Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva Zelta mikrofons par mūža ieguldījumu pagājušajos gados jau piešķirta cienījamiem mūziķiem un komponistiem, kuri ir radījuši darbus, kas bijuši svarīgi vairākām paaudzēm, un arī paši baudījuši lielu tautas mīlestību. Taču ir cilvēki, kuri nav mazāk nozīmīgi visā šajā procesā, bet paliek neredzami, un tikpat kā neviens viņu vārdus nezina, it īpaši gadījumos, kad darbs ir padarīts teicami. Ja varam skatīties kino, ne mirkli neiedomājoties par operatora komandas darbu, tātad tajā viss ir vislabākajā kārtībā, un tas pats attiecas uz profesionāļiem, kuri strādā pie pultīm, pogām un vadiem, lai mēs sadzirdētu mūziku radio un skaņu ierakstos. Saku to ilggadējam Latvijas Radio skaņu inženierim Augustīnam Dellem (1947), kurš 18. februārī Zelta mikrofona svinīgajā pasniegšanas ceremonijā Ķīpsalas hallē tiks sumināts par mūža ieguldījumu Latvijas skaņu ierakstu industrijas attīstībā, un viņš pilnībā piekrīt, ka šajā darbā galvenais ir rezultāts.
Augustīns Delle skaņu inženiera darbā Latvijas Radio no 1969. gada līdz 2022. gadam ir ierakstījis gandrīz 5000 populārā un akadēmiskā žanra skaņdarbu – Raimondu Paulu un Eoliku, Sīpolus un Lolitas Ritmanes mūziku filmai Dvēseļu putenis, ko pati autore diriģējusi, arī slaveno angļu dziedātāju Robiju Viljamsu, kurš uz šejieni atbraucis, jo viņam vienā dziesmā ir bijis vajadzīgs krievu valodā dziedošs vīru koris. Augustīns Delle britu popzvaigzni atceras kā ļoti pieklājīgu cilvēku bez zvaigžņu slimības, kurš personīgi iepazinies ar katru ierakstā iesaistīto. "Jums ir brīnišķīga skaņu tehnika un lieliska akustika, bet vislabākais, kas jums ir, – tas ir Gustiņš," esot izteicies Robijs Viljamss pēc ieraksta Latvijas Radio 1. studijā, kurā par Gustu iesauktais Augustīns Delle ilgstoši strādājis, savukārt pirms tam daudz darbojies ārpus Radio mājas, nodrošinot tiešraides no Latvijas Universitātes Lielās aulas, Lielās ģildes, Nacionālās operas, Liepājas estrādes Pūt, vējiņi! un Mežaparka Lielās estrādes, kur vilcis vadus, arī ierokoties kā kurmis pazemē, – tas redzams vienā no viņa personīgā arhīva bildēm.
Augustīns Delle mūs pieņem savā mājā Murjāņos un ar milzu aizrautību izrāda tās daudzās telpas, ko pats savām rokām pamazām remontē, jo tagad kopš aiziešanas pensijā tam pietiek laika un nekur vairs nav jāsteidzas. Var pamosties no rīta un izdomāt, kas jādara. Agrāk šajā vēsturiskajā ēkā ir bijis krogs, kur ceļiniekiem apstāties un ne vien iestiprināties, bet arī pārlaist nakti. Augustīns izrāda savas sievas mākslinieces darbnīcu un dzīvojamās telpas, pa diezgan stāvām kāpnēm uzved mūs arī bēniņu stāvā, kur ir atskaņošanas aparatūra, un nodemonstrē tās akustiku, kas ir izcila zem slīpajiem griestiem. Viņš skaidro, kā šāda telpas forma ietekmē skaņas plūsmu, kāda ir nozīme attālumam, sienu un griestu apdarei, skaņai atsitoties vai absorbējoties. To visu Augustīns dara ar aizrautību un rotaļīgumu bez mazākajām noguruma pazīmēm no gadu desmitiem, kas aizvadīti, ar šīm lietām nodarbojoties un par tām runājot ar cilvēkiem, kuri paši tajā ir dziļi iekšā, taču viņš spētu ieinteresēt arī tos, kuriem šīs tehniskās lietas šķiet nogurdinošas.
Lenšu romantika
Kad nokāpjam atkal lejā, Augustīns atrod un parāda lielu kladi, kurā glītā rokrakstā iegrāmatoti saraksti ar nu jau par roka klasiku kļuvušajiem albumiem un dziesmām, kas bijušas viņa lenšu kolekcijā pirms piecdesmit un vairāk gadiem, kad tās pārrakstītas no nedaudzajām šeit ievestajām platēm. "Viss sākās ar Radio Luksemburga, un vēl bija radio Nuur – mēs to tā saucām –, un tas tika raidīts no kaut kāda kuģa Ziemeļu jūrā, kas nebija oficiāls. Luksemburgas Radio bija vienīgais avots 60. gadu sākumā, kur varēja dzirdēt vācu un angļu dziesmas. Tā bija iespēja iepazīt un tad tālāk meklēt, kur kaut ko dabūt. Nākamais vilnis bija, kad jau sāka plates ienākt, – tā bija vesela plašu un lenšu industrija. Lielākoties plates varēja dabūt no cilvēkiem, kas tās pārdeva, un tad pa ceļam pie draugiem tās pārrakstīt, jo nopirkt nevarējām atļauties. Man pirmais bija leišu maģītis Gintaras, un vēlāk jau bija tādas mazas Notiņas (Nota – tā sauktās "pristavkas" bez iebūvēta skaļruņa), ko varēja ielikt somā, pasist padusē, fiksi aizbraukt pie draugiem, kur mēs vairākas saslēdzām kopā un rakstījām plates uzreiz divos vai trīs maģos..." Augustīns atceras to laiku romantiku, kad ceļš līdz mūzikas iegūšanai līdzinājās medībām, kas saistījās gan ar nemitīgiem jaunu avotu un draugu meklējumiem, gan nelielu spriedzi, jo oficiāli atļauts PSRS režīmā tas nebija.
"Mācoties Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, piestrādāju elektrotīklos par elektriķi, un viens čoms, kurš bija saistīts ar ierakstu biznesu, iestāstīja, ka man noteikti jānopērk par desmit rubļiem viena lente ar bītliem, par kuriem biju kaut ko tikai dzirdējis un lasījis. Nopirkām to lenti un kopā ar visiem draugiem klausījāmies – tas bija kāds 1963. gads. Baigais notikums – vēl līdz šai dienai cilvēki analizē un nevar saprast, kā tas varēja rasties. Tur liela loma bija grupas skaņu inženierim Džordžam Mārtinam. Viņi taču rakstīja kaut kādos tikai četru celiņu maģos. Mums radio kādreiz bija sešpadsmit celiņu maģis ar plato divu collu jeb četrdesmit astoņu milimetru lenti un galviņu kā Dubaijas augstceltne..." turpina Augustīns, atceroties visas specifiskās lenšu magnetofonu lietošanas nianses – ierakstīšanas, atskaņošanas, dzēšanas galviņas un to lomu, miksējot un novedot mūziku līdz rezultātam, kādā to dzird klausītājs.
Slota, kājas, papēdīši
Iepriekšminētais sešpadsmitceļu magnetofons bijis vācu Telefunken, kas iegādāts 80. gados kopā ar angļu pulti un instrumentiem tolaik pēc Raimonda Paula iniciatīvas kā Latvijas Radio studijas štata ansamblim izveidotajai Liepājas mūziķu grupai Remix, – viss šis komplekts noformēts kā oficiāls pasūtījums par valsts naudu caur Maskavu. Vai tolaik – līdz 80. gadiem, kad Latvijā bija tikai divas profesionālās ierakstu studijas – Melodija un Latvijas Radio –, kurās varēja tikt oficiāli valsts apstiprinātie mūziķi, – bija gadījumi, kad studija tika izmantota nelegāli pa naktīm? Toreiz vēl nav bijis komercierakstu un radio vadība kontrolējusi, lai studiju izmantotu tikai radio vajadzībām un taupītu elektrību. "Mums 1. studijā bija komandants, kurš katru vakaru desmitos atnāca un sēdēja, kamēr visi aiziet prom. Reizēm par to pat priecājāmies – tikām vaļā no kādiem operetes solistiem, kas ilgi uzkavējās. Esmu piedzīvojis, ka rakstījām arī pa naktīm – ar grupu Remix. Viņi man reiz saka, vai es varu atnākt agri no rīta, kamēr Radio mājā vēl neviena nav, un ierakstīt sētnieka slotu uz trotuāra, slaukot ielu dziesmas Agrā rīta stundā noslēgumā. Sarunājām sešos, un es pat neiedomājos, ka viņi paliks pa nakti. Atnāku no rīta – režijas telpā uz kušetes guļ Andris Grīnbergs (Remix skaņu režisors) un Marhils (taustiņinstrumentālists Uldis Marhilevičs). Pamodinu šos. Radioteātrī ir kaste ar visādiem grabuļiem – cirvis un knaibles –, atrodam arī bērzu slotu, un es eju ar to slaucīt ielu. Izlaižam pa logu tādu mazu, lētu tumbiņu, lai es dzirdētu, kā jau iepriekš ierakstītais skan, un mikrofonu ārā. Andris saka: sākam! Slauku ielu un, kad tas gabals jau iet uz beigām, dzirdu, kā kaijas vai vārnas ķērc un iet dāmīte pāri visam laukumam ar smailiem papēdīšiem. Tagad, kad to gabalu klausās, var dzirdēt, ka Igo balss tā kā apslāpēti skan no tās mazās tumbiņas un tad ieskanas slotas švīkoņa, ķērcošās kaijas un klabošie papēdīši..."
Uzmanība un laiks
Mikrofonu izvietojums – augstums un leņķi attiecībā pret instrumentālistiem vai dziedātājiem – tas viss ir bijis Augustīna Delles pārziņā, tāpēc viņš parasti ieradies studijā pirmais un aizgājis pēdējais. "Tam visam jābūt precīzi sakonfigurētam, lai skaņas signāls nonāktu precīzi tajā vietā, kur tam jābūt, un tas prasa uzmanību un daudz laika, lai pareizi visu izdarītu. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad ir uzbūvēts viss "setaps" un koncertam jāsākas, bet pēkšņi uzkaras dators. Solists jau gatavs dziedāt, bet ir jāpārstartē un jāgaida. Vai ir kaut kāds knikšķis, un pazūd visi uzstādījumi. Analogajos laikos, kad bija mikrofons, vads, pults, magnetofons, tā nevarēja notikt, ja nu vienīgi magnetofona galviņa aiziet ciet un smalkās frekvences vairs nedzird – tad tā ar spirtu jānotīra. It kā jau tā digitalizācija ir, lai mums būtu vieglāk un mazāk jādara, bet tik un tā laiku un uzmanību tā paņem daudz. It kā jau tās tādas vecu vīru sarunas, bet vai tagad tie ieraksti ir ģeniālāki? Es nezinu. Arī vecie ieraksti skan labi, kaut nebija tādas apstrādes tehnikas, kāda ir tagad, – pat ja viss tika ierakstīts tikai ar vienu mikrofonu," atzīst Augustīns.
Papildus radio darbam viņš ir strādājis par skaņu inženieri arī Latvijas Nacionālajā operā, kur viss bijis tik moderni, ka sanākušas iepriekšminētās likstas. Savulaik braukājis komandējumos ar mobilās studijas auto – sākumā tā bijusi 21. jeb vecā Volga ar magnetofonu blakus šofera sēdeklim, bet vēlāk jau speciāli aprīkots studijas autobuss Škoda ar glauniem austriešu mikrofoniem un statīvu "dzērvēm". Šis autobuss vienmēr stāvējis krastmalā, kad bijušas svētku demonstrācijas, un Mežaparka estrādē Dziesmu svētkos. Ar portatīvajām studijām devušies izbraukumos arī, lai ierakstītu, piemēram, radioteātra uzvedumus dabiskā vidē pie strauta, nevis vienkārši pievienotu dabas skaņas no iepriekš sagatavotiem ierakstiem. Reiz škodai elektrību zaguši, rāpjoties augšā stabā un nelegāli pieslēdzoties pie augstsprieguma vadiem.
Pieredze kinostudijā
Augustīna Delles pirmā profesionālā darba pieredze ar jau ieinteresējušo skaņas ierakstīšanu bijusi Rīgas kinostudijā. "Strādāju par ekspeditoru ostā, un pazīstama meitene no kinostudijas teica, ka ir vajadzīgs tehniķis cehā, kurā notiek filmu skaņu ieraksti, kopēšana un viss, kas tur vajadzīgs. Bija gan filmu ieskaņošanas zāle, kurā aktieri ierunāja tekstu, skatoties attēlā uz ekrāna un klausoties uz laukuma ierakstīto tā saukto melno skaņu, gan mūzikas ierakstu zāle – tur ieskaņota arī mūzika filmai Četri balti krekli. Kad sāku tur strādāt, filma bija tikko aizliegta un to nevarēja nekur noskatīties, bet mūziku es no čaļiem dabūju," stāsta Augustīns par dziesmām, kas vēlāk kļuva ļoti populāras. Viens no galveno lomu atveidotājiem Pauls Butkēvičs savulaik atklāja, ka tieši viņš esot slepus iznesis no kinostudijas notis un lenti ar vēlāk populārajām Imanta Kalniņa dziesmām, iedevis to visu Jānim Blūmam, kurš tās aranžējis savai grupai Menuets, kas tās spēlēja koncertos un vēlāk ierakstīja arī platē Dzeguzes balss. Par šo dziesmu klaiņošanas stāsta kriminālajiem elementiem īstas skaidrības neesot pat komponistam Imantam Kalniņam.
Tieši kinostudijā Augustīns pirmoreiz saskārās ar profesionālu magnetofonu, bet bijuši arī fiksēti un nevis magnētiski, bet optiski nolasāmi ieraksti kinofilmas ruļļos, kas ir vēl viena mūsdienās aizmirsta tehnika. "Man bija jāapkalpo process, kad uz ekrāna rāda filmas oriģinālu, kam skaņa vēl nav ierakstīta, bet ir sagatavota vesela kaudze ar skaņas materiāliem – viens rullis ar tekstiem, viens ar trokšņiem, trešais ar citām skaņām, piemēram, vēju vai mūziku, kam jāieskanas fonā, katrs uz sava magnetofona, – un tas viss precīzi jāsaved kopā vajadzīgajā skaļumā. Process sākas, pēc piecām minūtēm režisors nolamājas, ka kaut kas nojucis, un jāsāk atkal no sākuma, tinot visus tos magnetofonus atpakaļ..." Augustīns atceras visu šo piņķerīgo procesu, kas mūsdienās atkrīt, jo notiek digitālajā vidē ar datoru palīdzību.
Protams, kinostudijā sanācis pastrādāt arī filmu uzņemšanas laukumā ar "makšķeri", kuras galā mikrofons, ierakstot filmu skaņu, kas spēlfilmām, kā jau iepriekš minēts, vēlāk pārskaņota kinostudijas cehā. Ar izmantošanai filmās un televīzijas pārraidēs paredzētās instrumentālās orķestra mūzikas un trokšņu fonotēkas ierakstīšanu vēlāk iznācis saskarties, jau strādājot Latvijas Radio, kur vairākus gadus braukuši angļi, kuriem te iepaticies, kad viņi ierakstījuši britu komponista Ričarda Hārvija skaņu celiņu filmai Luters. Latvijā bijuši labi mūziķi (labāki nekā Čehijā, kas bijusi otra izvēles iespēja), virtuve un skaistas meitenes, turklāt izmaksas trīs reizes zemākas, bet vēlāk gan angļu arodbiedrības aizliegušas braukt uz Latviju veikt ierakstus, jo esot jānodarbina orķestri turpat Anglijā. Šī pieredze ar angļiem bijusi jau deviņdesmitajos – mūsu sarunā, lēkājot starp desmitgadēm, tās mēdz arī sajukt. Tas ir normāli, ja to ir bijis jau gana daudz un katra notikumu pilna.
Radio tuvāk mājām
Patiesībā Augustīna nokļūšanai radio bijis tīri praktisks iemesls: uz kinostudiju pārāk tālu jābrauc – no Arkādijas parka, kura tuvumā tolaik dzīvojis, līdz Šmerlim – vesela stunda. Vispirms ar vilcienu no Torņakalna līdz Centrālajai stacijai un pēc tam vēl ar 4. trolejbusu līdz galam. Draugs, kurš strādājis radio ārpusstudijas pārraižu daļā, gājis armijā un aicinājis Augustīnu nākt viņa vietā. Mēnesi pēc iesnieguma uzrakstīšanas viņš pieņemts darbā. Vakarā ieraksts, bet pa dienu brīvs – sieva studējusi, un viņš varējis pieskatīt bērnus. Jo vairāk strādājis, jo vairāk iepaticies – mūzika bijusi tuva jau kopš agrākiem laikiem. Magnetofoni, ar kuriem strādājuši, bijuši ražoti Ungārijā – tagad jau lielākā daļa no tiem nolietojušies un nodoti lūžņos. Radio mājā varētu dažus sameklēt restaurācijai, bet kāds vēl digitalizācijai tiek lietots.
Lielākā daļa lenšu ierakstu kopš 90. gadiem jau tikusi digitalizēta, un arī ierakstīts tagad viss tiek digitāli. Augustīns gan saprot, kāpēc, piemēram, Ingus Baušķenieks savā mājas studijā joprojām raksta lentēs. "Magnētiskais ieraksts lentē seko skaņas viļņa formai, bet digitālais ir semplēts – sagriezts, un tā sinusoīda ir kā zāģis, bet cilvēka auss to izsmērē un nejūt, tomēr, ja cilvēkam ir īpaši saasināta dzirde, viņš, salīdzinot analogo ierakstu ar digitālo, jutīs starpību. Tāpat kā attēlam – izdrukājot digitālu vai filmas fotogrāfiju lielā formātā, var redzēt atšķirību, bet arī kameras arvien vairāk tiek uzlabotas. Deviņdesmitajos Māris Briežkalns kaut kur bija dabūjis Sony kameru, ko es no viņa nopirku, – tai bija pieci megapikseļi, bet tikko piektdienas raidījumā Digitālās brokastis es klausos, ka jaunās telefonu kameras ir ar divsimt megapikseļiem... Mūzika ir abstrakta lieta, un mēs nezinām, kā tā iedarbojas uz zemapziņu, jo tā iedarbojas pa taisno. Ir taču dzirdēts arī par mūzikas terapiju un ka govis dod vairāk piena, kad tām atskaņo klasisko mūziku," Augustīns spriež par tēmu, kā mūzikas klausīšanās ietekmē mūsu labsajūtu, veselību un mūža ilgumu. Agrāk tas bija iespējams tikai klātienē, un vien pēdējos simt gados mūziku patērē arī ierakstos.
Atpakaļ pie makšķeres
Klausīšanās Augustīnā ir kā ierakstu mākslas mācību paraugstunda, jo katras sīkākās detaļas izklāsts, balstoties pieredzētajā, un izdarītie secinājumi vai vismaz pieņēmumi noderētu katram, kurš ar skaņu ierakstiem vēlas nodarboties nākotnē. Un tas viss tiek stāstīts, kā jau iepriekš minēju, ar tādu aizrautību un vieglumu, ka Augustīnu var veselīgi apskaust par savai lielajai kaislībai veltīto mūžu. Viņš uzsver, ka šis darbs neapnīk, jo nekad nevar apgalvot, ka esi visu līdz galam iemācījies, – katra jauna pieredze atšķiras no iepriekšējās. Augustīns piebilst, ka varējis palikt strādāt un turpināt mācīties, bet gribējies, lai tajā brīdī, kad mainās aparatūra, jaunie simtprocentīgi to apgūtu. "Tas ir daudz labāk, nekā ja es tur maisītos un viņiem kaut ko atrādītu. Vienu laiku pie mums bija Mārtiņš Tauriņš – ļoti talantīgs, mēs viņu saucām par brīnumbērnu, bet viņš diemžēl noslīka, glābjot meiteni. Tagad manā vietā ir nākuši jauni, labi profesionāļi, kuri studējuši Nīderlandē un Dānijā, bet man tas viss savulaik bija jāapgūst pašmācības ceļā. Otra lieta, kāpēc vairs nepaliku, – tie daudzie gadi jau liek sevi manīt, atmiņa vairs nav tāda, un kļūsti izklaidīgs. Aizmirsti, ka kaut kas sarunāts. Jau sāku rakstīt kalendārā, kas man jādara," stāsta Augustīns, uzsverot darāmā pierakstīšanu kalendārā kā lietu, kas sākusi traucēt, bet lielākā daļa mūsdienu cilvēku taču plānotājos visu pieraksta jau kopš agras jaunības, un šodien tā jau kļuvusi par normu. Tātad agrāk cilvēkiem bija labāka atmiņa?
"Pirmajās dienās pēc aiziešanas pensijā pa naktīm sapņoju, ka esmu darbā, lieku mikrofonus un neuzlieku, rodas problēmas, kaut kas neizdodas. Tik ļoti bija pie tā visa pierasts, savulaik strādājot pat bez brīvdienām, sanāca vesela darbu sērija – ieraksts pēc ieraksta, kad kāds saslimis vai ir atvaļinājumā, un tu nemaz netiec no turienes ārā. Daudz kas notika arī brīvdienās. Savs laiks ir nostrādāts. Tagad var palasīt grāmatas – tas nav darīts gadiem ilgi. Un beigu beigās var iet arī pamakšķerēt," saka Augustīns, atkal atgriežoties pie makšķeres, ar kuru rokās arī sāka savas darba gaitas, tikai toreiz galā bija mikrofons, nevis zivs.