Kaut kādu brīdi tu veikli lec strautiņam pāri no akmens uz akmeni, pēc tam saproti, ka tie paliek arvien tālāk viens no otra, – tu jau knapi aizlec, tālāk sākas tādas krācītes, un nākamais akmens jau ir tik tālu, ka tu nesaproti, aizlēksi līdz tam vai ne. Tad tu lec – un sastingsti gaisā... – šādi sev raksturīgajā daiļrunībā jeb spējā rotaļāties ar valodu, vienmēr uzjautrinot gan apkārtējos, gan sevi, basģitārists Ivo Stankevičs, vairāk pazīstams kā Skrips, savulaik raksturoja notiekošo avangarda grupas Amorālā psihoze mūzikā, kurā viss balstās improvizācijā, un neviens klausītājs, tāpat arī paši mūziķi, nezina, kur tā viņus aizvedīs. To var tikai prognozēt, ņemot vērā pašu noskaņojumu, telpu, kurā notiek spēlēšana, un līdzi paņemto instrumentu arsenālu. Kopā ar klavesīnu būvētāju un skaņu burvi Kasparu Putriņu, ideologu un perkusionistu Didzi Erru un latviešu pankroka tēvu Raimondu Lagimovu jeb Dambi viņi tolaik – pirms gadiem piecpadsmit notikušajā sarunā – apcerēja arī šaurās mēģinājumu telpas un grupas dzimšanas vietas ietekmi, liekot to tieksmi pēc plašuma paust muzikālajā saspēlē.
Pirms diviem gadiem džeza mūzikas izdevniecība Jersika Records laida klajā Amorālās psihozes koncertā tapušo plati Piena ceļš. 2014. gadā apgāds Underbed Storage kasetē izdeva arī albumu Melnā pasaka.
Smieklis paķēra jaudīgi
Grupas Tesa bundzinieks Jānis Burmeisters, kurš arī kļuvis par pastāvīgu Psihozes dalībnieku, atzīst, ka Skrips noteikti ir viens no patiešām izcilākajiem basģitāristiem, ar ko liktenis un dažādu apstākļu sakritība viņam devusi iespēju muzicēt kopā. "Skrips man ir dāvājis ko patiesi nenovērtējamu – vēl lielāku mīlestību pret mūziku un absolūtu pārliecību, cik svarīgi ir to darīt. Par ko arī būšu mūžīgi pateicīgs. Lai miers!" savā Facebook profilā raksta Jānis.
Skrips nebija tikai mūziķis, bet saviem līdzcilvēkiem pazīstams arī kā domātājs un filozofs – cilvēks, kurš izbaudīja to procesu, kāds notiek, daloties visā, kas viņam bija, liekot lietā savu šarmu, talantu un izkopto meistarību komunicēt ar cilvēkiem. Sarunas ar viņu vienmēr bija vesels piedzīvojums. Jautras un izglītojošas. Arī relaksējošas – ja Skrips ne tikai hobija līmenī, bet arī profesionāli būtu kļuvis par psihoterapeitu, uz vizītēm pie viņa stāvētu gara rinda. Dīdžejs Eduards Švāns atceras: "Nebijām baigie draugi, bet vienmēr tikāmies kā seni labi čomi. Tēlojām viedus, nopietnus kundziņus un vienmēr arī paņirdzām par kaut ko. Parasti Skripu smieklis paķēra jaudīgi, un viņš, bez gaisa piesarcis, locījās kā negudrs."
Skatuves māksliniekam, lai priekšnesums būtu gan muzikāli, gan vizuāli baudāms, ideālā variantā ir jāpiemīt arī stila izjūtai, artistiskumam un lieliskai fiziskajai formai – un Skripam tas viss bija. Ar savu basu viņš spēlējās kā ar deju partneri, nereti veicot gandrīz akrobātiskas kustības, ko varēja baudīt un apbrīnot. Amorālās psihozes koncertā Lielajā ģildē Skrips reiz piegāja pie mikrofona un sāka improvizēt ar balsi – klātesošie īsti nevarēja saprast, vai koncerts ir jau sācies vai notiek mikrofona pārbaude. Patiesībā tas bija viens no izcilākajiem Skripa priekšnesumiem, un ar balsi, lielākoties falsetā, viņš bagātināja arī Inokentija Mārpla koncertus, piebalsojot galvenajam vokālistam Dambim.
Tilts starp mūziķiem
Skrips bija kā tilts starp cilvēkiem, kuri parasti nesatiekas, jo viņš ar savu pieredzi un zināšanām par pasauli un mūzikas vietu tajā prata atrast kopīgu valodu gan ar tā sauktajiem underground mūziķiem, kuri balstās uz izjūtām, gan profesionāļiem. Arnis Mednis, kurš ar Skripu kopā savulaik muzicēja grupā Ex Patriots, viņu dēvēja par kosmonautu, ar to domājot sava basģitārista spēju ielūkoties tik tālu aiz ikdienas pašsaprotamo lietu kopuma, vienmēr spējot tur rast atbildes uz visiem jautājumiem. Ja Radio NABA 90. gadu beigu priekšteča nosaukumam Kosmosa noslēpumu zinātājs (KNZ) būtu jāatrod cilvēks, kuram tas piestāvētu vislabāk, tas noteikti būtu Skrips.
Pēdējās divās desmitgadēs Skrips visvairāk bija pazīstams ar darbību pankgrupā Inokentijs Mārpls, kurā viņš bija spēlējis arī agrāk – ap 1990. gadu, kad tās bundzinieks bija Kaspars Bindemanis.
Skrips ir spēlējis arī popmūzikas grupās Otra puse un Logo, psihedēliskās mūzikas apvienībā Patagonijas navigācija, kurā apvienojās Arnolds Kārklis, Rolands Ūdris, Aleksandrs Ruģēns (mūziķu vidū pazīstams kā Sniegs un literatūrā lieto pseidonīmu Vilis Lācītis) un citi neprognozējamiem muzikāliem lidojumiem gatavi mūziķi. Kopā ar Ūdri un dziedātāju Anmary Skrips izveidoja grupu Maš Maš, ir daudz muzicējis kopā ar aktrisi Raimondu Vazdiku, grupā Jazz’n’Tank, spēlējis arī rokgrupā, kas savulaik ik nedēļu sniedza koncertus Rīgas baptistu baznīcā, kopā ar Valdi Indrišonoku un Edgaru Rubeni, bet pēdējos gados bija izveidojis Bobam Mārlijam veltītu regeja mūzikas programmu kopā ar Ralfu Eilandu, kas bija dzirdama koncertos Mūzikas namā Daile. Skrips skoloja jaunos basģitāristus un pat sagatavoja veselu priekšnesumu tikai ar šiem instrumentiem, ko pats diriģēja.
Viss rīb un mutuļo
Pēdējos gados ikdienā Skripu varēja sastapt Nacionālajā teātrī, kur viņš bija skatuves strādnieks, un ar mūziku tieši nesaistīti darbi viņu nav biedējuši arī agrāk, jo tas viss palīdz iepazīt citus cilvēkus un arī sevi. "Un tad tu krīti tajā ūdenī iekšā un peldi pa upi tā kā plosts – žžž –, nokrīti no ūdenskrituma kaut kur. Ja tā muzicēšana notiek ilgāku laiku un pēc trauksmainiem brīžiem, piemēram, pēc nokrišanas pa ūdenskritumu, tu jau esi piekusis no tā visa un arī skaņu ir par daudz, saproti, ka visi tavi biedri arī atrodas tajā pašā upē kaut kur blakus, viss rīb un mutuļo, un tad iestājas kaut kāds brīdis, kad tā straume iznes tādā mierīgā ezerā – viss tādā čilautā – viegli atlaiž visu to trauksmi. Kaut kādā brīdī tu saproti, ka tev nav jāpeld un vari mierīgi atgulties uz muguras, pacelt rokas un kājas, lai tas siltais ūdens tevi tur un lēnām griež – tas ir tik patīkami, bet tad tevi sāk griezt arvien ātrāk un ātrāk, jo atkal tuvojas tas vilnis, viss atkal sazarojas, un tālāk katrs peld pa savējo kanalizācijas trubu, un beigās katru sava truba iespļauj un visus kopā ienes Daugavā, Lielupē vai uzreiz jūrā pie Bolderājas," sirsnīgi smejoties, Amorālās psihozes mūziku tajā pašā sarunā mēģināja vārdos iztulkot Skrips, būdams tās neatņemama sastāvdaļa, bez kuras pasaule mums apkārt vairs nekad nebūs tāda kā līdz šim, bet patiesībā viņš runāja arī par sevi. Skrips ir devies pārbaudīt, kas notiek tur, kur ielūkoties mums ir tikai vienreiz lemts, bet tad uz mūžu.