Džuzepes Verdi Trubadūra uzvedumu, kura pirmizrāde notika 2013. gadā, iestudējis vācu kinorežisors Filips Štelcls. Būdams traģikomēdijas un farsa cienītājs, pret Džuzepes Verdi materiālu viņš izturas ar veselīgāku ironiju nekā pret Madonnas, Garbage un Rammstein klasiku – Filips Štelcls uzņēmis videoklipus šīm un daudzām citām popkultūras autoritātēm. Trubadūra varoņus viņš ievieto sakāpināti teatralizētā, kompaktā vidē.
Berlīnes Valsts opera, kamēr notiek tās vēsturiskās ēkas rekonstrukcija, mājo nelielajā Šillera teātrī – šī ir vismazākā zāle, kurā var dzirdēt un redzēt Annu Ņetrebko. Trubadūra gadījumā intimitāte atbilst uzveduma idejai – Filips Štelcls pasniedz Verdi operu kā dramatisku leļļu izrādi. Visi pirmā un otrā plāna varoņi ir skumjas lelles, prātā jukuši klauni un nogurušas marionetes. Tie ir līdzīgi Goijas un Velaskesa tēliem, par kuriem būtu paņirgājušies britu huligāni brāļi Čepmeni. Šo glezniecisko komiksu ietekmējusi arī Dalī un Magrita māksla. Kolorītajā tēlu galerijā pietrūkst tikai galma punduru.
Ceļš uz dramatisma virsotni
Annas Ņetrebko soprāns piedzīvo fascinējošas metamorfozes. Maijā viņa nodziedāja savu pirmo Vāgnera lomu – Elzu Loengrīnā – un jūnijā koncertos atskaņoja Riharda Štrausa mūziku. Mākslinieces balss ieguvusi tumšu, piesātinātu saldo ķiršu nokrāsu, un itāļu repertuārs viņas izpildījumā tagad skan citādi nekā gada sākumā. Viņas interpretācija mainās, Anna Ņetrebko nepiedāvā klausītājiem "iekonservētas" lomas – katrā izrādē viņa sasniedz dramatisma virsotni un katru reizi atrod citu ceļu uz to. Ar to Anna Ņetrebko ir absolūti unikāla.
Esot superdīvas statusā, viņa dod priekšroku klasiskiem, skaistiem iestudējumiem. Nākamajā sezonā vienīgā radikālā izrāde Annas Ņetrebko kalendārā ir Martina Kušeja uzvestais Makbets Bavārijas Valsts operā Minhenē. Kad pēc ilgāka pārtraukuma 2017. gada sākumā zvaigzne atkal dziedās Traviatā, pēc viņas īpašā pieprasījuma Milānas teātrī La Scala tiks reanimēts Liliānas Kavāni iestudējums, nevis samērā nesen tapušais Dmitrija Čerņakova izstrādājums.
Režijas un vizualitātes ziņā Berlīnes Trubadūrs ir viens no interesantākajiem skatuves darbiem, kurā var baudīt Annas Ņetrebko sniegumu. Viņa dziedāja šajā izrādē 2013. gada nogalē – tā bija dziedātājas debija Leonoras lomā. Grāfu di Lunu toreiz pirmo reizi mūžā atveidoja Plasido Domingo. Iestudējums ar abām zvaigznēm iemūžināts Deutsche Grammophon izdotajā DVD. Šoreiz māksliniecei ir citi partneri. Titullomā iejūtas viņas dzīvesbiedrs azerbaidžāņu tenors Jusifs Eivazovs – viņš skolojies Itālijā un labi pārzina Verdi stilu. Laulība ar populārāko dīvu pasaulē iedvesmojusi Jusifu Eivazovu strādāt ar sevi un savu balsi vēl rūpīgāk – ieguldītais darbs ir devis rezultātus. Jusifs Eivazovs dzied temperamentīgi un atraisīti, precīzi un koncentrēti – viņš labi pārvalda savu spēcīgo, monumentāli dramatisko balsi.
Smaids trauksmainākajā brīdī
Trubadūrs Manriko režisora Filipa Štelcla versijā ir jocīgs tipiņš, groteskas krāsām uzzīmēts un gandrīz pilnībā deheroizēts, bet arī tādā varonī var līdz neprātam iemīlēties dižciltīga dāma. Manriko un citi šā Trubadūra tēli varētu būt ietekmējuši Viestura Meikšāna iestudēto Makbetu – dažiem varoņiem Latvijas Nacionālās operas uzvedumā ir līdzīgas frizūras kā Manriko. Taču savu idejisko, estētisko līniju Filips Štelcls novelk pārliecinošāk nekā Viesturs Meikšāns – vācu režisors Trubadūrā iestudē danse macabre, masku balli, kurā visi neizbēgami iet bojā, pat tie, kuri šķietami paliek dzīvi.
Grāfu di Lunu tēlo jaunais itāļu baritons Simone Pjacola, kura skatuviskā harisma nav tik labi trenēta kā Plasido Domingo, toties mākslinieka vecums un balss skanējums ļauj ideāli iederēties operas muzikālajā un dramaturģiskajā konstrukcijā. Vēl viens izrādes trumpis – mecosoprāna Doloras Zadžikas sniegums Azučenas lomā. Dižā amerikāniete ir viena no mūsdienu slavenākajām šā tēla interpretēm – Azučenu Dolora Zadžika dzied jau 30 gadu un pārsteidz ar sava mecosoprāna svaigumu un lokanību visā diapazonā. Čigāniete Azučena izrādē ir klejojošas cirka trupas menedžere.
Šis ir košākais Trubadūra iestudējums, kādu nāksies sastapt mūsdienu operas teātrī. Verdi liriskā drāma uzvesta eleganti un asprātīgi, tā izraisa smaidu pat pašos trauksmainākajos, traģiskākajos brīžos. Filips Štelcls atgādina, ka ironiska attieksme palīdz veselīgāk izturēties ne tikai pret dzīvi, bet arī nāvi (un teātri!) un nebūt neliecina par vieglprātību un paviršību. Šo domu atbalsta arī maestro Daniels Barenboims, kura vadībā orķestris spēlē modri, enerģiski un ar iedvesmu, – kad uz skatuves ir tāda Leonora un tāda Azučena, citādi nevar.
Anna Ņetrebko kopā ar dzīvesbiedru Jusifu Eivazovu augustā dziedās Džakomo Pučīni Manonas Lesko koncertizpildījumā Zalcburgas festivālā un koncertos Hamburgā un Ķelnē. 16. oktobrī Lielajā teātrī Maskavā viņi spēlēs Manonas Lesko pirmizrādē, ko iestudēs režisors Ādolfs Šapiro. Jusifa Eivazova balss būs dzirdama Annas Ņetrebko jaunajā albumā Verismo, kas ierakstīts kopā ar Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri maestro Antonio Papāno vadībā un iznāks 2. septembrī.