Karels Marks Šišons pamet Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri

"Mana sadarbība ar LNSO ir ilgusi 13 gadus, sasniedzot virsotni 2009.gadā, kad orķestris mani izvēlējās par galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju. Šajā laikā kopā esam piedzīvojuši daudzus neaizmirstamus muzikālus mirkļus, kas vēl ilgi paliks manā atmiņā un sirdī. Tomēr mūsu vissvarīgākais sasniegums bija tas, kā mēs pacēlām orķestra līmeni un padarījām to par vislabāko orķestri Baltijas valstīs, neraugoties uz finansiālajām grūtībām, ar kādām nācās saskarties visā valstī un jo īpaši Latvijas kultūras jomā kopš 2009.gada. Kopš 2009.gada pozitīvi mainījās arī orķestra tēls un publiskais profils, un tas atspoguļojās daudzos izpārdotos koncertos, kas aizsākās 2009.gadā un turpinās pašlaik. Būtībā LNSO ir kļuvis par nacionālā lepnuma simbolu, neraugoties uz dziļo krīzi, kas valdīja visapkārt, un mēs esam kā piemērs Latvijai un pasaulei, kā cīnīties ar krīzi. Tāpēc esmu ļoti lepns par to, ka atstāju LNSO daudz augstākā muzikālā un profesionālā līmenī, nekā tas bija, kad kļuvu par galveno diriģentu.Lai arī jūtos gandarīts par mūsu sasniegumiem, tomēr es vairs nejūtu, ka spēsim tā turpināt arī nākotnē. Iemesli ir skaidri – mums nav pietiekama atbalsta no Kultūras ministrijas. Es jau vairākkārt esmu publiski teicis, ka, ja Kultūras ministrija nepalielinās LNSO finansējumu, es atkāpšos no amata, jo jūtu, ka vairs nevarēšu stimulēt mūziķus, kuri ik dienas cīnās par izdzīvošanu – ministrija turpina pakļaut mūziķus nepieņemamām un gandrīz necilvēcīgām algām un apstākļiem, un es vairs nevaru paļauties uz daudzajiem solījumiem, kurus esmu saņēmis, bet kuri netiek pildīti. Ministrija ir ignorējusi manus paziņojumus, nav izrādījusi atzinību par orķestra augsto līmeni, kāds ir sasniegts krīzes laikā. Ir jāatzīst, ka LNSO ir vienīgais orķestris un kultūras veidojums Latvijā, kas ir piedzīvojis ievērojamu izaugsmi krīzes laikā, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ ministrija neuzskata par nepieciešamu novērtēt mūsu centienus. Pēc vairākkārtējiem lūgumiem, daudziem solījumiem un neskaitāmām diskusijām es nejūtu, ka būtu notikušas būtiskas izmaiņas.Tā visa rezultātā jūtu, ka esmu zaudējis atbalstu no lielākās daļas LNSO mūziķu vidus, lai sasniegtu manus mākslinieciskos mērķus. Pēdējā gada laikā neesmu spējis īstenot nevienu no maniem mākslinieciskajiem mērķiem, jo sajūtu pretestību no lielākas daļas LNSO mūziķiem, kuri varētu atbalstīt mani šajos jautājumos. Problēma kļūst arvien dziļāka: jūtu, ka LNSO notiek būtiska šķelšanās visos jautājumos, kas skar viņus, un es vairs nevaru viņus ietekmēt kā agrāk. Atmosfēra un vispārējā orķestra ikdienas darbība vairs nenotiek ar domu padarīt orķestri labāku, un, jo vairāk nedēļu un mēnešu iet uz priekšu, jo spēcīgāk izjūtu visa orķestra situāciju, un tā vispārējais virziens vairs nav kontrolējams. Skumji, bet domāju, ka mēs esam iegājuši posmā, no kura es visvairāk baidījos attiecībā uz LNSO, kad galvenā interese ir izdzīvot – mākslinieciskā kvalitāte vairs nav prioritāte – un tas ir tas iemesls, kas liek man saprast, ka mans laiks LNSO ir beidzies. Man jo īpaši žēl ir pamest tos mūziķus, kuri mani atbalsta un kurus joprojām interesē mākslinieciskā kvalitāte, tomēr viņus apklusina vairākums.Teorētiski mana atkāpšanās nozīmē arī to, ka mani koncerti, kas ieplānoti ar LNSO 2013.gadā, būs jāatceļ, jo man vairs nav līguma. Tomēr nevēlos apbēdināt manu iemīļoto publiku Rīgā, kura gaida manus koncertus tāpat kā es gaidu viņus. Tāpēc esmu izlēmis piedāvāt LNSO diriģēt koncertus 2013.gada februārī, martā un maijā, kuros bija ieplānots, ka diriģēšu, lai nevienu neapbēdinātu. Šobrīd LNSO ziņā paliek izlemt, vai pieņemt vai noraidīt manu piedāvājumu, un paziņojums tiks veikts pienācīgā kārtā, kā tas tika apspriests.Manai mīļajai Rīgas publikai lūdzu piedošanu par neērtībām, kādas esmu radījis. Zinu, ka mans lēmums dažus no jums apbēdinās, tomēr vēlos jums apliecināt, ka nesaskatu citu risinājumu šai nepatīkamajai un bēdīgajai situācijai un ka esmu ļoti daudz par to domājis. Jūs zināt, ka mana mūziķa sirds vienmēr būs ar jums."