Adventes laikā Parīzes Nacionālā opera iepriecina skatītājus ar divu viencēliena operu pirmizrādi. Salikums ir neparasts, kontrastains – vienā vakarā klausītāji dzird Pjetro Maskanji XIX gadsimta beigu itāļu verisma hitu Zemnieka gods/Cavalleria rusticana un Paula Hindemita XX gadsimta 20. gadu vācu ekspresionisma meistardarbu Svētā Zuzanna/Sancta Susanna. Varam uzskatīt to par augstvērtīgu māksliniecisku provokāciju, vienreizēju muzikālu un teatrālu piedzīvojumu, kuru Bastīlijas operas apmeklētājiem sagādā itāļu diriģents Karlo Rici kopā ar savu tautieti režisoru Mario Martoni.
Zemnieka gods uz Parīzi atceļojis no Milānas Teatro alla Scala, kurā Mario Martone to iestudēja 2011. gadā. Tur šī melodrāma, ievērojot tradīcijas, tika demonstrēta kopā ar Rudžēro Leonkavallo Pajaci. Parīzē pēc Zemnieka goda skan Svētā Zuzanna – režisors uzskata, ka abus darbus vieno jūtu eksaltācija un fiziskā kaisle, kura pieņemas spēkā reliģiskā morālisma apstākļos.
Mario Martone karjeru sāka avangarda kustības Falso Movimento sastāvā. Šī radošā apvienība rīkoja vizuālās mākslas un muzikālās akcijas. 90. gados Mario Martone pievērsās kino. Operu viņš iestudē kopš 2000. gada, pati pirmā bija Mocarta Così fan tutte maestro Klaudio Abado vadībā Teatro Comunale Ferrārā.
Neviens netiks glābts
Kāpēc Parīzē ir jādzird Zemnieka gods? Tāpēc, ka Santucas partijā debitē mecosoprāns Elīna Garanča. Šī loma iezīmē dramatisku pavērsienu viņas daiļradē. Santucas ārija Voi lo sapete, o mamma atklāj Elīnas Garančas jaunāko soloalbumu Revive, kuru novembra sākumā izdeva ierakstu kompānija Deutsche Grammophon. "Spēcīgas sievietes vājuma brīžos," tā dziedātāja formulē diska galveno tēmu, kuras izpētē Santuca ir Elīnas Garančas atskaites punkts. Šī ir viņas pirmā dramatiskā loma verisma repertuārā.
Zemnieka gods ir Pjetro Maskanji (1863–1945) slavenākā opera, kuru komponists sacerējis 27 gadu vecumā un kura tiek uzskatīta par verisma manifestu. Opera ataino sava laika sociālo realitāti, stāsta nevis par dievišķiem, mitoloģiskiem personāžiem, bet parastiem cilvēkiem, kuri tiek konfrontēti ar eksistences fatālismu. Intrigas, nodevība, atriebība – viss kā dzīvē.
Šīs traģiskās melodrāmas darbība risinās ap 1880. gadu Lieldienu rītā sicīliešu lauku ciematā – mazā kopienā, kurā daudz ko nosaka reliģiskie rituāli. Lieldienas nav Santucas laimīgās dienas – jauno zemnieci moka greizsirdība: zemnieks Turidu, kuru viņa pašaizliedzīgi mīl, atkal iesaistījies dēkā ar savu bijušo iemīļoto Lolu, tagad jau precētu sievieti.
Santuca savā ticībā ir patiesa un krietna – viņas romantiskais sakars ar Turidu ir bijis nelikumīgs, viņi nav vīrs un sieva, tāpēc Santuca ir pārliecināta, ka nedrīkst piedalīties svētku dievkalpojumā. Viņa pie baznīcas dzied par savām sāpēm. Zemnieka goda muzikālā drāma pieņemas spēkā, un tas atgādina arī par Jēzus augšāmcelšanos.
Režisora Mario Martones izrāde ir varena savā askētismā – Bastīlijas operas milzīgā skatuve ir tumša un tukša, nav gandrīz nekādu dekorāciju, tikai krucifikss un daži dievkalpojuma simboli. Galveno lomu spēlē balsis, solistu un kora dziedātāju silueti, kuri slīd smagnējā, drūmā baznīcas gaismā. Visgaišākajos svētkos šajā vidē neiekļūst ne cerības stariņš – šķiet, ka neviens netiks glābts, un Santuca to nojauš.
Sava mīļotā nodotās sievietes lomā Elīna Garanča, izmantojot vokālo un aktierisko potenciālu, rada satriecoši spēcīgu tēlu. Katra viņas intonācija, katra kustība kļūst saasināti dramatiska. Mēs redzam un dzirdam, kā viņa elpo. Mēs saprotam, ka šīs sievietes plastika ir pakļauta viņas iekšējām vibrācijām. Santucas saruna ar Turidu pie baznīcas ir smags trieciens gan viņai pašai, gan klausītājiem – emocionālā iedarbība ir "ieslēgta" maksimālas intensitātes režīmā.
Turidu lomu iespaidīgi un bravūrīgi atveido korejiešu tenors Jonhuns Lī, kurš ar Elīnu Garanču 2015. gada martā dziedāja Karmenā Ņujorkas Metropolitēna operā. Viņu duets Zemnieka godā ir vēl spēcīgāks: lūgdama viņu nepamest, Santuca kvēli un izmisīgi noskūpsta Turidu, taču viņš sievieti atgrūž tik rupji, brutāli un vardarbīgi, ka viņa krītot smagi sasitas.
Šis sitiens dramatiski precīzi iešaujas Maskanji partitūrā. Fiziskais skarbums, jutekliskais sakāpinājums un traģiskais garīgums izrādē iet roku rokā. Sieviešu kora fināla kliedziens un Santucas ceremoniālais gājiens skatuves biedējošajā melnumā atstāj nepārejoša šoka iespaidu.
Hindemita aizliegtais auglis
Skatītājiem nav iespējas atvilkt elpu – izrādei nav starpbrīža. Vakara otrās operas Svētā Zuzanna pārmērīgais, sirreālais, neobarokālais ietērps fascinējoši kontrastē ar Zemnieka goda grandiozo, monumentālo minimālismu.
Svētā Zuzanna ar nepārspējamo Annu Katerīnu Antonači titullomā ir reliģiski erotisks trilleris par celibātu un iekāri. Tā ir spilgtākā no Paula Hindemita (1895–1963) agrīnajām operām, kura ilgus gadu desmitus pavadīja aizmirstībā.
Svēto Zuzannu komponists sacerējis 1921. gadā divās nedēļās. Operā izmantots Augusta Štramma librets. Viņa luga tika publicēta 1914. gadā žurnāla Der Sturm ceturtajā numurā, četrus gadus vēlāk tā pirmo reizi tika iestudēta dramatiskajā teātrī. Zaudējot paškontroli un nespējot apslāpēt savu seksuālo tieksmi, māsa Zuzanna izģērbjas un – Jēzus Marija! – klostera baznīcā kaismīgi apkampj krucifiksu.
Svētā Zuzanna ir Hindemita viencēliena operu triptiha trešā daļa. Divas pirmās triptiha daļas – operas Slepkava, sieviešu cerība/Mörder, Hoffnung der Frauen un Nuš-Nuši/Das Nusch-Nuschi – tika pirmatskaņotas Štutgartē 1921. gadā, taču diriģents Frics Bušs morālu apsvērumu dēļ atteicās izpildīt Svēto Zuzannu. Pilnībā triptihs izskanēja Frankfurtē 1922. gadā. Darbs izraisīja kolosālu skandālu, un baznīca panāca Svētās Zuzannas izpildījuma aizliegumu Lieldienu nedēļā.
Ceriņu smarža rosina fantāziju
Silta maija nakts. Mēness gaisma ieplūst klostera baznīcā. Pogo lakstīgalas, maigi pūš pavasara vējš, gaisā virmo ceriņu smarža, skan dievnama zvani. Dabas skaistums saviļņo jauno mūķeni Zuzannu. Kopā ar veco mūķeni Klementiju viņa lasa lūgšanu, kuru pārtrauc kalpones stenēšana – meitene mīlējas ar sulaini.
Mūķenes izsauc jauniešus pie sevis, Zuzanna cenšas pamodināt kalponē vainas izjūtu. Pamazām Zuzanna iekarst, viņa arī grib mīlēt. Klementija vēsta, ka pirms 30–40 gadiem tādā pašā naktī erotisko fantāziju pārņemtā mūķene Beāte atkailinājusies altāra priekšā, piespiedusies ar savu grēcīgo ķermeni krustā sistajai Jēzus Kristus figūrai un apbērusi to ar skūpstiem. Par šo grēku Beāte tika sodīta – viņu iemūrēja dzīvu. Lai pārējām māsām nerastos šādas vēlmes, Kristus gurni tika piesegti ar apsēju.
Zuzannai šķiet, ka viņa dzird iemūrētās Beātes balsi. Mūķene saprot, ka arī viņas mīlestība pret Glābēju vairs nav tikai garīga. Zuzanna izģērbjas, ar vājprātīgiem smiekliem metas pie krusta un noņem Jēzum apsēju. "Māsa Klementija, es taču esmu skaista!" viņa iesaucas. Vecā mūķene atkārto mantru: "Nevainība, nabadzība, paklausība."
Zuzannu pārbiedē milzīgs zirneklis, kurš nokrīt no krucifiksa viņai matos. Zuzanna iekliedzas un sasit galvu pret altāri. Skan zvani, baznīcā ierodas mūķeņu procesija. Zuzanna vēlas, lai viņu – tāpat kā grēcinieci Beāti – sodītu ar iemūrēšanu. Mūķenes pieprasa Zuzannas grēksūdzi, taču viņa atsakās un tiek nolādēta. "Sātans, sātans!" finālā dzied mūķeņu koris.
Hindemita mūzika apdullina un pavedina ar elegantu, glezniecisku koloristiku, šai operai piemīt Rihardam Vāgneram raksturīgais izteiksmīgums un Kloda Debisī izsmalcinātā krāsainība. Svētajā Zuzannā ir saklausāms jaunās sievietes dedzīgums un erotisms, klosterī valdošais sasprindzinājums un uztraukums – šonakt var notikt kaut kas nebijis.
Kultūras atsauču pārpilnības rags
Izrādes iestudēšanas procesā režisoru Mario Martoni iedvesmojusi glezniecības klasika – galvenokārt mākslinieka un arhitekta Džoto darbi, kā arī krustā sistā Jēzus figūra, kādu to atveidojis Djego Velaskess, Pīters Pauls Rubenss un Simons Vuē.
Mūķenes Zuzannas tēlā ir pamanāmas XIX gadsimta romantisma glezniecības meistara Frančesko Ajeca Meditācijas (ap 1850) galvenās varones iezīmes – gleznā ir redzama jauna sieviete ar bargu skatienu, krustu, Bībeli un atkailinātu krūti.
Kā izskatās sieviete erotiskās svētlaimes brīdī, var redzēt Salvadora Dalī fotokolāžā Ekstāzes fenomens (1933), kuru Mario Martone arī rūpīgi izpētījis. Savukārt Zuzannas istaba izrādē ir precīzs vizuāls citāts no mākslinieka Bila Violas videodarba Katrīnas istaba (2001).
Klausoties operu par mūķeni, kuru uzbudina krucifikss, prātā nāk austriešu režisora Ulriha Zeidla skandalozās triloģijas Paradīze otrā daļa Ticība. Tik daudz interkontekstuālu atsauču!
Kaila sieviete uz skatuves apkampj krustu klostera pagrabā. Vēl vienu kailu ķermeni nes fantasmagorisks zirneklis. Šādus zirnekļus savos darbos atainojusi māksliniece Luīze Buržuā. Zuzannas ekstāzes brīdī Anna Katerīna Antonači dzied, atkailinājusi savas daiļās krūtis. Vai tas ir svarīgi? Jā, tas ir ļoti svarīgi šīs izcilās izrādes kontekstā. Mūķenes ir šokā, daļa skatītāju arī. Anna Katerīna Antonači skūpsta Jēzu. Svētā Zuzanna ilgst pusstundu, tas ir unikāls skatuves mākslas darbs, kādu neredzēsiet nekur citur.
Francijā par reliģiju var diskutēt atklāti un brīvi, operas teātrī tas ir iespējams, pateicoties tik fenomenālai, neordinārai dziedātājai un aktrisei kā Anna Katerīna Antonači. Itāļu dīvas atvērtība eksperimentiem, temperaments un talants ir apbrīnojami. Dažas mākslinieces viņas vecumā parasti vairs nevēlas pārcensties ar tēlošanu – viņas tikai grib, lai tiktu radīti viskomfortablākie apstākļi dziedāšanai. Piecdesmit piecus gadus vecā Anna Katerīna Antonači vēlas spēlēt, jo zina – opermāksla ir teātra žanrs, kurš var uznest publiku visaugstākajā emocionālās un intelektuālās baudas virsotnē.
Dīva ražo olīveļļu
Anna Katerīna Antonači ir viena no neparastākajām mūsdienu dziedātājām. Būdama diriģentu, kritiķu un mākslas gardēžu favorīte, viņa nekad nav gājusi vieglāko ceļu. Nekad nav izvēlējusies repertuāru, kurš viņai nodrošinātu slavu un popularitāti. Anna Katerīna Antonači uzstājas jau 30 gadu. Viņa sāka karjeru kā mecosoprāns, taču 2000. gadu sākumā mainīja dziedāšanas tehniku un pievērsās soprāna lomām. Viņa radījusi neaizmirstamus raksturus Monteverdi, Gluka, Mocarta un Rosīni operās, guvusi panākumus Karmenas lomā, itāļu un franču mūzikā, sagatavojusi oriģinālas koncertprogrammas.
Uz skatuves Anna Katerīna Antonači smalki balansē starp dabiskumu un stilizāciju, apbur ar inteliģenci un emocionalitāti. Viņu var dzirdēt Kasandras lomā Hektora Berlioza operā Trojieši, Šarlotes lomā Žila Masnē Verterā, kā arī titullomā Gabriela Forē Penelopē un Kristofa Vilibalda Gluka Ifigēnijā Tauridā. Viens no dziedātājas iecienītākajiem skaņdarbiem ir Fransisa Pulenka monoopera Cilvēka balss.
Sarunā ar KDi pēc izrādes Parīzē Anna Katerīna Antonači atklāj, ka patiesi iemīlējusi Svēto Zuzannu. Par šo operu viņa iepriekš neko nav zinājusi, taču ar entuziasmu piekrita to dziedāt.
Anna Katerīna Antonači slavē Elīnas Garančas sniegumu Zemnieka godā un atceras, kā pirms desmit gadiem viņas Parīzē kopā dziedājušas Mocarta Tita žēlsirdībā. Itāļu prīma dzīvo Ženēvā un pēc dažiem gadiem, kad noslēgs aktīvo darbību uz skatuves, plāno atgriezties Itālijā, lai pievērstos olīveļļas ražošanai savā mazajā saimniecībā.
Zemnieka gods un Svētā Zuzanna Bastīlijas operas repertuārā būs līdz 23. decembrim. Elīnas Garančas Santucu Parīzē var dzirdēt līdz 15. decembrim, pārējās izrādēs šo lomu atveidos krievu mecosoprāns Jeļena Židkova.
Gaišus Ziemassvētkus, opermīļi!
Zemnieka gods un Svētā Zuzanna
Bastīlijas operā Parīzē 12., 15., 18., 20., 23. decembrī
Biļetes EUR 50–180
https://www.operadeparis.fr/en