Manonas Lesko nāves horeogrāfija

Cīnīšos Jerohomoviča flangā, lai tad ar izput. Kaitina, protams, pārāk skaidri jūtamā režisora interpretācijas apjūsmošana, kas liecina par autora īpašo gaumi. Bet patiesībā, ko tur slēpties, ja patikšana ir, tā jāapliecina, objektivitāte vērtējumos ir tikai mīts. Kritikā aizvien ir daļa subjektivitātes, ka ne tā lielākā. Nu un? Tikai līdzās vajadzētu vēl kādu viedokli. Ap-izrādes notikumus ar interesi izlasīju, nekā dzeltena tur nav, ik viens,kam bijusi laime teātri aplūkot no pakaļpuses, zin, ka fakstiski pie mākslas tempļiem varētu pielikt plāksnītes ar zelta vārdiem- ZVĒRU DĀRZS. Tāpēc neredzu nekā nosodāma, ka še varam sajust atmosfēru, kas radusies PRĪMAI cīnoties par TIESĪBĀM- savtīgam, par labu vīram, un globālam- pret režisoru kretīnismu savu slimīgo izteles produktu realizācijā. Nekā DZELTENA, ir kolorīts, kur zils, zaļs, sarkans mells gar acīm nozibsnī. Šajā ziņā kā sastāvdaļa pievienojos Etiķetei.