohomovičs
Džons Hoilends ir pārliecināts: "Šie dārzi ir Viljama svarīgākais sasniegums. Es nespēju domāt par viņa muzikālo darbību atrauti no dārziem Tirē – tas ir viens pavediens. Viņš pats strādā dārzos no rīta līdz vakaram, apkopj kokus, apgriež un zāģē. Dārzi ir ekstravaganti un pārsteidzoši. Tas, ko jūs šeit redzat, – paviljoni, ornamenti, rotājumi – liek pasmaidīt. Katrā nostūrī valda cits noskaņojums, tāpat kā Ramo operā ir jautrības, muļķības, skaistuma un melanholijas mirkļi. To pašu var attiecināt uz šiem dārziem. Plānojot dārzus, Viljams ir paredzējis, ka šeit skanēs mūzika. Tas ir zināms no vēstures, piemēram, Mišels Lambērs ir rakstījis mūziku izpildīšanai Versaļas dārzos, nevis koncertzālēs, viņš ir paredzējis, ka fonā dziedās putni, būs dzirdama strūklaka un citi trokšņi. Viljama dārzi atbilst baroka mūzikas garam. Nav nevienas baroka operas, kurā nebūtu idillisku dabas ainu."
"Jo tālāk no dzīvojamās mājas, jo mazāk formāls kļūst dārza dizains," turpinot ekskursiju, skaidro speciālists. "Pat ja dārzs sāk izskatīties mežonīgi, šeit nekas nav mežonīgs. Viss ir izpētīts un pārdomāts līdz sīkumiem. Viss ir izdarīts tik labi, cik vien iespējams. Šeit ir izmantoti augstākās kvalitātes materiāli. Viljamam ir svarīgi sadarboties ne tikai ar jaunajiem mūziķiem, bet arī ar jaunajiem dārzkopjiem, galdniekiem, restauratoriem un amatniekiem, kuri turpina tradīcijas un strādā ar koku un akmeni, – tās ir profesijas, kas izmirst. Viņš sniedz pilnveidošanās iespējas jaunajiem amatniekiem un dārzkopjiem, lai iedrošinātu vietējos jauniešus apgūt šīs profesijas. Prasmju nodošana ir tikpat svarīga kā mūzikā," saka Džons Hoilends.
Viljama Kristi dārziem 2006. gadā piešķirts reģionālā kultūras mantojuma objekta tituls Francijas vēsturisko monumentu papildsarakstā. Ievērojot Tirē vietējās arhitektūras specifiku, šeit ir radīts rezidenču centrs Mākslinieku kvartāls/Le Quartier des Artistes, kas ir radošā nometne jaunajiem mūziķiem, dārzniekiem, ainavu dizaineriem, amatniekiem un kultūras mantojuma pētniekiem.
Orfejs un viņa draugi
"Šis projekts ir mana dzīves sapņa piepildīšanās. Tas ir sapnis par mūziku un dārziem, kā arī par savas pieredzes un aizrautības nodošanu nākamajām mākslinieku un klausītāju paaudzēm. Šeit saplūst visas manas vēlmes, un šis ir liela piedzīvojuma sākums," Tirē uzburto pasauli raksturo Viljams Kristi. Viņa rīkoto vasaras festivālu nedēļas garumā ik gadu apmeklē 9000–10 000 cilvēku. Dārzi tiek vērti vaļā plkst. 15. Diena sākas ar radošajām darbnīcām ģimenes auditorijai – ansambļa Les Arts Florissants dalībnieki un draugi iepazīstina ar baroka mūziku un deju. Pēc tam sākas promenādes koncerti dārzos – mākslinieki uzstājas ar nelielām, kompaktām programmām. Tajās pārsvarā skan mūzika, kuru nav iespējams dzirdēt nekur citur. Tie ir Nikolā Klerambo, Žana Marī Leklēra, Fransuā Kuperēna, Sebastjēna Lekamī, Mišela Lambēra, Marka Antuāna Šarpantjē, Žana Batista Lullī, Žana Filipa Ramo, Fransuā Kampiona, Žana Batista de Busē, Elizabetes Žakē de Lagēras, kā arī Antonio Vivaldi un Johana Sebastiāna Baha darbi.
Distance starp publiku un izpildītājiem ir minimāla. Lai nokļūtu šajos koncertos, ir jāiegādājas ieejas biļete par astoņiem eiro (tiem, kam pienākas atlaide, – par pieciem eiro). Šo koncertu dēļ vien ir vērts doties uz Tirē. Svaigā gaisā klavesīnu spēlē pats Viljams Kristi. Mūsdienu Orfejs – dziedātājs Marks Mojons – uzstājas kopā ar violas da gamba virtuozi Miriamu Rinjolu. Domubiedru kompānijā muzicē vijolnieks Teotims Langluā de Svarts. Lautists Tomass Danfords un kontrabasists Daglass Bajē izpilda oriģinālkompozīciju programmu, ko izrotā džeza un hiphopa elementi. Katrs koncerts ilgst 15–20 minūšu, un publika pārvietojas no vienas notikuma vietas uz nākamo.
Baritons Marks Mojons un violas da gamba virtuoze Miriama Rinjola uzstājas Viljama Kristi dārzos. Foto – Žiljēns Gazo
Viljams Kristi ap sevi pulcē labākos jaunos mūziķus. Pērn festivāla vakara koncertos, kas notika Tirē baznīcā, viņš muzicēja gan duetā ar vijolnieku Teotimu Langluā de Svartu, gan trio ar lautistu Tomasu Danfordu un mecosoprānu Leu Desandru. 2022. gadā tika svinēta Moljēra 400 gadu jubileja, un lielajā brīvdabas iestudējumā Moljērs un viņa mūzika, kas tika spēlēts dārzos pie Ūdens spoguļa, apvienojās solisti, dejotāji, orķestris un koris Les Arts Florissants Viljama Kristi vadībā. Izrādes pamatā – Moljēra komēdiju un balāžu fragmenti Lullī un Šarpantjē mūzikas pavadījumā. Uz vakara koncertiem biļetes maksāja 12–25 eiro.
Saskaņā ar festivāla tradīciju programmu vēlā vakarā noslēdz Meditācijas sveču gaismā Tirē baznīcā – garīgās mūzikas koncerti, kuros publika aicināta neaplaudēt. Es meditēju, vienā vakarā klausoties Dītriha Bukstehūdes, nākamajā – franču mūzikas tēva, XIV gadsimta komponista Gijoma de Mašo, opusus.
Viljams Kristi apgalvo, ka mākslā primāra ir nevis perfekcija, bet emocijas. Taču tas, ko dara viņš, ir gan perfekts, gan emocionāls, izjusts un aizkustinošs. Maestro Kristi pierāda, ka senā mūzika var skanēt laikmetīgi, dinamiski, kolorīti un kaislīgi. Tā var kļūt par atkarību, kad to dzird šādā izpildījumā un vidē. Festivāla programmu Viljams Kristi veido kopā ar savu domubiedru Polu Egņū, kurš ir ansambļa Les Arts Florissants otrais mākslinieciskais vadītājs.
***
Diriģents Pols Egņū: "Sabiedrība ir pelnījusi izcilību"
"Festivāls dārzos ir burvīgs tāpēc, ka vienīgais veids, kā nokļūt jebkurā koncertu norises vietā, ir iet pa to pašu ceļu, pa kuru dodas skatītāji," saka diriģents Pols Egņū, kurš ir viens no festivāla Viljama Kristi dārzos muzikālajiem līderiem.
Kopš 2019. gada britu tenors un diriģents Pols Egņū līdzās Viljamam Kristi ir ansambļa Les Arts Florissants muzikālais vadītājs. Viņi sadarbojas jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Pols Egņū ir studējis Magdalēnas koledžā Oksfordā un guvis atzinību kā XVII un XVIII gadsimta mūzikas interprets, ir daudz dziedājis augstā tenora partijas franču baroka repertuārā. Ansambli Les Arts Florissants mākslinieks diriģē kopš 2007. gada. Kopā ar šo orķestri Pols Egņū ir iestudējis operas un baleta izrādes Parīzē, Vīnē un Ņujorkā. Viņa vadībā ir tapis pilns Monteverdi madrigālu ierakstu cikls un daudzi citi ieskaņojumi.
Pols Egņū ir arī lielisks pedagogs, kurš kopā ar Viljamu Kristi vada Les Arts Florissants jauno dziedātāju akadēmiju Le Jardin des Voix. Koncertsezonā viņš diriģē daudzas Les Arts Florissants programmas Francijā un viesturnejās.
"Viljams Kristi ir ekstraordinārs cilvēks. Tas nenozīmē, ka ar viņu ir viegli. Viņš ir ļoti prasīgs, bet mums ir jābūt prasīgiem," par savu domubiedru un radošo partneri Viljamu Kristi saka diriģents un dziedātājs Pols Egņū (no labās). Foto – Žiljēns Gazo
Tirē notikušajā intervijā Pols Egņū pastāstīja KDi gan par ikgadējā vasaras festivāla unikalitāti, gan par savu radošo partnerību ar Viljamu Kristi.
Kā jūs veidojat festivāla Viljama Kristi dārzos programmu?
Programmā ir daži darbi, kuri jau ir mūsu repertuārā un kurus vēlamies parādīt festivālā, piemēram, koncertizrāde Moljērs un viņa mūzika, Džakomo Karisimi oratorija Jefta un Antonio Dragi Jefta. Tie ir jālīdzsvaro ar kaut ko kontrastainu. Moljēram veltītajā iestudējumā skan Žana Batista Lullī un Marka Antuāna Šarpantjē mūzika, tāpēc gribējām piemeklēt arī kaut ko atšķirīgu – šoreiz festivālā skanēja Volfganga Amadeja Mocarta un XVII gadsimta Vācijas mūzika. Māksliniekiem ir interesanti izdzīvot šo dažādo pieeju repertuāram, atrast skaņdarbu savienošanas veidu un pēctecību. Mēs patiešām varam savienot visu šo mūziku – tā plūst no Heinriha Šica līdz Mocartam cauri trim četriem komponistiem. Mēs parādām šo attīstības līniju.
Tirē baznīcā aicinām uzstāties Ņujorkas Džuljarda skolas audzēkņus, lai viņi varētu apliecināt savu talantu. Koncertu programmu baznīcā arī veidojam kontrastainu, liekot uzsvaru uz dažādiem vēstures posmiem vai mūzikas izcelsmes vietām. Ja mums jau ir itāļu programma, cenšos ieplānot vācu programmu. Ja mums jau ir angļu programma, mēģinu piemeklēt vēl kaut ko klāt.
Pēdējā festivāla puzles daļa ir Meditācijas, kas notiek pēc vakara koncertiem Tirē baznīcā. Meditācijās piedalās mūziķi, kuri ir iesaistīti citās programmās. Piemēram, šovakar Meditācijās skanēja Gijoms de Mašo (1300–1377), jo koncertizrādē Moljērs un viņa mūzika dzied baritons Marks Mojons. Es zināju, ka pēc Moljēra izrādes viņš ir brīvs, un nodomāju – man pašam būtu laime dziedāt de Mašo mūziku kopā ar Marku, jo viņš ir izcilākais šā komponista interprets. Ja Marks neuzstātos festivālā, mums nebūtu iespējas iekļaut programmā de Mašo, tas būtu neaizsniedzams sapnis. Tā ir neticami skaista mūzika, kam piestāv baznīcas gaisotne.
Vai baroka repertuārā vēl ir daudz neatklātu pērļu, kuras jūs vēlētos parādīt klausītājiem?
Jā, bet es nedomāju, ka mums ar to ir jābūt apsēstiem. Vēl ir daudz ko atklāt. Šajā festivālā mēs atskaņojām Antonio Dragi oratoriju Jefta – esam vienīgie, kam ir tās partitūra. Pats to esmu rediģējis. Partitūra atrodas Neapoles bibliotēkā, mēs saņēmām manuskripta kopiju. Oratorijas pēdējā daļā bija saglabājusies tikai basu partija, un mums šī oratorijas daļa bija jārekonstruē. Tas nebija sarežģīti, jo tā ir diezgan vienkārša daļa. Ir aizraujoši izpildīt opusus, ko publika nav dzirdējusi.
Lasot manuskriptu, ir jānojauš – jā, tā ir laba mūzika, viss izskatās labi. Alesandro Dragi ir vēl citi darbi, kurus esam ierakstījuši, viņš nepārprotami ir ļoti kompetents komponists. Ir vēl daudz mūzikas, kas nav tikusi atskaņota. Stradellam un Skarlati ir oratorijas, kam vēl neesam pieskārušies.
Vai tām ir vērts pieskarties, ja gadsimtiem ilgi to neviens nav darījis? Varbūt tam ir kāds iemesls?
Nē, nē! Tas būtu tāds pats arguments, kāds tika lietots, runājot par Vivaldi un Bahu, pirms tiem savu uzmanību veltīja Mendelszons, – opusi, kam neviens nav pieskāries, nevar būt labi. Tā nav. Šaubos, vai nezināmu komponistu vidū mēs atklāsim vēl kādu Vivaldi vai Bahu, bet tas, ko darām, ir mēģinājums salikt puzli, lai labāk izprastu vēsturiski svarīgus skaņdarbus, un tos ir ietekmējuši daudzi cilvēki, par kuriem līdz šim varbūt neko daudz neesam zinājuši.
Piemēram, paskatieties uz XVII gadsimta Vācijas mūzikas programmu Svētie mierinājumi, ko atklāj Heinriha Šica (1585–1672) darbs, kurā ir jūtama itāļu ietekme. Karjeras sākumā Šics dzīvoja Itālijā, komponēja itāļu madrigālus, vēlāk devās uz Drēzdeni. Pēc Šica koncertā dzirdam Johanu Heinrihu Šmelceru, Fīlipu Heinrihu Erlebahu, Johanu Kasparu Kerlu, Dītrihu Bukstehūdi, Johanu Rozenmilleru un Kristianu Riteru. Ir vērts pievērst uzmanību gadskaitļiem. Šī ir nepārtraukta līnija, un tā mēs nonākam līdz Baham. Visas šīs personības ir noteikušas vācu mūzikas virzību un attīstību. Ceļš sākas ar tādu cilvēku kā Šics, kurš dodas uz Itāliju, satiek Gabriēli, vēlāk Monteverdi un pēc tam atgriežas atpakaļ. Viņš turpina strādāt Trīsdesmitgadu kara laikā un rada vācu mūzikas tradīciju, kurā apvienojas vācu, franču un itāļu mūzikas ietekme. Beigās parādās Bahs. Zināmā mērā arī Hendelis izriet no visa tā, kas ir bijis pirms tam.
Mēs nevaram izprast šo pēctecību, ja ceļa vidū nesastopam Erlebahu un citus autorus. Šics ir nozīmīgs, bet mums ir vajadzīgi arī pārējie puzles gabaliņi, lai mēs uztvertu kopainu. Festivāls sniedz iespēju to parādīt. Ik vasaru visas biļetes uz koncertiem tiek pārdotas ļoti ātri, publika mums uzticas. Klausītāji zina, ka koncerti būs skaisti.
Plānojot Meditāciju programmas, jūtos pilnīgi brīvs un daru visu, ko vēlos. Necenšos izpatikt publikai un nedomāju – vai tas ir tas, ko cilvēki meklē un gaida? Es cenšos atrast skaņdarbus, kurus ir grūti vai gandrīz neiespējami iekļaut koncertos, piemēram, Gijoma de Mašo un Elizabetes Žakē de Lagēras (1665–1729) mūziku.
Kāpēc tas ir grūti?
Tāpēc, ka viņi nav pietiekami labi pazīstami, cilvēki nenāks. Taču Meditācijas ir labs koncerta formāts, kas piesaista auditoriju. Mēs zinām, ka publika būs klāt, klausīsies Žakē de Lagēru un tas būs brīnišķīgi! Tirē esam atskaņojuši daudz ļoti mazpazīstamu komponistu darbu, par kuriem nekas nav bijis dzirdēts ne pirms, ne pēc mūsu koncertiem. Mums tā ir fantastiska iespēja iepazīt un rediģēt dažus manuskriptus. Festivāla apmeklētāji ir ļoti atvērti, viņi nāk pēc skaistuma. Kamēr vien mēs saglabāsim augstu kvalitāti, viņi atgriezīsies.
Ar ko vēl šis festivāls ir īpašs?
Ar savu intimitāti. Festivāls dārzos ir burvīgs tāpēc, ka vienīgais veids, kā nokļūt jebkurā koncertu norises vietā, ir iet pa to pašu ceļu, pa kuru dodas skatītāji. Mēs satiekam publiku gan pirms, gan pēc koncerta un iepazīstamies. Tas nav iespējams nekur citur. Parasti koncertsezonā mēs ieejam zālēs un teātros pa dienesta ieeju un publika ienāk pa galvenajām durvīm – mēs nesatiekamies. Pēc koncerta atgriežamies ģērbtuvē, aizskatuve publikai ir slēgta, klausītāji dodas prom. Satikšanās nenotiek. Mums ir satikšanās domās un skaņās tikai, kad esam uz skatuves. Savukārt Tirē mūsu ceļi dārzos krustojas visu laiku, un tas ir ļoti patīkami.
Ko tas jums dod kā māksliniekam?
Jūtu publikas entuziasmu un zinātkāri. Publika daudz ko grib zināt. Mūsu klausītāji, īpaši dienas koncertos, kas notiek daudzviet dārzos, var būt trīs gadus veci. Jautājumi, ko uzdod trīs, piecus vai deviņus gadus veci skatītāji, ir ļoti svarīgi. Viņi grib zināt, kas tie ir par instrumentiem, kā tos spēlē, kā tie rada šo jautro troksni. Citiem ir daudz sarežģītāki jautājumi, un tas viss ir apbrīnojami. Tas mums atgādina, ka spēlējam, lai izklaidētu un informētu publiku. Daudziem patīk baroka un agrīnā klasicisma mūzika, cilvēki vēlas par to uzzināt vairāk, tāpēc apmeklē festivālu. Šeit ir brīnišķīga vide, kurā klausīties brīnišķīgu mūziku. Zinu, ka tas uzlādē baterijas mūsu māksliniekiem. Man kontakts ar publiku atgādina, kāpēc es daru savu darbu.
Kāpēc jūs to darāt?
Es to daru, lai izklaidētu un iepriecinātu auditoriju. To nedrīkst aizmirst. Mums nevajadzētu apmaldīties intelektuālismā. Mūziķu sniegumam ir jābūt tādam, lai cilvēki to novērtētu. Reizēm klausītājiem ir jāiedod atslēgas, kas palīdzēs novērtēt to, ko viņi klausīsies, – pirms koncerta var pateikt dažus vārdus un paskaidrot, kāpēc tas, kas tagad skanēs, ir interesanti un aizraujoši. Publika uzreiz klausīsies citādi – starp skatuvi un klausītājiem pazūd robeža. Mēs izdodam daudz ierakstu, un tā ir svarīga mūzikas industrijas daļa, bet tā ir «viltus» daļa, tā sniedz ļoti konstruētu, samākslotu priekšstatu par to, ko darām. Ieraksti tiek rediģēti un montēti, lai izklausītos perfekti. Pa īstam viss ir koncertā, kurā notiek apmaiņa starp māksliniekiem un auditoriju. Mūzika nevar eksistēt bez cilvēkiem, kuri to klausās. Lai izpaustu sevi, mums ir nepieciešama auditorija.
Publika ir nenovērtējama. Cilvēkiem ir četras atvaļinājuma nedēļas gadā, un daļu no sava brīvā laika viņi izvēlas pavadīt šeit – tādējādi viņi apliecina uzticību mūzikai, mums un tam skaistumam, ko cenšamies radīt uzstājoties. Es patiesi apbrīnoju klausītājus. Kad, uznākot uz skatuves, redzu pilnu zāli, es nodomāju: no tūkstošiem lietu, ko viņi būtu varējuši darīt šovakar, – atpūsties mājās, mierīgi pasēdēt un kaut ko iedzert, aiziet uz restorānu, pabūt ģimenes lokā vai vienkārši aprunāties ar saviem bērniem –, viņi ir izvēlējušies atnākt uz koncertu. Tikšanās ar publiku festivālā atgādina, cik burvīgi ir mūsu klausītāji. Viņi ir tikpat izcili kā mākslinieki, un man par to ir liels prieks.
Tā ir privilēģija, ka mums ir tik uzticīga auditorija. Biļetes uz festivālu tiek pārdotas divās dienās. Cilvēki atgriežas atkal un atkal, viņi grib vēl un vēl. Mums nav nekā glaimojošāka, nekā pārliecinošāka, ka mūsu darbs ir svarīgs, par šo pieprasījumu un interesi, kas neizsīkst. Es satieku daudz klausītāju, kuri saka: "Turpiniet to darīt, jums obligāti jāturpina!" Pasaule pašlaik nav labā stāvoklī, un tai ir vajadzīgs skaistums.
Jūs jau ilgi strādājat partnerībā ar Viljamu Kristi. Kā jūs formulētu viņa lomu gan mūzikas dzīvē, gan savā radošajā biogrāfijā?
Visu, ko jūs redzat Tirē, ir izdomājis Viljams. Mēs sarunājamies šajā dārzā, bet vēl pirms septiņiem gadiem šī dārza vispār nebija. Šeit apkārt bija drupas. Viljams Kristi ir vizionārs, tas izpaužas ne tikai mūzikā, bet arī šajos dārzos un rezidenču centra Mākslinieku kvartāls būvniecībā Tirē. Viņam ir idejas, kā nodot zināšanas bērniem un jauniešiem, kā veicināt izpratni par kultūras un mākslas mantojumu. Ja mēs saprotam, kas ir noticis vakar, mēs esam labāk sagatavoti rītdienas jautājumu risināšanai.
Viljams Kristi ir ekstraordinārs cilvēks. Tas nenozīmē, ka ar viņu ir viegli. Viņš ir ļoti prasīgs, bet mums ir jābūt prasīgiem. Sabiedrība ir pelnījusi izcilību. Klasiskās mūzikas pārstāvjiem bieži pārmet elitārismu – tāpat kā elites sportistiem. Viljams reiz teica: "Man patīk elite, ja vien tas, kas ir elitārs, ir pieejams visiem." Mums ir vajadzīgi elites mākslinieki, mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri visu mūžu ir pavadījuši, mācoties, vingrinoties, lasot un gatavojoties saviem priekšnesumiem. Mums ir vajadzīga elite, bet elitei ir jābūt pieejamai ikvienam.
Tieši tāda ir šī festivāla galvenā doma. Šeit pulcējas absolūti elitāra mūzikas atlētu izlase, lai savu darbu padarītu pieejamu ikvienam interesentam. Biļešu cenas ir ļoti zemas, ieeju dārzos var atļauties visa ģimene. Mēs cenšamies apmierināt ikviena klausītāja vajadzības. Jums nekas nav jāzina par mūziku, jūs varat izbaudīt dārzus, paklausīties īsus dienas koncertus un būsiet pavadījuši brīnišķīgu dienu, pat ja jums nav ne jausmas, ko nozīmē vārds "baroks". Jūs varat ierasties Tirē arī kā speciālists un noklausīties augstākās raudzes priekšnesumu jau plkst. 16, piemēram, Vivaldi koncertu vijolnieka Teotima Langluā de Svarta interpretācijā. Citādi, lai to dzirdētu, jums būtu jādodas uz Amsterdamas koncertzāli Concertgebouw vai Londonas Bārbikena centru. Tirē dārzos jūs to varat dzirdēt, samaksājot par ieeju dažus eiro, un tas, manuprāt, ir pasakaini.
Informācija: arts-florissants.org
2023. gada festivāla Viljama Kristi dārzos programma ir atrodama šeit.