Neiemīta taciņa pirmdienā pusvienpadsmitos. Cilvēki strādā attālināti vai ir jau miruši. Pandēmija nesaudzē nevienu – nav svarīgi, cik pazīstams vai pārticis esi. Visi pēkšņi ir kļuvuši vienādi. Līdzīgi kā pie mums Latvijā, kur jau ir pieņemts kā normu lietot jēdzienu "pandēmijas albumi", izrādās, arī lielajā šovbiznesā jau divus gadus it kā valda klusums, bet mūziķi laiku pa laikam atgādina, ka viņi attālināti cits no cita kaut ko tapina. Interesanta sakritība, ka tieši dažas dienas pirms grupas Radiohead dalībnieku Toma Jorka un Džonija Grīnvuda pērn izveidotās grupas The Smile trim izpārdotajiem koncertiem Anglijā tika atcelti daudzi ierobežojumi – no 26. janvāra tur vairs nav jāvalkā maskas iekštelpās, nav jāstrādā no mājām un nav jāuzrāda pierādījums par vakcinēšanos pret Covid-19, lai iekļūtu sabiedriskās vietās. Tāpēc no jebkuras vietas pasaulē ekrānos vērojamā pilnā zāle vairs nav nekāds pārkāpums. Vismaz Londonā.
Kopā ar džeza bundzinieku Tomu Skineru izveidoto apvienību The Smile Džonijs Grīnvuds dēvē par pandēmijas rezultātu – viņiem ar Tomu Jorku ir bijusi iespēja pabeigt jaunās dziesmas, kam pirms tam nav atlicis laika. Nosaukums The Smile aizgūts no Teda Hjūza dzejoļa, un tas neesot domāts nekāds laimīgais smaids, bet drīzāk tāda cilvēka smaids, kurš mums melo ik dienas jeb – kā latvieši teiktu – melo acīs skatīdamies. The Smile debijas koncerts nospēlēts pērn Glastonberijas festivālā.
Divas piektdaļas
Kopš 90. gadiem Radiohead ir kļuvusi par grupu, kuras nezināšanā vai ignorēšanā daudziem kauns atzīties, baidoties, ka tā tiks uztverta kā sliktas gaumes pazīme. Tās pašas desmitgades nogalē prese pat neskopojās ar komplimentiem Radiohead virzienā, grupa tika salīdzināta ar Pink Floyd, kaut paši mākslinieki ne tuvu nebija tik nekaunīgi kā brāļi Galaheri no Oasis, kuri sevi pasludināja par līdzvērtīgiem The Beatles, bet tagad gan jau arī pašiem skaidrs, ka tā nav. Tādas grupas kā Muse un Coldplay, ko sākotnēji nevarēja dēvēt citādi kā par "uzsēšanos" kādai no Radiohead daudzajām šķautnēm, to attīstot un padarot par veiksmīgu komercproduktu, turpmākajās desmitgadēs pulcējušas daudz lielākas zāles visā pasaulē nekā Radiohead, kas nemaz nekoncertē tik bieži.
Toms Jorks un Džonijs Grīnvuds arī ir tie divi džeki, kuri vienmēr pirmie (un arī vienīgie) nāk prātā, izdzirdot nosaukumu Radiohead, tāpēc nosaukums The Smile ir tīri formāls – droši vien tādēļ, lai neapvainotu pārējos trīs dalībniekus, kuri darbojušies grupā kopš pirmsākumiem – 1985. gada. Atšķirībā no abu soloprojektiem un Atoms For Peace (Toma Jorka grupa ar Red Hot Chili Peppers basistu Flī), klausoties šo koncertu un nezinot, ka tā nav grupa Radiohead, nebūtu šaubu, ka tā tomēr ir Radiohead.
Jāaizver acis
Iznākuši uz skatuves gluži kā negaidīti izvilkti no saviem siltajiem mājsēdes midzeņiem, Toms Jorks un Džonijs Grīnvuds uzreiz ienirst mūzikā, mainot instrumentus. Abu arsenālā stundu ilgā koncerta laikā ir gan sešstīgu, gan basīgās četru stīgu ģitāras, klavieres, Rhodes un sintezatori, pie kuriem brīžiem darbojas arī viņu ilggadējais producents Naidžels Godričs. Protams, tā ir Toma Jorka iemidzinošā vai histēriskā balss, kas saliek pēdējos triepienus instrumentu savērptajā ārtroka skaņu gleznā, kurā klausītājs var iztēlē kā sapnī atpazīt jebkuras savā dzīvē piedzīvotas situācijas un to sekas – ar priekšnoteikumu, ka koncerta klausīšanās laikā aizver acis vai aptumšo ekrānu, jo mūziķu vērošana atņem lielu daļu uzmanības, kas jātaupa skaņu un to halucinogēnās iedarbības izbaudīšanai.
Koncerts ir kā atgādinājums ilggadējiem cienītājiem, ka šie vēl dzīvi un mūzika joprojām ir viņu kaislība, kurai Toms Jorks un Džonijs Grīnvuds ļautos arī tad, ja neatrastos zālē klātienes un virtuālās auditorijas priekšā, bet mēģinājumu telpā. Intīms un skaists piedzīvojums, kura audiodokumentu labprāt paturētu savā kolekcijā, jo tas dziedē un atgādina, ka pasaulē notiek lietas (piemēram, pašlaik tā pati pandēmija), ko mēs nevaram būtiski ietekmēt, un to priekšā mums atliek tikai pavicināt balto karogu – Waving a White Flag ir vienas no koncertā izskanējušajām dziesmām nosaukums. Pēc šīs uzstāšanās ir stimuls atkal doties pie plaukta un meklēt noputējušās, sen neklausītās Radiohead plates.