Pērn pārceļojis no Salacgrīvas piejūras priežu mežiem uz Lucavsalu, kas ir vien pārdesmit minūšu nesteidzīgā gājienā no Rīgas centra, mūzikas festivāls Positivus ir krietni mainījies. No tiem, kas braukuši uz Positivus kopš pirmajiem gadiem, dzirdēts viedoklis, ka šis nu galīgi vairs nav tas pats festivāls, pie kura jau bija pierasts, taču ir izaugusi jauna aktīvo festivālu apmeklētāju paaudze, kurai ir citas prasības un intereses. Gan jau visi sen ir noguruši no tās slavenās Raiņa frāzes par pastāvēšanu un mainīšanos, kuru šādos gadījumos parasti citē, tāpēc liksimies nu mierā un nevaldāmās alkas pēc nakšņošanas sintētiska auduma teltīs un plānu kalšanas par to, kā un ar ko nu braukt, atstāsim citai nedēļas nogalei, kas pavisam noteikti arī pienāks.
Lucavsalas senos mūķeņu dārziņus pēdējos gados iekopušo kopienai veltītās Elzas Gaujas dokumentālās filmas kolorītajiem varoņiem arī reizi gadā jāļauj vismaz sirdī justies kā teritorijas saimniekiem, kurus apciemo liels un skaļš populārās mūzikas festivāls, lai ko tas viņiem nozīmētu. Var taču panākt arī pretī un apsvērt iespēju ielaist savās dārza mājiņās izgulēties kādu ceļu uz galvaspilsētas centru pazaudējušu festivāla apmeklētāju, kuru pat ņiprais nomas skrejritenis vairs neklausa un nekust no vietas.
Atsijājot "lieko"
2022. gada festivāla Positivus skumjā pieredze, redzot Lucavsalā vien saujiņu publikas vietējo kritiķu un arī klausītāju gadiem jau atzinīgi novērtēto Latvijas rokgrupu Nē un Tribes of the City uzstāšanās laikā, kā arī samērā mazo festivāla apmeklētāju interesi par lieliskajām angļu mūsdienu eksperimentālā roka grupām ar vienādiem nosaukumu pirmajiem vārdiem (Black Midi un Black Country, New Road), droši vien rīkotājiem likusi šo to pārdomāt. Jo, no racionālās puses lūkojoties, tie ir bijuši zemē nosviesti izdevumi no festivāla budžeta – Positivus apmeklētāju vairākums gluži vienkārši nav šo grupu mērķauditorija, un viņiem piemērotāka vieta drīzāk varētu būt festivālā Laba daba, kas gaidāms augusta sākumā, bet šogad gan bez šīm četrām grupām.
Pirmais festivāla Positivus laidiens Rīgā uzreiz pēc Covid-19 pulcēšanās ierobežojumu divus gadus gaidītajām beigām pērn acīmredzot ir bijis pārejas posms, kas nu ir veiksmīgi pārdzīvots, un par jauno attīstības virzienu šaubām vairs nevajadzētu būt. Pagājušajā gadā, zinot latviešu pankroka scēnas pēkšņo uzplaukumu, šķita neloģiski, ka Positivus šo faktu neņem vērā, atstājot ārpus žoga jauno panku raibo armiju, kas krāšņotu festivāla atmosfēru un padarītu košākas arī fotogalerijas, bet šogad šādi jautājumi vairs nerodas. Katram pienākas sava vieta.
Maskulīnais reps
No aktīvo latviešu popmūzikas solomākslinieču nudien bagātīgā klāsta šogad Positivus uzstāsies Aminata, kura pērn kāpa uz Lāčplēša skatuves Lucavsalā kā viešņa Būū lieliskajā koncertā, par pagājušā gada labāko debiju Zelta mikrofonu saņēmusī Vultura, Grēta, Patrisha un Elīza Legzdiņa, kas jau paspējušas iegūt gana lielu atpazīstamību, lai nejustos svešas festivālā, kurā dominē hiphops. No vietējiem rīmētājiem to šogad pārstāvēs Zeļģis, Wiesulis, MC Apšaude, Marko & Hotte, I Mean Love, Hunn, populāro reperu Stepa, rolanda če, xantikvariāta un Prusax supergrupa Banda Banda, pēc ilggadējiem publikas pieprasījumiem atpakaļ uz palikšanu beidzot atgūtais hiphopa klasiķis Gustavo, klausījumu skaita rekordisti straumēšanas platformās Mauku Sencis & Grandmasters Neons, Fiņķis ar pavadošo sastāvu PragaII, kuru pagājušā gada albums Tāds slinkums izpelnījies ne vien Zelta mikrofona nomināciju, bet arī atzīmēšanos šo rindu autora radioraidījumu ciklā Zibens pa dibenu, kas veltīts visu laiku nozīmīgākajiem latviešu mūzikas albumiem. Atklāts paliek jautājums, kāpēc Positivus programmā nav nevienas latviešu hiphopa meitenes. Kur ir Viņa, Ūga, BDM, Krisy?
Nekas nav beidzies
Aiz noslēpumainā segvārda Vēstnieks slēpjas talantīgā džeza pianista un komponista Rūdolfa Macata indīpopa soloprojekts, kurā viņš pats arī dzied latviešu valodā; tas, tāpat kā elektroniskās mūzikas duets Bel Tempo, varētu būt laba atslodze no festivālā dominējošā hiphopa.
Trīs grupas, kas vienīgās šogad pārstāv to latviešu mūzikas spārnu, kurš spītīgi tiek dēvēts par alternatīvo un kura klausītāji regulāri satiekas koncertos Vagonu zālē, Aleponijā un Noasā, ir Perestroika, Martas asinis un Laika suns, kas šogad pēc pauzes ir atsācis koncertēt. Perestroika ir spilgta jaunienācēja latviešu mūzikā, kuru varētu dēvēt par supergrupu, jo tajā spēlē citās lietpratēju augstu novērtētās apvienībās (The Bad Tones, Elsa, Stabs, Nova Koma u. c.) savas īpašības pierādījuši mūziķi. Perestroika ar savu augstvērtīgo sniegumu jau ir izpelnījusies Latvijas mūzikas eksporta kuratoru atzinību un par savu debijas albumu tikusi nominēta Zelta mikrofonam.
Grupas Martas asinis līderis Filips Derums sacer un dzied melodiskas dziesmas ar ciniskiem, taču asprātīgiem un labskanīgiem tekstiem. Šīs dziesmas tiek spēlētas ar "dzīvo" sastāvu popmūzikai pietuvinātos aranžējumos, tāpēc izbrīna fakts, ka Martas asinis līdz šim nav tikušas aicinātas uzstāties uz lielajām festivālu Summer Sound un Positivus skatuvēm, kur iederētos lieliski. Līdzās Filipam Derumam Martas asinīs aizvien spēlē lieliski instrumentālisti – bundzinieks Aigars Valdmanis un basists Staņislavs Kuļikovs –, savukārt līdzšinējā ģitārista Aivja Iesalmaņa (kurš savulaik spēlējis arī Laika sunī) vietā nesen nācis jaunais talants Marks Jonatans Runds no šogad citos festivālos visai pieprasītā Liepājas progresīvā roka orķestra Aston Kais.
Noslēgumā noderēs grupas Laika suns līdera Arņa Račinska frāze no kādas viņa agrīnās, vēl grupas Mofo laika dziesmas: "Nekas nav beidzies, steidzies, steidzies!" Starta šāviens jau pavisam drīz.
Informācija: positivusfestival.com