Mīlestība divreiz neatnāk un Dziesma par pīlādžu vīnu. Tiem, kam dzimšanas gadskaitlis sākas ar 19XX, būs šīs Imanta Kalniņa dziesmas – ja ne paši dziedājuši, tad vismaz kaut kur dzirdējuši. Bet cik daudz ir to, kas zina, ka abas dziesmas ir no Pētera Pētersona 1967. gadā Dailes teātrī iestudētās izrādes Motocikls, kurā izrādes galvenais nervs bija Imanta Ziedoņa dzeja un Imanta Kalniņa mūzika?
Šis ir labs piemērs, lai sveiktu komponistu ar Spēlmaņu nakts mūža balvu par ieguldījumu Latvijas teātra mākslā, ko viņš 23. novembrī saņems Dailes teātrī, un ilustrētu viņa teātra mūzikas folklorizēšanos.
Vēl pirms Zilā putniņa
Daiga Mazvērsīte par godu komponista Imanta Kalniņa 75. dzimšanas dienai radio bija sagatavojusi ciklu Nezināmais Imants Kalniņš, kurā komponista sazarotajā darbībā no mūzikas animācijas filmiņām līdz simfonijām, oratorijām un rokoperām bija izsekojusi arī teātra mūzikas līnijai.
Pirmoreiz komponists Imants Kalniņš mūziku teātra izrādei sacerējis jau 1961. gadā, kad Berģu kultūras namā tika iestudēta Annas Brigaderes luga Maija un Paija. 60. gadu sākumā Kalniņš apmēram divus gadus strādāja par pianistu Roberta Ligera vadītajā pantomīmas ansamblī. Arī tam Kalniņš sacerēja mūziku vairākām programmām, kā arī improvizēja par tēmām, ko pieprasīja izrāžu saturs.
"Tātad teātra diktētie noteikumi Imantam Kalniņam bija skaidri, kad viņš 60. gadu vidū uzsāka sadarbību ar Liepājas teātri. Visvairāk izrāžu tapa sadarbībā ar režisoru Andreju Miglu, abi bija iepazinušies jau Rīgā konservatorijas kopmītnē un Liepājā ātri atrada kopīgu valodu. Aktieru vide Imantu Kalniņu pievilka kā magnēts, iespējams, arī viņa brāli Viktoru, abi pirmoreiz strādāja kopā izrādē Mīla, džezs un velns, no kurienes nāk jaukā Betas dziesmiņa. Jau pirms tam bija tapusi izrāde Vellakaula dvīņi un Imanta Ziedoņa dzejas iestudējums Motocikls. Liepājā radās arī muzikālās izrādes Trīs musketieri un Brēmenes muzikanti, bet Kapteiņa Granta bērni – jau Rīgā Jaunatnes teātrī, un kur tad vēl slavenais Lilioms,» – Daiga Mazvērsīte ir dalījusies ar savām zināšanām ciklā Nezināmais Kalniņš (LSM.lv. 19.05.2016.).
Deva spārnus
Ir 1968. gads. Imantam Kalniņam ir 27 gadi. Viņš izskatās pēc Kristus kā daudzi "kazisti" Māras Brašmanes fotogrāfijās. Ir sācies komponista ražīgais ilgais Liepājas periods. Pirms gada jau ir tapusi mūzika Rolanda Kalniņa filmai Elpojiet dziļi!, kuras izrādīšanu padomju varas iestādes aizliedza.
Septiņus gadus (1967–1974) Imants Kalniņš strādāja Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī, un bija nobriedusi vēsturiskā situācija pirmajam latviešu mūziklam. Trīs nedēļās nospriegotā pacēlumā tapa Princis un ubaga zēns, kas Latvijas teātra vēsturē ir ierakstīts kā pirmais mūzikls.
"Pilnīgi jauns Imants Kalniņš. Viņa brālis Viktors Kalniņš. Ļoti spēcīga bija Skaidrīte Kuplā no mūzikas skolas, kura mums mācīja dziedāt. Bija radošs pacēlums, un tās nav tikai manas emocionālās atmiņas, bet tā tiešām bija Latvijas mērogā. Tajos laikos nebija tik daudz žurnālu, bet, ja būtu, mēs būtu ļoti, ļoti populāri. Pēc tam jau iesākās Austras Pumpures dziedāšana," atceras Liepājas teātra aktrise Aina Karele, kura rūpējas par Liepājas teātra arhīvu. Tajā viņa atradusi trīs brīnišķīgus mazzināmus Imanta Kalniņa portretus, ar kuriem piekrīt dalīties ar KDi.
"Vēl būtiski bija, ka Imants pats mēģinājumos bija klāt. Man atmiņā uzplaiksnīja tāda bildīte. Mēs mēģinām mēģinājumu zālē. Imants tā kā drusku kavēja un ieradās, pasitis padusē savu meitiņu Danu, nosēdināja viņu sev blakus pie klavierēm un apņēma apkārt savu žaketi," spilgti atceras Aina Karele. Imants Kalniņš pats spēlējis orķestrī un braucis līdzi Liepājas teātra koncertizrādēs, kas pārsniedza simtu. "Orķestris nebija nemaz liels, bet tā sajūta, ka Imants tur ir klāt, deva spārnus," stāsta aktrise, kura piedalījusies gan Princī un ubaga zēnā, gan nākamajā Andreja Miglas (1940–2021) un Imanta Kalniņa kopdarbā Brēmenes muzikanti, kas Liepājas teātrī tapa 1970. gadā. Princesīte atceras, ka mēģinājusi patielēties: "Imant, man tā kā drusku par augstu…" Komponists bijis laipns, bet principiāls: "Nekas, Ainiņ, tu nodziedāsi. Tu vari!" Imanta Kalniņa dziesmas bijušas grūtas. "Kuplā mūs tā izdresēja, ka tagad mēs, vecās aktrises, citas Zilā putniņa versijas nemaz nespējam klausīties," smejas Aina Karele.
Aktrise atgādina, ka Liepājas periodā Imants Kalniņš rakstījis mūziku ne tikai populārajām muzikālajām izrādēm. Imanta Kalniņa mūzika skanējusi arī režisores Māras Ķimeles iestudējumā Stikla zvērnīca 1969. gadā un Viktora Zvaigznes Antigones iestudējumā, kurā Imants Kalniņš bijis Teicējs. Izrādē spēlējušas arī Helga Dancberga un Astrīda Kairiša. "Mēs tik šausmīgi iegrimām tajā darbā, domas likās tik mūsdienīgas un ģeniālas," atceras Aina Karele. Īpaši saviļņojošs esot bijis mirklis, kad komponists atnesis Zelta haizivi: "Nāca jau "ģenerāļi", un, kad viņš atnesa to dziesmu un Ivars Kauliņš dziedāja, pilnīgi cauri kauliem gāja."
"Strādājām dienām un naktīm. Marks Tvens – drošs autors, bet visi saprata, par ko ir stāsts. Nelaimīgais Heldons, kam viss atņemts – gan tituls, gan pils, gan mīlestība. Tāpat kā daudziem latviešiem… "Pīļu dīķī tava zelta haizivs, ko bars vardulēnu līksmi grauž…" Visi teksti bija tādi šifrējumi!" – intervijā Vēsmai Lēvaldei atcerējies režisors Andrejs Migla (IrLiepāja.lv. 30.11.2015.). Betas dziesmiņu izrādei Mīla, džezs un velns Migla palūdzis Kalniņu speciāli uzrakstīt, "lai izrādei būtu dvēsele".
Melodija mūs tur gūstā
Ieskatīsimies, ko par pirmo mūziklu Latvijas teātrī rakstījusi tā laika prese. Iešifrētās Ēzopa valodas dēļ pārāk aizrautīgi izrādi cildināt, protams, bija jāsargās, bet tomēr vietnē periodika.lv izdodas atrast recenziju, kurā precīzi ir fiksēts mūzikla Princis un ubaga zēns notikuma mērogs.
"Esam jau pieraduši, ka komponists Imants Kalniņš katrā jaunā darbā pārsteidz ar mākslas tiešamību un savdabību. Šādu pārdzīvojumu gūstam, arī klausoties mūziku Marka Tvena lugai Princis un ubaga zēns Valsts Liepājas teātra uzvedumā.
Katrā ziņā pieskaitīt šo mūziku parastajai skatuves mūzikai nevaram. Kā jau programmā minēts, tā ir saucama: Im. Kalniņa un A. Miglas muzikālā izrāde. Bet varbūt vēl labāk tā būtu dēvējama par dziesmu spēli, kas, manuprāt, aptver vēl plašāku jēdzienu humora un trāpīgu raksturojumu jomā.
Gribu tomēr pievērsties vēl mūzikai. Cik piemērota, manuprāt, lugas humāno ideju izteikšanai ir Im. Kalniņa mūzika! Vēl vairāk – mūzika kļūst par šīs izrādes virzošo, centrālo spēku. Klausoties un skatoties izrādi, esam tā ieinteresēti, ka, ja pēdējā cēlienā kādā ainu pārtraukumā mūziku nedzirdam, tad jūtamies, it kā kāds mums būtu netaisnību nodarījis," žurnālā Karogs (01.03.1969.) rakstījis Jānis Dūmiņš.
Pārkāpjot labas žurnālistikas un stāstveides principus, vēlos citēt vēl dažus garākus fragmentus no šīs recenzijas, jo precīzāku Imanta Kalniņa mūzikas raksturojumu profesionālā ziņā neizdevās atrast.
"Šī ritmizētā mūzika cieši savijusies ar lugas sižetu. Komponista māka melodijas pasaulē ir spirgta. Diapazonā, nepārsniedzot daudz vairāk par oktāvas apjomu, bez sevišķām sarežģītām harmonijām un instrumentācijas "pikantērijām" melodija mūs tur savā gūstā ne tikvien izrādes gaitā, bet krietnu laiku vēl pēc tās. Tā dziesma – deja Zilais putniņš ar savu izteikto lirismu un burvīgumu jālīdzina F. Šūberta dziesmu izteiksmes spēkam. Ne mazāk sajūsmina Princesīte. Dziesmas saturs – brīnummazās princesītes maigums – izteikts piecu skaņu melodijā. Turklāt tas neatstāj vis primitīvu, bet otrādi – bagātu iespaidu.
Ne mazāk interesanti veidoti pretēji raksturi. To dzirdam un redzam Im. Kalniņa groteskajās dziesmās Astoņkāju tango, raganu dejā Jup, jup, jup, dramatisma piesātinātajā Dziesmā par zeķi. Kopumā jūtam, ka mūzika ir tieši tāda, kādai tai jābūt, lai tā izteiktu mūžīgos pretstatus labo un ļauno, lai tā patiktu un iepriecinātu ikvienu klausītāju no 5 līdz 95 gadu vecumam."
Padziedāsim Kalniņu?
Profesionāļa redzējumam piebalso arī žurnālistes, kuras fiksējušas 60.–70. gadu jauniešiem raksturīgo dzīvesstilu – bieži vien draugu lokā vai pārgājienos pie ugunskura pienāk brīdis, kad kāds izvelk ģitāru un uzsauc: "Padziedāsim Kalniņu?" Un tas pat nav jautājums, bet uzaicinājums, uz ko atsaucība ilgi nav jāgaida.
"Jauni cilvēki vakarēšanās bieži dzied ImKas (tā viņu mēdz saukt) dziesmas. Spēlē ģitāru un dzied. Jautājums, Dziesma, ar ko tu sācies, Smilšu rausis, Lilioms, Zilais putniņš… Dzied arī liepājnieces Austras Pumpures koncertos. Zāle vienmēr pilna ar jauniešiem. Un te visvairāk jūtama šo melodisko dziesmu vajadzība. Šajos koncertos nekad nav skaistdziedāšanas, te nav nevajadzīgas kautrības par savas balss trūkumiem, bet ir vēlēšanās ieiet pasaulē, ko sniedz Imanta Kalniņa dziesmas, tajās ietvertais garīgums, sapņi, smeldze… Dzied visi, arī tie biklie, kuriem melodija un vārdi nekūst lūpās, bet spīd acīs. Kāpēc es sāku ar šīm Imanta Kalniņa dziesmām? Laikam jau tāpēc, ka lielākā daļa cilvēku viņu ir iemīļojuši tieši to dēļ. Iepazinuši. Meklējuši dziesmās viņa, komponista, pasauli. Atraduši. Pielikuši klāt savu. Un satikušies – lai nešķirtos. Lai gaidītu nākamo tikšanos," – žurnālā Kino (Nr. 1, 01.01.1985.) rakstu par Imanta Kalniņa kinomūziku iesāk Valda Ģēģere.
1983. gadā Nacionālajā teātrī mūziklu Princis un ubaga zēns kā savu diplomdarbu režijā iestudēja Edmunds Freibergs. Kopā ar krustmātes Lienītes audzēkņu – komponista un aktrises Helgas Dancbergas mazo dvīņu Rēzijas Kalniņas un Krista Kalniņa – platē iedziedāto Zilo putniņu tās kļuva par spilgtām bērnības atmiņām un gaiši smeldzīgas cilvēcības pieredzi atkal jaunām paaudzēm.
Izrāde repertuārā sabija desmit gadu, līdz 2007. gadā Edmunds Freibergs ļāvās nostalģijai un Princis un ubaga zēns atdzīvojās vēlreiz.
Bet vistālāk, šķiet, popularitātē un tautas mīlestībā, nonākot pat līdz Dziesmu svētku Mežaparka estrādei, ir gājusi Lilioma dziesma no Alfrēda Jaunušana 1971. gadā iestudētās Ferenca Molnāra lugas Lilioms, liekot muzikologam Arnoldam Klotiņam pat izteikt bažas un skepsi, vai Dziesmu svētku estrāde būtu īstā vieta, kur saķerties elkoņos un šūpojoties atskaņot šo dziesmiņu. Atzīšos, ka man ne reizi vien ir nācies dziedāt līdzi, jau vairs īsti nesaprotot un līdz muguras smadzenēm neizjūtot, kas tie par briežiem un kāpēc tik svarīgi, ka karuselī vēl ir brīvas vietas…
Lilioma dziesma ar Māra Čaklā vārdiem un Imanta Kalniņa mūziku kļuva ne tikai par Nacionālā teātra himnu – vairākas desmitgades neviens sevi cienošs teātra pasākums nebeidzās bez šīs dziesmas kopā dziedāšanas. Visbiežāk – stāvot kājās. Arī Lilioms ir piedzīvojis atjaunotu interpretāciju. 2013. gadā to Nacionālajā teātrī iestudēja režisors Edmunds Freibergs.
Pašapliecinājums un ironija
"Tiem, kas lido, tiem, kas rāpo,/Tiem, kas taisni, tiem, kas klibo – tā bija mūsu kursa himna," savu stāstu iesāk režisors Valdis Lūriņš, kurš 70. gados organizēja tik iemīļotos tautas kopības brīžus Teātra svētkos. Laikraksts Literatūra un Māksla (04.03.1981.) liecina par šādu ainu: "Kaut kur starp zāli un skatuvi apsēdināja Austru Pumpuri, kura kopā ar skatītājiem dziedāja Imanta Kalniņa dziesmas. Dziedāja arī tie, kuri nav redzējuši Liliomu un Princi un ubaga zēnu."
"Tad, kad mācījāmies par režisoriem, neklātienes kursā bija Kārlis Auškāps, Edmunds Freibergs, Helga Dancberga, Varis Vētra un Andris Bērziņš. Ja mums vajadzēja kādu īsu un sakarīgu pārskatu par kādu tēmu mākslas vēsturē, mūzikā vai kādā citā jomā, mēs, protams, mēģinājām sarunāt Imantu, un viņš mums konspektu veidā visu izstāstīja. Es vienmēr esmu ļoti apbrīnojis un cienījis viņa zināšanas," saka Valdis Lūriņš.
Kāpēc, viņaprāt, dziedot Imanta Kalniņa dziesmas no teātra izrādēm, cilvēkiem spīdēja acis? Valdim Lūriņam atbilde nav ilgi jādomā:
"Imants Kalniņš vairāk nekā 50 gadu garumā, protams, kopā ar abiem dzejniekiem – Viktoru Kalniņu un Māri Čaklo – ir spējis uzdot mūžīgās dzīvošanas jautājumus un iekodējis to, kas ir nepieciešams, lai dzīvotu saskaņā ar sevi. Tas ir apbrīnojami. Viņam ir ievērojams gadu skaitlis, bet, manuprāt, dvēselē viņš joprojām ir palicis tāds, kāds viņš bija, kad Rīgā bija Putnu dārzs un Kaza, tad, kad viņš sāka visu savu gaitu.
Tā bija iespēja pieslēgties pašapliecinājumam un arī ironijai par konkrēto laiku. Ļoti daudzās Imanta Kalniņa radītajās dziesmās – vai tās bija rokgrupai, kas sākās ar 2xBBM, vai teātrim – ir iekodēta ļoti spēcīga ironija.
Viņam ir retā spēja uztaustīt autora domāšanas veidu. Imants Kalniņš ir viens no pirmajiem, kurš mēģināja savās kompozīcijās izmantot augstvērtīgu dzeju, sākot ar sava brāļa Viktora Kalniņa, Māra Čaklā, vēlāk arī Māras Zālītes dzeju."
Brīnišķīgas sastapšanās Valdim Lūriņam ar Imantu Kalniņu radošā kopdarbā bijušas, arī iestudējot Trīs musketierus Valmieras kursā. Vēlāk gandarījumu devusi sadarbība, 80. gadu koncertuzvedumā kopā ar kori Daile un grupu Pērkons iestudējot rokoperu Ei, jūs tur! – par brīvības alkām.
Imanta Kalniņa mūzika ir skanējusi vēl vairākos citos Valda Lūriņa iestudējumos, arī Ojāra Vācieša dzejas uzvedumā Kārais lauks. "Tur Imantam bija ļoti skaista mūzika. Man tur bija ļoti brīnišķīga partija kopā ar kori," atceras Nacionālā teātra aktrise Dace Bonāte. Par vieglām dziedāšanai viņa Imanta Kalniņa dziesmas tiešām nesauktu. "Tās nav tādas dziesmas, kuras paņemsi un uzreiz, blaukš, nodziedāsi. Ir mazliet jāiedziļinās, kāpēc tas viss ir tieši tā, kā ir," saka aktrise, viņa arī Princesīte no pirmā Prinča un ubaga zēna iestudējuma. Īpaši personiskas atmiņas Dacei Bonātei saistās ar Imanta Kalniņa ideju uzticēt viņai iedziedāt LTV bērnu raidījuma Miedziņš nāk tiltuldziesmu, ar kuru 80. gados devās gulēt visi Latvijas bērni. Miedziņš nāk kļuva par nacionālu alternatīvu krievu programmai Arlabunakti, mazuļi!.
"Atceros, ka, ierakstot Miedziņu, gāju pie viņa uz mājām. Bija agrs rīts, dziedāšanai tas bija agri, ap deviņiem desmitiem. Biju šausmīgi uztraukusies, nebiju iedziedājusies un knapi čerkstēju, un Imants man dziedāja priekšā," Dace Bonāte stāsta šo atmiņu ainu, it kā tas būtu noticis vakar.
Kas, viņasprāt, ir magnēts, kas savulaik tik ļoti mīļas cilvēkiem darīja Imanta Kalniņa dziesmas?
"Kāpēc? Tāpēc, ka ģēnijs," atbild Dace Bonāte. "Viņš juta kaut ko tādu, kā tajā laikā dzīvē nebija. Šobrīd mēs to nosauktu par brīvības elpu. Nedomāju politiskā nozīmē, bet vispār cilvēka, humānuma brīvības elpu. Man liekas, ka tā ļoti piesaistīja. Neapzināti. Vienkārši jebkurš cilvēks pievelkas tur, kur ir labi, tur, kur viņam patīk, tur, kur ir brīvs gaiss. Tajā laikā tā bija cita elpa, cita informācija, ko nesa Kalniņa mūzika un Vika dzeja. Tas, ko mums katram gribas, lai saucam vienā vārdā vai citā vai – vispār nespējam nemaz nosaukt… Bet gribēties jau mums visiem to gribas…"
Mūzika kā katedrāle
Brīdī, kad aplaudējam Imantam Kalniņam par mūža veikumu Latvijas teātrī, ir ļoti svarīgi apzināties – Kalniņš teātrī – tas nebūt nenozīmē tikai Lilioma dziesmu vai Zilo putniņu, lai cik mīļas mums šīs graciozās melodijas būtu.
Vislabāk to savā grāmatā Pēteris Pētersons (Jumava, 2000) ir fiksējusi teātra zinātniece Ieva Zole (tagad Struka), restaurējot Latvijas kultūras kanonā iekļauto Pētera Pētersona izrādi Idiots, kuru viņš 1969. gadā iestudēja Dailes teātrī:
"Katram kora dalībniekam tika dots skatuves vārds un mūžs, to veidoja šķietami individuālu grēksūdžu saplūšana vienā veselā, dziedājumi skanēja izšķirošos un vislielākā izmisuma brīžos. Jau ievaddaļā, ierodoties Miškinam. Līdzība ar pareizticīgo dziedājumiem radīja milzu baznīcas efektu, un iespējams, šodien šādu izrādi vajadzētu iestudēt katedrālē."
Valdis Lūriņš uzsver Imanta Kalniņa mūzikas īpašo dramaturģismu, un šajā izrādē tas izpaudās nevainojami un pārliecinoši. "Jaunās apskaidrības mirkļi uz skatuves saaug kopā ar mūziku, un absolūtās harmonijas atklāsme kņazā iestājas reizē ar psalmu kulmināciju. Imanta Kalniņa komponētā mūzika ir patstāvīgs tēls, kas rada emocijas – visvarena spēka klātbūtni. (..) Turklāt mūzikas varenība un svētsvinīgums deva citas – teātra piedāvātas realitātes iespaidu. (..) Traģēdija sniedza katarsi, attīrīja un apskaidroja skatītāju," raksta Ieva Zole. Pēteris Pētersons, aktieri un kritika šo Imanta Kalniņa mūziku uzskata par veiksmīgāko darbu teātrī.
Tikpat svarīgi uzsvērt – lai arī raksts pamatā ir par seniem laikiem, Imanta Kalniņa teātra mūzika nav tikai skaista lapaspuse aizgājušo laiku slavas zālē. Komponista dziesmas, arī no teātra izrādēm, no jauna interpretē Autobuss debesīs, Carnival Youth un citi mūsdienu mūziķi. Pandēmijai par spīti, šovasar Liepājas teātra pagalmā, piedaloties visiem teātra aktieriem, skanēja Imanta Kalniņa skaistākās teātra dziesmas Herberta Laukšteina veidotajā koncertprogrammā Akāciju palags.
Urdošais jautājums no Musketieru dziesmas – kā to dzīvi vajag dzīvot? – atkal lido skatītājos ar tiešu trāpījumu.