Laimu Jansoni pazīstam kā izcilu kokles spēles meistari, kas brīvi un aizrautīgi improvizē. Šoreiz viņu iepazīsim kā komponisti. Viņas jaundarbs Spēka vārdi, kura pirmatskaņojumā iekļausies arī pati autore ar divām koklēm, skanēs līdzās Ērika Ešenvalda, Līgas Celmas un klasiķu - mūsu Jēkaba Graubiņa, ungāra Zoltāna Kodāja, igauņa Veljo Tormisa un ievērojamā krievu komponista Sergeja Prokofjeva skaņdarbiem koncertā 25. janvārī plkst. 19 Lielajā ģildē, muzicējot kopā ar Latvijas Radio kori, orķestri Sinfonietta Rīga un diriģentiem Sigvardu Kļavu un Normundu Šnē. Koncertu plaši pārraidīs Eiroradio ciklā Folk into Classics.
Spēks ir vienkāršībā
"Es teiktu, ka tā ir versija par tautasdziesmu, versija korim un koklei (skaņdarbā izmantoti tautasdziesmu teksti un tautas melodiju citāti). Spēks neslēpjas milzīgā amplitūdā vai vēl kur, tas ir pavisam vienkāršās, varētu teikt, mantriskas nozīmes melodijās. Būtiskākais tiek pateikts ļoti, ļoti vienkārši, bet piepildīti. Vienkāršība arī kā cilvēciskā izpausme mani ļoti, ļoti aizkustina. Pārējais ir tikai laika skanējums, kas senāk bija citāds un nākotnē būs vēl pavisam cits," Laima stāsta par savu darbu. Viņai komponēšana bijusi "ieklausīšanās savās saknēs, no kurām vajadzētu nevis baidīties vai "uzķerties" uz mākslīgi radītiem konfliktiem, bet pieņemt un apzināties arī šo savu esības daļu. Saknes ir tās, kas notur koku vētrā, saknes ir tās, kas dod atbalstu cilvēkam nemiera un neziņas vējos. Saknēs ir spēks, un spēks ir tajā, kam notic."
Talantīgā improvizētāja neslēpj, ka skaņdarbs kā notīs pilnībā pierakstīta kompozīcija viņai ir kaut kas jauns, jauna pieredze. "Tomēr improvizācijai un kompozīcijai ir daudz kopīga, tikai nošu pieraksta vietā daudzviet ienāk skaņu ieraksti un cita veida fiksācija. Tomēr tā ir mirkļa māksla, ko nepieciešamības gadījumā var izmainīt arī uz skatuves. Kompozīcija ir fiksēts mirklis, kas jāatkārto. Un šāda sastāva gadījumā tas ir nepieciešams." Par komponistes ambīciju viņa varot atbildēt tikai tik, ka tā viņu interesē un vēl ļoti daudz jāmācās. "Un jocīga ir sajūta, ka to arī gribas darīt. Tāds posms dzīvē pienācis."
Spēka vārdiem nepietiktu tikai ar vienu kokli iepretim Radio korim. Laima spēlēs divus instrumentus. "Viena ir nesen tapusi kokle, kurai ir īpašās zemās skaņas, kas nav tipiskas etnokoklēm. Par otru instrumentu izvēlējos kanteli, kurai ir atšķirīgs tembrs, skaņkārta. Tas ir absolūti akustiskais instruments smalkām figurācijām. Instrumenti it kā ir līdzīgi, tomēr katrs ar savu raksturu, krāsu un spēles tehniku." Jaunā kokle bijusi Laimas pagājušās vasaras pārsteigums. "Man to atveda un uzdāvināja! Rezonatori gatavoti no īpaši sena un pareizi kaltēta koka, neparasts diapazons un tajā brīdī neilona stīgas, kurām vajadzētu tuvināties zarnu stīgu skanējumam. No tā brīža pie instrumenta ir daudz strādāts, sadarbībā ar meistaru Jāni Rozenbergu ir mainītas stīgas, tapas un dažādas citas nianses, līdz varētu teikt, ka instruments savā skanējumā ir izaudzis pavisam liels" - Laima darbu pie instrumenta veidošanas redz kā sava veida kompozīciju, jo tas attiecas uz skanējumu, uz skaņojumu, uz diapazonu un to, ko tad beigu beigās uz šī instrumenta varēs spēlēt. Koncerts 25. janvārī būs pirmā reize, kad šis instruments tiks parādīts publiski. Tātad - pirmizrāde!
Procesa burvība
Skaņu pasaulē, kura, Laimai par laimi, ir gana plaša, viņa ļoti izbauda pašu mūzikas tapšanas procesu, it īpaši, ja tā ir sadarbība ar kādu citu mūziķi vai dejotāju. Pagājušā gada nogalē Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādi piedzīvoja laikmetīgās dejas izrāde 3/4 ūdens, kur Laimai tika dota iespēja veidot mūziku no pirmās līdz pēdējai skaņai. "Tās varbūt nav koklei raksturīgākās skaņas, bet ir izaicinājums, atbildība un iespēja saspēlēt ar dejotājiem, sekot kustībai." Drīz jānāk klajā arī kopā ar džeza mūziķiem, perkusionistu Arti Orubu un kontrabasistu Andri Grunti ierakstītais CD, Laimas mēģinājums "pieiet improvizācijai no citas puses, meklēt atšķirīgu skanējumu, citas manieres".
Bet, atgriežoties pie gaidāmā koncerta, Laima Jansone tajā spēlēs ne tikai savu Spēka vārdu, bet arī speciāli viņai radītā Ērika Ešenvalda darba The Webs (Tīmekļi) pirmatskaņojumā. Tam vajadzīgas vismaz trīs kokles, arī elektroakustiskā. "Gaidu šo darbu ar nepacietību! Cik man zināms, tad skaņdarbs tieši orķestrim un etnokoklēm kā solo instrumentam vēl nekad nav bijis. Zemapziņā man ir bijusi sena vēlēšanās uzzināt, kā šāds salikums varētu skanēt kopā!" koklētāja atklāj, priecādamās, ka arī Ē. Ešenvalds ir paredzējis materiālu, kas turpinās kokles improvizācijā. "Man patīk tie brīži saspēlē, kad enerģija plūst pāri malām. Tā ir iespēja dot, un tā ir arī iespēja izpausties. Tā ir zināma līdzsvara atklāšana starp sevi un otru spēlētāju, starp savu un klausītāju pasauli. Tad enerģija var vienkārši plūst."