Prožektoru gaismā uz tukšas skatuves šķietami bezgalīgi griežas liels gredzens, kas atgādina vingrošanas riņķi. Tik vienkārši un tik spēcīgi, vēl neskanot mūzikai, sākas Reinas zelts – Riharda Vāgnera tetraloģijas Nībelunga gredzens priekšvakars. Romeo Kastelluči izrāde ir simboliska un ķermeniska – tajā dažādos veidos kā viselastīgākais plastiskais materiāls tiek izmantots cilvēka ķermenis. Tas piedzīvo transformācijas, no ķermeņiem tiek veidotas monumentālas skulpturālas kompozīcijas. Romeo Kastelluči ar skatītājiem sarunājas ar zīmju palīdzību – tā pat nav saruna, bet signālu pārraidīšana. Kam vajag – noķers vilni un visu uztvers. Šeit nekas nav jāsaprot, nav jāmeklē izskaidrojumi, nav jāizmanto loģikas likumi.
Demiurga elpa
Briseles Karaliskā opera La Monnaie/De Munt ir nodrošinājusi sev pasaules uzmanību, uzaicinot iestudēt Nībelunga gredzenu vienu no absolūtām mūsdienu mākslas autoritātēm, estētu un stila ikonu Romeo Kastelluči. Viņa izrādes ir elpu aizraujošas, perfekti dizainētas totālas instalācijas, kurās dzīve rit pēc saviem noteikumiem. Romeo Kastelluči – vizuālās un skatuves mākslas demiurgs – pats varētu būt kāds no Vāgnera eposa varoņiem, kurš jau gadu desmitiem būvē savu Valhallu (viņš ir savu izrāžu režisors, scenogrāfs, kostīmu un gaismu mākslinieks). Viņš ir radītājs, kurš veido savu ļoti individuālu teātra universu – līdzīgi kā Roberts Vilsons un Dimitris Papajoannu. Itāļu virtuoza cienītāji visur seko viņam līdzi.
Romeo Kastelluči rokraksts ir tik unikāls, ka šis iestudējums nepazudīs citu nesen tapušo vai tikai topošo Nībelunga gredzena interpretāciju vidū, un to Eiropā nav maz. Režisors Berijs Koskis iestudē tetraloģiju Londonas Karaliskajā operā, Ričards Džonss – Anglijas Nacionālajā operā Londonā. Tuvojas noslēgumam Gredzens Andreasa Homoki režijā Cīrihes operā. Šajā sezonā pilns cikls būs baudāms Berlīnes Valsts operā (režisors Dmitrijs Čerņakovs) un Berlīnes Vācu operā (režisors Stefans Herheims). Vasarā Gredzens skanēs Baireitas festivālā (režisors Valentīns Švarcs). Viens no pašlaik pieprasītākajiem un izdomas bagātākajiem režisoriem Tobiass Kracers tuvākajos gados uzvedīs tetraloģiju Bavārijas Valsts operā Minhenē.
Jaunajam Briseles Romeo gredzenam – sauksim to tā – mūzikas teātra kartē vienmēr būs sava vieta. Ar šo projektu savas gaitas La Monnaie ģenerāldirektora un mākslinieciskā vadītāja amatā noslēgs Pēters de Kaluve. Viņš ir Briseles Karaliskās operas intendants kopš 2007. gada un uztur ļoti augstu teātra radošo līmeni, turpinot un attīstot savu leģendāro priekšgājēju Žerāra Mortjē un Bernāra Fokrula iesākto. Pēdējo reizi Nībelunga gredzens Briselē tika iestudēts 80. gados, kad teātri vadīja Žerārs Mortjē, – to veidoja maestro Silvēns Kambrelēns un režisors Herberts Vernike. 90. gados intendants Bernārs Fokruls plānoja pirmizrādi, ko vajadzēja sagatavot diriģentam Antonio Papāno un režisoram Villijam Dekeram, taču iecerei nebija lemts piepildīties māksliniecisku iemeslu dēļ.
Pašreizējais teātra vadītājs Pēters de Kaluve ir jutis, ka pienācis laiks radīt jaunu, laikmeta garam atbilstošu tetraloģijas lasījumu. Šo darbu viņš ir uzticējis La Monnaie muzikālajam vadītājam franču diriģentam Alēnam Altinoglu, kurš līdz šim Nībelunga gredzenu vēl nav atskaņojis, un itāļu māksliniekam un režisoram Romeo Kastelluči. Savu operas režisora karjeru viņš ir sācis tieši Briseles teātrī – 2011. gadā šeit tapa Vāgnera Parsifāla iestudējums. Pēc tam La Monnaie publiku aizrāva vēl trīs Romeo Kastelluči izrādes: Kristofa Vilibalda Gluka Orfejs un Eiridike (2014), Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flauta (2018) un Mocarta Rekviēms (2022).
Nībelunga gredzens ir sarežģītākais un ambiciozākais visu teātra spēku – māksliniecisko, intelektuālo, organizatorisko un tehnisko – pārbaudījums. Tetraloģijas fināla daļa Dievu mijkrēslis Briselē taps neilgi pirms intendanta Pētera de Kaluves darba termiņa beigām 2025. gadā. "Savā pēdējā sezonā La Monnaie vēlos apvienot divus operas repertuāra pīlārus – Rihardu Vāgneru un Klaudio Monteverdi. Viņu darbi vēsta par dievišķā meklējumiem cilvēkā – un otrādi. Varas un mīlestības dihotomija ir abu komponistu galvenā tēma, un tā atspoguļo mūsu laikmeta garu. Cilvēka radītās pasaules kārtības saglabāšana joprojām ir svarīgāka par indivīda vietu un vajadzībām tajā. Monteverdi triloģija un Vāgnera tetraloģija kopā ar daudziem jaundarbiem, kurus sagaidīsim uz Briseles skatuves, ir varens mūsu pēdējo desmitgažu darba noslēgums. Ar aizrautību gaidu šo vērienīgo projektu īstenošanu. Tie palīdzēs noturēt mūsu opernamu starptautiskās uzmanības centrā," uzsver Pēters de Kaluve.
Šedevra priekšā
Reinas zelta pirmizrāde Briselē notika pagājušajā nedēļā 24. oktobrī. Neilgi pirms tās žurnālistus uzrunāja teātra intendants Pēters de Kaluve un režisors Romeo Kastelluči. "Vēlos brīdināt, ka šī nav interpretācija, ko var raksturot kā laikmetīgu, politisku vai reliģisku," teica Pēters de Kaluve. "Mēs esam šīs mistērijas priekšā. Mēs iedziļināmies mītā, cenšoties atrast ceļu sabiedrībā, kas nemitīgi mainās. Mēs nezinām, kādā pasaulē dzīvosim, kad iestudēsim tetraloģijas noslēguma daļu," viņš uzsvēra.
Briseles Karaliskās operas La Monnaie intendants Pēters de Kaluve (no kreisās) un režisors Romeo Kastelluči. Foto – Pīters Klāss
Reinas zeltu Briselē varēs piedzīvot līdz 9. novembrim, biļetes uz visām astoņām izrādēm ir pārdotas. Valkīra skanēs 2024. gada sākumā – no 21. janvāra līdz 11. februārim notiks astoņas izrādes. Biļešu tirdzniecība sāksies 8. decembrī. Zīgfrīda laiks pienāks 2024. gada septembrī, savukārt Dievu mijkrēslis iestāsies 2025. gada janvārī. Tetraloģijas daļas būs skatāmas tikai atsevišķi, kā vienots cikls Nībelunga gredzens netiks izrādīts. Iestudējums top kopražojumā ar Barselonas Gran Teatre del Liceu, kurā tas tiks uzvests vēlāk.
Visas četras daļas, kas veido Nībelunga gredzenu, ir jāuztver kā atsevišķas operas, katrai būs sava forma, un tās nebūs savstarpēji saistītas tiešā veidā – par Romeo Kastelluči darbu saka Pēters de Kaluve. "Neuztveriet to, ko šovakar redzēsiet Reinas zeltā, kā seriāla sākumu un kaut ko tādu, kas tiks konsekventi turpināts vai atkārtosies nākamajās daļās," viņš apgalvo.
"Esmu šedevra priekšā," savu pieeju Nībelunga gredzena iestudēšanai raksturo Romeo Kastelluči. "Teātris La Monnaie ir īstā vieta, kurā ļauties tik sarežģītam darbam. Savā lasījumā cenšos izvairīties no ilustratīvisma. Es tiešām domāju par to, ko nozīmē stāšanās Nībelunga gredzena priekšā, tā ir ļoti personiska pieredze. Būdams mākslinieks, nespēju darīt neko citu kā tikai reflektēt par šo darbu. Tajā brīdī, kad šovakar atvērsies priekškars, šis darbs vairs nepiederēs man. Tāpēc katram no mums ir jāuzņemas gan risks, gan atbildība. Tas pilnā mērā attiecas arī uz skatītājiem. Izrāde ir darbs, kas viņiem ir jāpaveic. Izrāde nav ēdiens, ko cenšamies kādam iebarot, tas nav cukura gabaliņš, ar ko mēģinām pievilināt. Izrāde ir domas sākums, un visiem skatuves abās pusēs ir jābūt atbildīgiem šīs vīzijas priekšā. Galu galā arī estētika nosaka problemātiku. Es nevēlos uzspiest savu interpretāciju ne sociāli, ne politiski, ne kā citādi. Tas būtu pārāk stereotipiski un anekdotiski."
Kino izgudrotājs
Romeo Kastelluči vārdi var šķist tikpat abstrakti daudznozīmīgi kā viņa skatuves mākslas projekti: "Vāgnera mūzika ir kā slimība, tā atstāj efektu uz katru no mums. Šīs mūzikas priekšā neviens nav pasargāts, tās skaistums ir problemātisks, un arī pats Vāgners ir problemātisks mākslinieks. Tas viss ir jāņem vērā. Šī nav nekādu politisko komentāru telpa – tas ir pārāk acīmredzami. Interpretēt tetraloģiju kā cīņu starp labo un ļauno ir vienkāršots risinājums. Labais un ļaunais šajā darbā ir sajaukts. Var šķist paradoksāli, bet punduri Alberihu es uztveru kā milzi – viņš iemieso daudz vairāk nekā citi personāži, viņš ir sāpju pārņemts. Dažkārt ir jāmaina perspektīva, lai ieraudzītu tēlu, un tad jūs atklājat kādu citu tēlu, kam ir līdzīgas īpašības. Tāpēc ir diezgan pārsteidzoši tuvoties kādam objektam no viņa ēnas puses, nevis no tās puses, kas šķiet skaidri redzama. Vāgnera teātrī ir daudz ēnu. Alberihs un Votāns ir visai līdzīgi tēli – viņi spoguļojas viens otrā. Viņus plosa viena un tā pati iekāre. Viena un tā pati slimība."
Vai šī slimība ir letāla? "Nedomāju, ka tā ir letāla, jo tā ir izvēle. Tāda ir varoņu griba. Viņi sajūt šo iekāri un cenšas piepildīt savu vēlmi. Ja piepildīsi vēlmi, tu būsi nāves briesmās. Vēlme ir tikai horizonts, pieskarties tam nav iespējams. Apvārsnis vienmēr ir priekšā. Mēģinājums pieskarties horizontam draud ar nāvi," atbild režisors. Viņaprāt, Nībelunga gredzenā ir iekodētas tādas cilvēku psihiskās struktūras, kas ir aktuālas mūžīgi. "Šādas ainavas mūsos ir bijušas visos laikos, tas padara šo darbu universālu. Tas ir ārpus laika, tāpēc ir bīstami to risināt kādā konkrētā, piemēram, laikmetīgā, kontekstā. Reducējot to līdz politiskam līmenim, jūs parādāt tikai vismazāko daļu," turpina Romeo Kastelluči.
"Es ļoti mīlu Vāgneru. Viņa mūzika man sagādā prieku, bet reizēm tā mani iztraucē. Vissarežģītākais, kas mani gaida nākamajā tetraloģijas daļā – Valkīrā –, ir laika izjūta, laika plūdums, ļoti garš stāstījums… Bet tā nav laika zaudēšana, tas viss ir jēgpilns, jo šajā darbā izpaužas Vāgnera kinematogrāfiskā intuīcija. Īstenībā tas, ko viņš dara Nībelunga gredzenā, ir kino. Vāgners ir kino izgudrotājs. Savukārt Reinas zelts ir sarežģīts tāpēc, ka īsā laikā mēs saņemam ļoti daudz informācijas: stāstā ir daudz varoņu un sižeta pavērsienu. Nākamajās daļās laiks plūst pavisam citādi, tajās var ļauties pārdomām. Šo daļu "mehānika" ļoti atšķiras no Reinas zelta. Šie četri darbi ir pilnīgi atšķirīgi kompozīcijas ģeometrijā, arī filosofiskajā kompozīcijā. Tas ir ceļojums, tā nav monolīta struktūra. Nībelunga gredzena fināls ir viena no Rietumu kultūras virsotnēm."
Romeo Kastelluči, atbildot uz KDi jautājumu, kā viņa iztēlē dzimst visi tie iespaidīgie vizuālie tēli, kas padara viņa izrādes neaizmirstamas, uzsver: "Idejas dzimšana joprojām ir noslēpums. Es klausos mūziku. Aizveru acis. Veicu piezīmes, skicēju... Galvenais šajā procesā ir atteikties no sevis, aizmirst sevi."
Debitantu parāde
Teātra La Monnaie intendants Pēters de Kaluve piebilst: "Gredzens ir objekts, kura centrā ir tukšums, un tas ir jāpiepilda ar jēgu. To arī cenšamies panākt. Ne tikai Romeo strādā ar Nībelunga gredzenu pirmo reizi, arī Alēns Altinoglu to diriģē pirmo reizi. Mēs apzināti esam izvēlējušies solistus, vairākums no kuriem debitē Gredzenā. Šo ceļu mākslinieki mēro kopā, nav tā, ka viņi šeit būtu ieradušies ar gatavu priekšstatu par savu tēlu. Basbaritons Gābors Brecs patiešām atklāj savu Votānu. Baritons Skots Hendrikss rada savu Alberihu. Kontralts Marī Nikola Lemjē atrod savu Friku. Tenors Nikijs Spenss tepat uz skatuves izgudro savu Logi. Viņiem visiem tā ir debija Nībelunga gredzenā, viņi meklē savu tēlu motivāciju."
Šajā debitantu parādē ir jāmin arī mecosoprāns Nora Gubiša (Erda), tenors Pīters Hors (Mīme), bass Ante Jerkunica (Fazolts) un bass Vilhelms Švinghammers (Fafners). Mākslinieki ar iepriekšējo pieredzi Reinas zelta tēlu atveidošanā ir basbaritons Endrū Fosters-Viljamss (Donners), tenors Džūljens Habards (Fro) un soprāns Anete Friča (Freija).
Romeo Kastelluči izrādes drīzāk ir vizuālas nekā psiholoģiskas, taču Reinas zeltā dziedātājiem ir jātēlo vairāk, nekā parasti redzam šā režisora iestudējumos, un viņi ir vairāk nekā dizaina figūriņas autora grandiozajā utopijā. Gābors Brecs izcili izpilda Votāna partiju gan vokāli, gan dramatiski, parādot viņu kā dižu traģēdijas varoni un filosofu. Skotam Hendriksam Alberiha tēlā ir jātiek galā ar vissarežģītākajiem aktierspēles uzdevumiem – viņš piedzīvo visdziļākās iekšējās un ārējās pārvērtības, atkailinot gan dvēseli, gan ķermeni. Ekstravagants duets ir Valhallu uzcēlušie milži Fazolts un Fafners – Ante Jerkunica un Vilhelms Švinghammers uz skatuves ir kā maskulīnā spēka pieminekļi no Vīgelanna skulptūru parka Oslo. Nikija Spensa izteiksmīgais, izveicīgais Loge ir īsts enerģijas kamols – šis ir varonis, kurš lielā mērā palīdz skatītājiem sekot līdzi dievu, milžu un nībelungu attiecību peripetijām.
Orķestris Alēna Altinoglu vadībā Reinas zelta sākumā neatstāj spožu iespaidu, taču pamazām skanējums iegūst precizitāti, intensitāti un piesātinātību un fināls ir muzikāli daudzsološs, pat hipnotizējošs. Pēc izrādes ilgi var minēt Romeo Kastelluči vizuālās mīklas. Uz skatuves starp pārējiem simboliem ir arī daudz apļu, un pašā pēdējā ainā, kad citi dievi jau ir devušies uz Valhallu, cits pēc cita dramatiski iekrītot bezdibenī, uguns dievs Loge ironiski laiza šķīvīti, saprotot, ka gredzens viņam nespīd.
Reinas zelts
Diriģents Alēns Altinoglu, režisors Romeo Kastelluči
Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt 5., 7. un 9. novembrī
www.lamonnaie.be