Lieldienās Berlīnes filharmonijas orķestris jau tradicionāli dodas uz Bādenbādenes Festivālu zāli/Festspielhaus un kļūst par tās rezidējošo ansambli. Lieldienu festivāls ar Berlīnes filharmoniķiem notiek kopš 2013. gada. Šī sadarbība turpināsies arī nākamajos gados.
Slavenais orķestris Bādenbādenē sniedz koncertus un piedalās operas iestudējumā – šis ir ekskluzīvs festivāla piedāvājums, jo nekur citur kolektīvs izrādēs nespēlē un orķestra bedrē neslēpjas. Izcilais ansamblis ir pieradis būt uz skatuves. Orķestra mājvietā – Berlīnes filharmonijā – opera skan tikai koncertizpildījumā vai tikai ar dažiem performances elementiem, kā tas, piemēram, bija iespaidīgajā diriģenta Saimona Retla un režisora Pītera Selarsa veidotajā Johana Sebastiāna Baha Jāņa un Mateja pasijas iestudējumā.
Latviešu prīmas misija
Svētku dienās Berlīnes filharmoniķi Bādenbādenē ne tikai sniedz simfoniskās un kamermūzikas koncertus turīgajai publikai Festivālu zālē (mūsdienīgs operteātris un koncertzāle, kas ierīkota Bādenbādenes vecajā, greznajā dzelzceļa stacijā), bet arī iepriecina un izglīto bērnus, uzstājas veco ļaužu pansionātos, dienas aprūpes centros un citur. Šoreiz festivālā Berlīnes filharmoniķi spēlēja koncertus sava nākamā galvenā diriģenta Kirila Petrenko vadībā (viņš stāsies amatā 2019.–2020. gada sezonas sākumā), orķestrim pievienojās solisti pianists Lans Lans un vijolniece Patrīcija Kopačinska. Lieldienu festivāla notikumus no 13. līdz 22. aprīlim apmeklēja 23 000 klausītāju.
Divos festivāla koncertos skanēja Džuzepes Verdi Rekviēms maestro Rikardo Muti vadībā. Solistu ansamblī līdzās latviešu mecosoprānam Elīnai Garančai mirdzēja korejiešu soprāns Vitorija Jo, itāļu tenors Frančesko Meli un krievu bass Ildars Abdrazakovs. Diriģēšanas patriarhs un Verdi mūzikas nepārspējamais interprets Rikardo Muti pie Berlīnes filharmoniķu pults bija maksimāli nopietns un tajā pašā laikā intuitīvi apgarots, teatrāli ekspresīvs un intelektuāli spožs. Šis Rekviēms ļāva noticēt mūzikas augstākajam spēkam.
Pie koncertzāles izejas Elīnu Garanču sagaidīja raibu raibs internacionāls sajūsminātu klausītāju pūlis – no visiem solistiem tieši viņai tika veltīta visintensīvākā autogrāfu un selfiju kārotāju uzmanība. Latviešu prīma Bādenbādenē cieņpilni tika galā ar savu misiju – gan uz skatuves, gan ārpus tās.
Mīlu nevar uzvarēt
Šā gada Lieldienu festivāla centrālais notikums – Džuzepes Verdi operas Otello jauniestudējums, kuru veidojis diriģents Zubins Meta un režisors Roberts Vilsons. Galvenajās lomās – austrāliešu tenors Stjuarts Skeltons (Otello), bulgāru soprāns Soņa Jončeva (Dezdemona) un bulgāru baritons Vladimirs Stojanovs (Jago).
Dziedātāji neslēpj: mēģinājumu process ar Robertu Vilsonu nav bijis viegls. "Mēs mocījāmies, jo neesam pieraduši pie šādas ķermeņa valodas, kas pieprasa pilnīgu koncentrāciju," stāsta Soņa Jončeva. "Taču vēlāk, kad šī ķermeņa valoda bija apgūta, es sajutu brīvību. Tas palīdzēja iedziļināties sevī un meklēt citus veidus, kā šādos skatuviskajos apstākļos izpaust savu dvēseli un balsi. Tas bija skaisti un aizkustinoši," piebilst dziedātāja.
Režisors Roberts Vilsons vēlas, lai solisti uz skatuves sastingtu gleznieciskās pozās, kā tas notiek viņa izrādēs, kuras allaž pārvēršas par atsvešināti, pat klīniski perfektām, telpiskām audiovizuālām instalācijām. Robertam Vilsonam ir svarīga katra Dezdemonas pirksta kustība (vai nekustīgums). Mēģinājumos viņš deva norādījumus Soņai Jončevai, kā pareizi – Vilsona stilā – vajadzētu izplest pirkstus: "Sajūti ar pirkstiem telpu! Sajūti tās atomus!"
Tumšajā Otello pasakā Roberts Vilsons glezno Dezdemonu spīdoši baltu – viņa ir neaizskarama dievišķa būtne. "Par neaizskaramu Dezdemonu padara mīlestība," uzskata Soņa Jončeva. "Mīlestība ir viņas spēks. Tā ir tik tīra, ka ar to nav iespējams cīnīties, to nevar uzvarēt," viņa saka. Dziedātāja jūsmo par sadarbību ar maestro Zubinu Metu un Berlīnes filharmonijas orķestri: "Tas ir godīgs, patiess darbs. Mēs kopā radām mūziku. Tas jau ir tik daudz, vai ne? Nekad neesmu dzirdējusi, ka orķestris spēlētu Otello ar tik plašu simfonisku žestu."
Svaiga elpa vakuumā
"Problēma ar Verdi operām ir tāda, ka tās bieži tiek izpildītas pārāk skaļi un monumentāli. Visās Verdi operās ir pieklusināti fragmenti, kuri skan kā kamermūzika. Ja Verdi mūzika ir ļoti ekspresīva, mums ir jābūt arī aukstasinīgiem. Tas ir uguns un ledus vienlaikus. Džuzepem Verdi nav nepieciešams ilustratīvisms," apgalvo Roberts Vilsons.
Daudzi joprojām ir pārliecināti, ka Roberts Vilsons ir nevis režisors, bet gaismu mākslinieks, scenogrāfs, dizainers, dekorators, stilists, un šiem cilvēkiem (to vidū ir arī dziedātāji, kuri ar viņu ir strādājuši) ir savi argumenti.
Roberta Vilsona teātris ir ietilpīgs un elastīgs: klasiķis iestudē visu – no seno grieķu dramaturģijas līdz Aleksandra Puškina pasakām un Semjuela Beketa absurda lugām. Roberta Vilsona pasaule ir necauršaujama, pasargāta no visa, kas viņam nav vēlams. Svaigu elpu viņa grandiozajā mākslinieciskajā vakuumā spēj nodrošināt interesants dramaturģiskais un muzikālais materiāls, kā arī neordināri sadarbības partneri. To vidū ir bijusi Marianna Feitfula, Lorija Andersone, Izabella Ipēra, Džesija Normena, Vilems Defo, Marina Abramoviča, Mihails Barišņikovs, Lēdija Gāga un citas planetāra mēroga personības, kuras ienes jaunas vēsmas Roberta Vilsona stilistikā.
Viņš mīl mūziku un zina, kas tajā notiek. Viņš ir iestudējis gan baroka operu, gan mūsdienu skaņdarbus. Sensacionāls ir viņa kopdarbs ar Arvo Pertu – Ādama pasija. Šī ģeniālā izrāde, kura būtu pelnījusi ilgu skatuves mūžu, diemžēl pazuda no repertuāra pārāk ātri (visticamāk, viesizrādēm tas būtu pārāk dārgs prieks). 2015. gada maijā Tallinā notikusī Ādama pasijas pirmizrāde bija vēsturisks muzikālā teātra un laikmetīgās mākslas notikums.
Tikpat grandioza un ambicioza bija opera performance Marinas Abramovičas dzīve un nāve, kurā skanēja Balkānu folkmūzika, Entonija Hegertija neobarokālie dziedājumi, dueta Matmos un Viljama Basinska eksperimentālā elektroniskā mūzika. Mūziku Roberta Vilsona teātra izrādēm komponējis Toms Veitss, Rūfuss Veinraits, Lū Rīds kopā ar grupu Metallica, Herberts Grēnemeiers, duets CocoRosie un Anna Kalvi. Mākslinieka estētikai piestāv Kurta Veila un Bertolta Brehta darbi, Kloda Debisī un Džakomo Pučīni operas.
Dziļāk Verdi miesā
Jaunais Bādenbādenes Otello nav amerikāņu meistara pirmā tikšanās ar Džuzepi Verdi. Roberta Vilsona biogrāfijā jau ir Traviatas, Aīdas, Trubadūra un Makbeta iestudējumi. Taču šoreiz viņš it kā paklūp. Satuvināties ar Verdi muzikālo reālismu nav tik vienkārši. Komponists pieprasa dziļāku iejaukšanos sava teātra miesā – ar gaismu un specefektu partitūru, sastingušiem varoņiem marionetēm un dažiem planējošiem objektiem, kuri šķiet atlidojuši no krievu konstruktīvistu gleznām, nepietiek. Šis Otello ir cerību, šaubu un baiļu koncerts Roberta Vilsona ultradārgajās, abstraktajās dekorācijās.
Situāciju glābj leģendārais maestro Zubins Meta un dziedātāji, kuri negrib būt plakanas ilustrācijas, no albuma izgrieztas lelles un kabuki teātra figūriņas. Viņi pārplēš, caurdur šā vilsoniskā patentētā formālisma mācībgrāmatas lapaspuses un kļūst par emocionāliem, muzikāli apjomīgiem tēliem Zubina Metas smalki uzburtajā skaņu ainavā.
Vladimira Stojanova Jago ir nikns Pjero, lišķīgs mērglis. Stjuarta Skeltona Otello atgādina Troņu spēles varoni, kurš ir apmaldījies savas privātās un publiskās dzīves labirintā. Viņš ir spēcīgs, salauzts un bezpalīdzīgs. Kā visās Roberta Vilsona izrādēs, māksliniekiem ir bieza grima kārta – sejas ir baltas. Ar ritmiskām roku kustībām viņi pārslēdz skatuves gaismu. Otello iestudējumā dominē zilā, melnā un baltā krāsa, beigās parādās sarkans motīvs. Kad Otello nolād Dezdemonu, skatuve iekrāsojas zaļos toņos.
Roberts Vilsons ir Dezdemonas pusē. Visas ainas ar viņas dalību risinātas žilbinoši jutekliski. Otello nogalina sievu ar lakonisku, precīzu roku kustību. Ievērojot Roberta Vilsona spēles noteikumus, viņš Dezdemonai nožņaugšanas brīdī nepieskaras. Soņa Jončeva ir izrādes dārgums – viņai pieder viena no skaistākajām balsīm, kuru tagad var dzirdēt operā, un šī balss sasilda Roberta Vilsona ledusauksto vidi. Soņa Jončeva ir iestudējuma uguns un dvēsele.
Ziloņa auss mājiens
Nevar nepieminēt uzveduma mistisko viesi – izrādes sākumā uz lielā ekrāna skatītāji redz ziloni. Kad paceļas priekškars, milzīgs zilonis guļ uz skatuves un pamāj mums ar ausi. Dzīvnieks aizņem visu skatuvi. Pēc tam mēs viņu – Otello vizuālās prelūdijas galveno varoni – vairs nesatiekam. Kad kāds dziedātājs Bādenbādenē uzdrošinājies pajautāt Robertam Vilsonam, ko izrādes kontekstā nozīmē šis dzīvnieks, režisors sniedzis filosofiski izsmeļošu atbildi: "Es nezinu." Visticamāk, zilonis simbolizē XIX gadsimta beigu (Otello tapšanas un pirmizrādes periods) Itālijas koloniālās ambīcijas Āfrikā.
Zināms, ka Roberta Vilsona Otello ceļos uz Grieķijas Nacionālo operu Atēnās – tur izrādes paredzētas 2022. gadā.
Nākamajā gadā Berlīnes filharmoniķu Lieldienu festivāls Bādenbādenē notiks no 4. līdz 13. aprīlim. Programmas centrā būs Ludviga van Bēthovena operas Fidelio jauniestudējums, to sarūpēs diriģents Kirils Petrenko un režisore Mateja Koležnika. Koncertos Berlīnes filharmonijas orķestri diriģēs Kirils Petrenko, Janiks Nezē-Segēns, Tugans Sohijevs un Herberts Blumstets. Bādenbādenē atgriezīsies Elīna Garanča – viņa dziedās solo Gustava Mālera Trešajā simfonijā Janika Nezē-Segēna vadībā (2020. gada 11. aprīlī). Biļetes jau ir pārdošanā.
Informācija: www.festspielhaus.de