Opera Līrs tiek uzskatīta par mūsdienu klasiku un ir visbiežāk iestudētais Ariberta Reimaņa muzikālā teātra darbs. 4. martā komponists svinēja 85 gadu jubileju. Līrs tapis pēc Bavārijas Valsts operas pasūtījuma. Par pamatu ņemot Šekspīra traģēdiju, Ariberts Reimanis kopā ar libreta autoru Klausu H. Hennebergu ir radījis operu vienpadsmit ainās (tā skan vācu valodā) – lugu viņi ir pamatīgi koncentrējuši. Pasaules pirmizrāde Minhenē notika 1978. gada 9. jūlijā, titullomu dziedāja baritons Dītrihs Fišers-Dīskavs, kura balsij tā tika komponēta. Opera uzreiz guva panākumus un tika iestudēta daudzviet pasaulē.
Šajā sezonā Bavārijas Valsts opera piedāvā Līru režisora Kristofa Martālera interpretācijā. Režisora pastāvīgās partneres leģendārās mākslinieces Annas Fībrokas scenogrāfiju ir iedvesmojis Bāzeles Dabas vēstures muzejs. Viņu uzburtajā vidē par eksponātiem kļūst cilvēki, turklāt Kristofs Martālers uz skatuves nekad nedublē runāto vai dziedāto tekstu, tāpēc stāsts bieži vien iegūst negaidītas simboliski intelektuālas aprises. Saglabāšana, iemūžināšana, pieķeršanās – muzeja gaisotne ļauj izvērst dažādas tēmas. Insektu kolekcionārs karalis Līrs pievērš uzmanību detaļām, taču nespēj aptvert kopskatu.
Kristofa Martālera izrādēs tiek paspilgtināts zemteksts. Annas Fībrokas scenogrāfija un arhitektūras konstrukcijas ne tikai veido atmosfēru, bet arī atspoguļo varoņu garīgo stāvokli. Kristofs Martālers neizmanto psiholoģiskā teātra paņēmienus, viņa darbi veidoti kā sarežģītas, brīžiem provokatīvas poētiskas un analītiskas kolāžas, kurās ir dekonstrukcijas, absurda un ironiskas atsvešinātības elementi. Režisora iestudējumos dzīve un laiks rit pēc saviem noteikumiem, kurus ne vienmēr var racionāli izskaidrot (to arī nevajag darīt). Līrs ir Kristofam Martāleram piemērots darbs, jo teātrī viņš allaž stāsta par cilvēkiem robežstāvoklī, liek aizdomāties par ciešanām un līdzjūtību un aizved no reālās pasaules uz metafizisko.
Karalis Līrs ir viens no drūmākajiem Šekspīra darbiem, un Ariberta Reimaņa bezkompromisa stils, viņa mūzikas skarbums un tiešums ideāli atbilst lugas garam, uzskata diriģents Juka Peka Saraste. "Mēs kļūstam par lieciniekiem tam, kā cilvēks zaudē varu un sasniedz galējo neprāta robežu. Šī opera ir 70. gadu šedevrs, un 70. gadi, manuprāt, ir interesantākais periods laikmetīgās mūzikas vēsturē," viņš piebilst. Dziedātājs Dītrihs Fišers-Dīskavs savulaik ir salīdzinājis Līru ar Albāna Berga Voceku: "Reti kuram komponistam ir izdevies tik pārliecinoši attēlot cilvēka vientulību, kas izriet no viņa nespējas redzēt apkārtējo patiesās sejas."
Minhenes jauniestudējumā titullomā debitē vācu baritons Kristiāns Gerhāers, kurš – tāpat kā Dītrihs Fišers-Dīskavs – ir viens no visu laiku smalkākajiem, inteliģentākajiem kamermūzikas interpretiem. Katra viņa parādīšanās uz operskatuves kļūst par notikumu, un katra viņa loma ir absolūts mākslas darbs. "Līram neizdodas rast mierinājumu. Pat nāve nav risinājums, viņu pārņem bezcerība," saka Kristiāns Gerhāers, uzsverot, ka tieši šīs īpašības padara lomu tik aizraujošu.
Līra meitas spēlē lieliski soprāni – lietuviete Aušrine Stundīte (Regana) un vācietes Angela Denoke (Gonerila) un Hanna Elizabete Millere (Kordēlija). Glostera tēlā iejūtas austriešu baritons Georgs Nigls.
Bavārijas Valsts opera jau ir atvērta apmeklētājiem. Līra pirmizrāde publikas klātbūtnē notika 23. maijā. Svētdien, 30. maijā, izrādi varēs noskatīties tiešraidē. Pēc tam ieraksts teātra mājaslapā būs pieejams straumēšanas režīmā no 1. jūnija līdz 1. jūlijam (bez maksas).
2019. gadā Kultūras Dienā publicēto interviju ar komponistu Aribertu Reimani lasiet šeit.
Informācija: www.staatsoper.de