Kā izvēlēties visaugstākās smailes, ja novilkt treknu strīpu šoreiz šķiet vēl neiespējamāka misija kā jelkad. Piemēram, vai mākslinieciski visaugstākā virsotne bija beidzot sagaidītais Maestro Marisa Jansona un viņa vadītā izcilā Bavārijas Radio simfoniskā orķestra vieskoncerts ar ģeniālo Šostakoviča 5. simfonijas lasījumu un neparasti niansēto skatījumu uz Dvoržāka 9. simfonijas "jauno pasauli" vai iedvesmojošā pianisma leģendas Martas Argerihas viesošanās kopā ar vijolnieku Gidonu Krēmeru un orķestri Kremerata Baltica, ko bijām privileģēti piedzīvot jaunajā Vidzemes koncertzālē Cēsis? Privileģēti arī tāpēc, ka mums kopš šā gada pavasara tagad ir jau divas jaunas reģionālās koncertzāles un Liepājā jau apjumta trešā.
Un kurš tagad izšķirsies starp Ingas Kalnas soloprogrammas Bel canto meistarību un briedumu, kuru vēl šoruden apbrīnojām basbaritona Egila Siliņa solokoncertā? Vai atsevišķajiem iespaidiem atmiņā būtu jākonkurē ar latviešu mūzikas zvaigžņu summu lielkoncertā Dzimuši Rīgā un Sigvarda Kļavas un Latvijas Radio kora fundamentālo starptautisko projektu - visu Johana Sebastiāna Baha pasiju atskaņojumu, tām piepulcējot latvieša Ērika Ešenvalda šī žanra opusu?
Un kad vēl mūsu atjaunotās brīvvalsts 23 gadu vēsturē vienā gadā pieredzētas divu jaunu latviešu operu - Kristapa Pētersona Mihails un Mihails spēlē šahu un Artura Maskata Valentīna - pirmizrādes? Vien jāpiebilst, ka tās vainago teju nepārskatāmu latviešu jaundarbu klājienu. Ja reiz nonācu līdz arhitektūrai, ne velti dēvētai par sastingušu mūziku, - kā svētīga zibens spēriens no skaidrām debesīm satricināja ziņa, ka privātu mecenātu "orķestris" jau uzskaņojas Laikmetīgās mākslas muzeja būvēšanai.