Baroka šedevrs Jūlijs Cēzars tiek spēlēts uz Parīzes operas vēsturiskās – Garnjē pils – skatuves. Šī opera Parīzē nav skanējusi vairāk nekā desmit gadu. Režisora Lorāna Pellī izrāde tika iestudēta 2011. gadā. Šoreiz pie diriģenta pults stājies baroka eksperts Harijs Bikets, viņa vadībā Parīzes operas orķestris demonstrē izcilu sniegumu (baroka mūzikas atskaņošana nav šā kolektīva ikdiena).
Kleopatras tēlā operā Jūlijs Cēzars mirdz soprāns Lizete Oropesa. Foto – Vensāns Pontē
Jūlijs Cēzars ir krāšņa opera, kurā savijas komēdija un traģēdija, politiskas intrigas un romantika. Izrādes panākumu pamatā ir iedvesmojošs solistu ansamblis un režisora Lorāna Pellī rotaļīgā, asprātīgā pieeja. Titullomu kolorīti dzied mecosoprāns Gaela Arkesa, Kleopatras tēlā mirdz soprāns Lizete Oropesa, nežēlīgo Ptolemaju iespaidīgi spēlē kontrtenors Īstens Deiviss. Savu muzikālo un aktierisko talantu apliecina arī kontralts Vībke Lēmkūla (Kornēlija), bass Adriēns Matonā (Kūrijs), mecosoprāns Emīlija D’Andželo (Seksts), basbaritons Luka Pizaroni (Ahills) un kontrtenors Remī Brē (Nirēns).
Operā Hendelis ļauj izpausties dziedātājiem pilnā emociju spektrā – varoņu ārijas ir līksmes, maiguma, kaisles un atriebības pilnas. Solisti aizrautīgi ļaujas režisora piedāvātajai spēlei – darbība notiek Kairas muzeja krātuvē, tajā atdzīvojas operas personāži, ap kuriem riņķo kuratori un uzraugi. Romiešu un ēģiptiešu relikvijas mijiedarbojas ar baroka un orientālisma gleznām, atgādinot par Senās Ēģiptes kultūras konstrukta veidošanos XIX gadsimtā. Izrāde ir dzīvi apliecinoša, viegla, svaiga un muzikāli nevainojama. Jūlijs Cēzars uz Garnjē pils skatuves būs redzams līdz 16. februārim.
Skats no režisora Deivida Makvikara iestudētās operas Adriāna Lekuvrēra. Foto – Sebastjēns Matē
Neiedomājami skaļas ovācijas skan arī Parīzes operas modernajā mājvietā – Bastīlijas operā. Janvārī šeit Frančesko Čileas Adriānā Lekuvrērā dziedāja soprāns Anna Ņetrebko – pēc katras titulvarones ārijas publika cēlās kājās un uzgavilēja dīvai. Februārī Adriānu Lekuvrēru maestro Jadera Binjamīni vadībā dziedās Anna Piroci.
Parīze ir ideāla vieta, kurā just līdzi romantiski traģiskajam Adriānas liktenim, – Voltēra mūza Adriāna Lekuvrēra no 1717. gada līdz pat savai noslēpumainajai nāvei 1730. gadā bija teātra Comédie-Française prīma. Režisora Deivida Makvikara izrāde Parīzē pirmo reizi tika iestudēta 2015. gadā: tas ir teātris teātrī, kurā tiek rūpīgi rekonstruēta XVIII gadsimta estētika. Adriāna Lekuvrēra būs repertuārā līdz 7. februārim.
Soprāns Nadīna Sjera operā Traviata ik mirkli izstaro enerģiju un gaismu. Foto – Vāhids Amanpūrs
Sensacionālus panākumus Violetas Valerī tēlā uz Bastīlijas operas skatuves pašlaik gūst soprāns Nadīna Sjera – Džuzepes Verdi Traviatu viņa ir dziedājusi gandrīz uz visām prestižākajām skatuvēm, bet Parīzē šo lomu izpilda pirmo reizi.
Nadīnas Sjeras mākslinieciskajai būtībai ideāli atbilst režisora Saimona Stouna iestudējuma laikmetīgais nervs (pirmizrāde notika 2019. gadā): kurtizāne Violeta tagad ir veiksmīga influencere, kura ir apsēsta ar savu izskatu un vēlāk atklāj, ka mirst no vēža. Violeta ir sociālo tīklu zvaigzne, kura savu statusu apliecina ar selfijiem, storijiem un citām aktivitātēm digitālajā smalko aprindu sabiedrībā, kas izrādās nežēlīga un brutāla.
Mūsdienu Violetai, tāpat kā viņas priekšgājējai XIX gadsimtā, nākas upurēt savu mīlestību uz sociālo aizspriedumu altāra – tie ir spēcīgi un individualitāti iznīcinoši visos laikmetos. Nadīna Sjera vienlaikus gan iekļaujas šajā režijas koncepcijā, gan pārkāpj to un savā interpretācijā aizsniedzas līdz pašai mūzikas drāmas būtībai: dziedātāja ir emocionāla, organiska, brīva un ik mirkli izstaro enerģiju un gaismu.
Nadīna Sjera Parīzē būs dzirdama līdz 20. februārim, savukārt Traviatas cikla pēdējā izrādē 25. februārī galveno lomu izpildīs Kristīna Mhitarjana. Alfredo dzied tenors Renē Barbera, Žoržu Žermonu – baritons Ludoviks Tezjē, kurš, iespējams, ir mūsdienu labākais un smalkākais šīs lomas interprets. Pie diriģenta pults – Džakomo Sagripanti.
Informācija: operadeparis.fr