Grigorija Sokolova solokoncerts, ko Hermaņa Brauna fonds organizē Latvijas Nacionālajā operā (LNO) 23. maijā, būs mūziķa vienīgā uzstāšanās Baltijā. Pianists, kuru mēdz dēvēt par klavieru mistiķi, klaviermūzikas vakarā Rīgā spēlēs Ludviga van Bēthovena, Johannesa Brāmsa un Roberta Šūmaņa mūziku. No Bēthovena plašā klaviermūzikas klāsta skanēs 15 variācijas un fūga par paša tēmu mibemolmažorā, Johannesa Brāmsa Trīs intermeco, op. 117, un Roberta Šūmaņa astoņu fantāziju cikls Kreisleriana, op. 16. Ar šo programmu – līdzās citām – 72 gadus vecais pianists devies plašā Eiropas turnejā, kas, iesākusies jau februārī, neatslābstošā intensitātē (ar uzstāšanos katru otro vai trešo dienu) turpināsies līdz 28. augustam, kad vainagosies ar koncertu Oslo.
Olimpā vienatnē
"Klavierspēles Olimpā ir jābūt vienam. Tur Grigorijs Sokolovs nesastaps kolēģus pianistus. Toties šajā virsotnē notikušas viņa personīgās tikšanās ar visiem nemirstīgajiem komponistiem," viņu raksturo Pēters Krauze no Vācijas laikraksta Die Welt. Izjautāt pašu pianistu par viņa mākslu nebūs iespējas, jo intervijas viņš nesniedz. Grigorijs Sokolovs visu izsaka mūzikā.
"Viņš patiesi ir fantastiska parādība. Nav neviena cita, kuru varētu likt līdzās. Grigorijs Sokolovs īstenībā nespēlē klausītājiem. Un pat ne sev. Bet tikai mūzikai, vienīgi tai," raksta Šveices izdevums Le Temps. Ja uzskatām, ka Grigorija Sokolova galvenā publika ir pati mūzika, tā ir tikpat plaša un daudzveidīga kā visa Eiropas un Krievijas klaviermūzikas vēsture: no franču un angļu klavesīnmūzikas un baroka lielmeistara Johana Sebastiāna Baha un viņa priekšteču polifonijas, Vīnes klasicisma, Eiropas un Krievijas romantisma līdz pat Arnolda Šēnberga, Igora Stravinska, leģendārā Komitasa un Borisa Arapova opusiem. Kopš XXI gadsimta sākuma pianists ir atteicies no uzstāšanās kopā ar orķestriem un koncertžanra darbu atskaņošanas. Viņš tā ir izlēmis, redzot, ka orķestru darba grafikā arvien ir par maz laika kopīgiem mēģinājumiem vai pat vispār nav iespējams atrast orķestri, kurā mūziķus interesētu rezultāts un viņi neskatītos pulkstenī. Retums ir arī diriģents, kurš ir ne tikai ļoti labs mūziķis, bet arī apveltīts ar īpašu talantu izprast mūziku tādā pašā veidā kā Grigorijs Sokolovs. Spēlējot skaņdarbu solo, pianists var to bezgalīgi izstrādāt un attīstīt, bet ar katru orķestri un diriģentu viss atkal jāsāk no gala. Grigorijs Sokolovs izvēlējies mākslinieka atbildību, kas ir atkarīga tikai no viņa, nevis no simt cilvēkiem.
Fenomens bez robežām
Būdams sešpadsmit gadu vecs devītās klases skolnieks no toreizējās Ļeņingradas, Grigorijs Sokolovs 1966. gadā izraisīja sensāciju, kļūdams par 3. Starptautiskā Čaikovska konkursa uzvarētāju. Par pirmās prēmijas piešķiršanu Grigorijam Sokolovam nobalsoja 16 no 20 žūrijas dalībniekiem. Kā pēcāk atcerējās notikuma aculiecinieks muzikologs Aleksandrs Jablonskis, konkursa kuluāros izplatījās ziņa, ka tieši pianisma leģenda Emīls Gilelss uzstājis, ka pirmā prēmija pienākas Grigorijam Sokolovam. Kaut arī Gilelss nebija vienīgais lēmējs, viņš labāk par visiem pratis novērtēt jaunekļa lielo talantu un meistarību un vienīgais nojautis viņa lielo nākotni.
Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem Grigorijs Sokolovs koncertē visā pasaulē, vislabprātāk – Eiropā. 70. gadu beigās viņš pirmoreiz uzstājies arī Latvijā. "Viņš tā spēlēja Bahu, ka nevarēju paelpot… man sākās klepus, asaras. Biju pusaudze, maz ko zināju, bet tā bija maģija. Viņa iedziļināšanās, patiesums, tīrums jau tad tā pārņēma, ka biju tikai tur, ar viņu un mūziku," atceras Hermaņa Brauna fonda direktore Inna Davidova. Šī pavasara koncertu Rīgā viņa gaidījusi septiņus gadus un pēc tam vēl divus, jo tas divreiz tika atcelts pandēmijas dēļ.
"Sokolovs ir fenomens, kuram nav robežu. Viss un vienmēr viņam ir uz galējās robežas. Kad spēlē Sokolovs, es jūtu, ka dzīvoju," raksta muzikologs Leonīds Hakels. Lietuviešu pianiste Aleksandra Jozapēnaite uzskata: "Sokolova pianismā savijas divas pasaules: eiropeiskā izsmalcinātība, sakārtotība, harmonija un iekšēji kontrolēta slāviskā emocionalitāte, kas nepārlīst pāri malām un kļūst cēla."
Gaistošais gars
Divreiz pēc kārtas – 2003. un 2004. gadā – Grigorijs Sokolovs kļuvis par Itālijas Nacionālās mūzikas kritiķu asociācijas Franko Abjati prēmijas laureātu. 2008. gadā viņam piešķirta Arturo Benedeti Mikelandželi prēmija. 2009. gadā viņš ievēlēts par Zviedrijas Karaliskās mūzikas akadēmijas locekli. Žurnāls Gramophone viņu 2017. gadā ierakstījis savā Slavas zālē.
"Pianists kārtējo reizi ir pierādījis, ka viņš ir daudz vairāk nekā izpildītājs. Kopš reizi gadā viņš spēlē Parīzes Elizejas lauku teātrī, mēs klausīsimies viņu, pat būdami uz nestuvēm, lai kas tajā vakarā notiktu… Šodien nav grūti nosaukt kādus trīs desmitus brīnišķīgu, enerģisku, spilgti individuālu pianistu, taču tikai viens no viņiem aizved mūs tik tālu ģenialitātes virsotņu virzienā. Tieši šādā kontekstā ir jārunā par Grigoriju Sokolovu," raksta Francijas izdevums Le Figaro.
Ik gadu pianists atgriežas arī Zalcburgas festivālā. Grigorija Sokolova neticība iespējām "iekonservēt" mūzikas un tās interpretācijas dzīvo garu bija par iemeslu, ka divdesmit gadu – no 1995. līdz 2015. gadam – nav tapis neviens viņa ieraksts. Tomēr 2014. gadā pianists parakstīja ekskluzīvu līgumu ar kompāniju Deutsche Grammophon, kas kopš 2015. gada iemūžina un izdod viņa koncertu ierakstus.
Grigorijs Sokolovs
LNO 23.V plkst. 19
Biļetes www.hbf.lv EUR 50–150