Pirmizrāde LNOB gaidāma 21. februārī ar jauniestudējuma muzikālo vadītāju Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults un Innu Kločko titullomā. Šosezon Salomes izrādes notiks arī 23. februārī, 2. un 20. martā, kā arī 6. jūnijā Rīgas Operas festivālā.
Muzikāli un psiholoģiski sarežģīto Salomes lomu Inna Kločko dziedās pirmoreiz. Citas galvenās lomas interpretēs starptautisku atzinību guvušie latviešu dziedātāji Egils Siliņš (Johanāns) un Zanda Švēde (Hērodija). Hēroda lomā viesosies ievērojamais beļģu tenors Tomass Blondels. Sardzes virsnieka Narabota lomu gatavo Raimonds Bramanis un Artjoms Safronovs, Hērodijas pāžu – Irma Pavāre un Laura Grecka. Galvenās lomas nākotnē interpretēs arī LNOB solisti Tatjana Trenogina (Salome), Rihards Mačanovskis (Johanāns), Andris Ludvigs (Hērods) un Ilona Bagele (Hērodija). Salomes personāži būs tērpušies Janas Čivželes veidotajos kostīmos. Izrādes horeogrāfe ir Elza Leimane, gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš, videomāksliniece – Ineta Sipunova.
Nākotnes Izraēla
Jūdejā notiekošā, asinis stindzinošā operas stāsta pamatā ir Oskara Vailda franciski rakstītā drāma Salome vācu tulkojumā, kuru komponists izmantojis, veidojot libretu. Šis būs piektais Salomes iestudējums LNOB vēsturē. Jūdejas princese Salome kvēlo kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu, bet nesaņem pretmīlu. Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņa pieprasa par to pravieša galvu un, to dabūjusi, metas skūpstīt pravieša lūpas… Jūdejā notiekošo drāmu Alvis Hermanis jauniestudējumā pārceļ uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. "Es jau sen esmu sapratis, ka operu libreti ir jāuztver kā metaforas, gluži tāpat kā tautas pasakas, kurās apšaubāmā sižetā ir ieslēpts dziļāks saturs," stāsta Alvis Hermanis.
"Tas, ka darbība notiek pirms 2000 gadiem Izraēlā, man likās pietiekami liels iemesls, lai izmantotu šo Salomes metaforu par mūsdienu pasauli. Esmu diezgan daudz strādājis, bijis viesizrādēs un dzīvojis tajā valstī. Mēs zinām, ka no tā, kas tur, īpaši Jeruzalemē, notiks, būs daudz atkarīgs arī pārējā pasaulē."
Salomes iestudējumu režisors redz kā brīnišķīgu iespēju pieskarties šīm tēmām. "Mūsu izrādes darbība notiks tieši pie Raudu mūra, kuru, starp citu, pirms 2000 gadiem uzbūvējis Salomes vectēvs, vecais Hērods. Varu atklāt, ka būs arī paralēlais stāsts – skatītāji varēs redzēt, kā šo Salomes sižetu redz mākslīgais intelekts. (Uz skatuves būs kaut kas līdzīgs bilžu grāmatai.) Devu mākslīgajam intelektam ChatGPT teksta norādes, un viņš piedāvāja attēlus."
Pirmajā mēģinājumā ar dziedātājiem režisors piesaucis Aleksa Rosa slaveno grāmatu Viss cits ir troksnis par XX gadsimta mūziku. Tā sākas ar Salomes pirmizrādi Drēzdenē 1905. gadā, toreiz publikā sēdēja daudzi no tiem, kuri noteica XX gadsimta likteni, – sākot ar komponistu un diriģentu Gustavu Māleru un Izraēlas valstiskuma idejas tēvu Teodoru Herclu un beidzot ar Ādolfu Hitleru. Alvis Hermanis uzsver, ka šī Riharda Štrausa opera priekšvēstī gan Eiropas civilizācijas likteni, gan pasaules mūzikas attīstību. "Šajā mūzikā ir neirotisms un ekspresionisms. Es labi apzinos, ka lielai publikas daļai nebūs viegli ar šāda veida mūziku. Atzīšos, man arī nebija viegli. Man vajadzēja ilgu laiku, lai pie tās pierastu."
Pirms 120 gadiem, kad šī opera tapa, tā izraisīja milzu skandālu. Daudzviet izrādi aizliedza, jo sabiedrība nepieņēma kristietības un erotikas savienojumu (Salomes deju uzskatīja par pornogrāfisku). Alvis Hermanis stāsta, ka mūsdienās nekas tāds vairs nespēj aizvainot un par kristietību mūsdienās medijiem ir tikai kas slikts sakāms. "Arī Jāņa Kristītāja vēsts, kas Salomē runā caur Johanāna lomu, tagad ir pilnīgi citā kontekstā. Tāpēc bija ideja iesaistīt mākslīgo intelektu. Pats akts – ka nogriež galvu savā ziņā pašam Jēzum Kristum – ir ļoti radikāls jebkurā kontekstā. Rakstnieks un filozofs, Jeruzalemes Universitātes profesors Juvāls Noa Harari savās grāmatās tagad pareģo, ka cilvēku dzimumam daudz vairs nav atlicis, jo līdz 2050. gadam cilvēcei iestāsies beigas. Tas ir diezgan tuvu, pēc 25 gadiem! Tas arī ļoti atgādina Salomes sižetu…" Tincināts par vislielāko izaicinājumu – slaveno, 12 minūtes ilgo Salomes deju –, Alvis Hermanis neko neatklāj, jo vēlas, lai būtu pārsteigums.
Motivē solistu varēšana
Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš pauž, ka veidot Salomes jauniestudējumu motivējis mūsu solistu spēcīgais sastāvs, kurš turpmākajā sezonā aizpildīs visas lomas. "Trupai tas dod izaugsmi un jaunu apvāršņu pavēršanu, jo Štrausa un Vāgnera mūzika prasa ne tikai ļoti lielu enerģētisko un fizisko spēku, bet arī filozofisku pieeju. Arī strādājot ar orķestri, es jūtu, ka tas ir kā ieelpot malku svaiga gaisa. Solistu sastāvā esam iekļāvuši arī labākos kora dziedātājus (ebreju ansamblī). Izmantojam visu trupu, un esmu pilnīgi drošs, ka šī izrāde padarīs daudz krāsaināku mūsu repertuāra piedāvājumu."
Egils Siliņš, kurš, vēl būdams Operas direktors, uzaicināja Alvi Hermani iestudēt Salomi, tajā atveidos pravieša Johanāna lomu. Viņš to ir dziedājis Berlīnē, Londonas Koventgārdenā, Tokijā, Gergijeva festivālā, Diseldorfā un citur. Egils Siliņš atzīst: "Riharda Štrausa opera Salome ir vārti uz jauno mūziku, un ir jādomā, lai repertuārā būtu ļoti dažāds piedāvājums. Ir arī ļoti svarīgi uzticēties režisoram un dot viņam brīvību." Viņš piebilst, ka, būdams Operas direktors, mūsu opernamā dziedājis tikai vienu izrādi piecos gados, bet tagad būs iespēja nodziedāt piecas izrādes vienā sezonā.
Debiju valdonīgās Hērodijas lomā Zanda Švēde piedzīvojusi Frankfurtes operā, taču – iekļaujoties jau esošā iestudējumā. Viņa teic, ka tieši topošajā jauniestudējumā Rīgā ir iespēja pa īstam sev atklāt šo tēlu un sajust, ko nozīmē būt sarežģītajā situācijā starp vīrieti, vīru, kurš iemīlas savā pameitā. Dziedātāja priecājas par saspēles niansēm ar Tomasu Blondelu (Hērods) un režisora doto radošo brīvību. "Muzikāli man nav lielu āriju vai ansambļu. Man dotas spēcīgas replikas par to, kas notiek. Hērodija nav nekāda maigā mammīte, un tādus spēcīgus, apjukušus tēlus, kuri paļaujas uz instinktiem, ir ļoti interesanti spēlēt.
Atgriešanās uz palikšanu?
Savu pirmo operas iestudējumu Alvis Hermanis ir veidojis Latvijas Nacionālajā operā (Jāņa Mediņa Uguns un nakts, 1995.). Vai Salomes jauniestudējums būs jauns sākums? "Biju domājis ar tām operām beigt. Mans pēdējais iestudējums bija Trubadūrs Milānā, un tieši pēc pirmizrādes sākās kovids. Vieni no pirmajiem Milānas slimniekiem bija divi no mūsu sastāva – solists un korists. Tā man likās zīme, ka ir jābeidz. Jāsaka arī, ka "čigāna dzīve", divdesmit gadus braukājot pa pasauli un dzīvojot viesnīcās un svešos dzīvokļos, vairs galīgi neiedvesmo. Nav arī īsti stimulu un izaicinājumu. Esmu nokalpojis septiņas vasaras Zalcburgas festivālā, bijušas četras pirmizrādes Milānas La Scala, tostarp sezonas atklāšanas izrāde, – operas režisoram vairs augstāk nav kur kāpt. Vairs nav adrenalīna kaut kur braukt un kaut ko darīt. Bet mājās – cita lieta. Varu pusstundā aizbraukt uz darbu. Es šeit jūtos brīnišķīgi. Te ir ļoti profesionāls, draudzīgs kolektīvs. Tikai tagad saprotu, cik liela ir uzticēšanās režisoram šajā namā. Ja būs laba ideja, skaidrs, ka apspriedīsim."