Pagājušās nedēļas nogales Rīgas fotomēneša Dekadences mūzikas festivāls vienmēr paliks atmiņā ar tā laikā saņemto vēsti, ka esot miris viens no Depeche Mode. To pateica kāds gados jauns Tallinas ielas kvartāla kultūrvietas Tu jau zini kur apmeklētājs, nezinādams grupas dalībnieku vārdus un viņu nozīmi vēsturē tik labi kā vai katrs 80. gados augušais, kurš Depeche Mode dziesmas un pat albumus zina gandrīz no galvas. Pirms ieguglēju un uzzinu ko precīzāk, atmiņas dators ātri izskrien cauri visam Depeche Mode vairāk nekā četrdesmit gadu ilgajam stāstam, atceroties grupas solista Deiva Gahana un muzikālā līdera un galvenā dziesmu autora Mārtina Gora pašdestruktīvo aizraušanos ar apreibinošām vielām, ko gan abi sen pārvarējuši, bet…
Kā gan mēs varam zināt, kādu iespaidu uz viņiem atstājuši divi tikko aizvadītie pandēmijas gadi? Trešais "mūžīgais" Depeche Mode dalībnieks Endrū «Flečs» Flečers vienmēr šķita kā tāda saprāta balss jeb enkurs, kas notur trakākajās vētrās sašūpoto kuģi šīs zemes ostā. Par to, ka Fleča pārziņā bija grupas administratīvās lietas un menedžments, liecina arī oficiālā informācija. Endrū Flečers parasti arī uzstājās kā grupas runasvīrs, biežāk par pārējiem sniedzot intervijas.
Lai savu trauslo mākslinieka dvēseli lieki netraumētu, Depeche Mode dziedātājs Deivs Gahans Latvijas koncertu āfterpārtijās neparādījās vispār, savukārt blūza iedvesmotais dziesmu rakstnieks un otrais vokālists Mārtins Gors ļāvās uzdzīvei, bet Endrū bija kā klints, kuram ne silts, ne auksts, – viņš nesatricināmā biznesa cilvēka mierā neliedzās fotomirkļiem, runājās ar faniem, sniedza autogrāfus uz platēm. Mūsu tikšanās reizē Rīgas lidostā 2004. gada sākumā viņš pauda neizpratni par kāda cita tā paša gaisakuģa pasažiera neadekvāto uzvedību lidojuma laikā, jo tas traucēja pārējo mieru. Šis "cits pasažieris" bija rokmūzikas slavenākais dzērājs Šeins Makgovans, kurš tikai sagadīšanās dēļ kopā ar Fleču lidoja uz šejieni, lai uzstātos Ķīpsalas hallē, bet depešmodistam tajās pašās dienās bija paredzēts dīdžeja sets Dzelzceļa muzejā – tā bija vēl viena no viņa aktivitātēm no Depeche Mode brīvajā laikā, atskaņojot arī mazāk dzirdētus savas grupas populāro dziesmu remiksus. Dīdžejot Flečers bija sācis, lai iesildītu paša dibinātās ierakstu kompānijas Toast Hawaii izdotās meiteņu electroclash grupas Client koncertus, un, protams, slaveno Depeche Mode dalībnieku pie dīdžeju pults vēlējās redzēt un sāka aicināt arī citur, tāpēc viņš regulāri uzstājās klubos un festivālos.
Tīklā atrastais apstiprinājums, ka aizgājēja vārds ir Endrū Flečers, vēlreiz pārsteidza. Viņš tikpat kā nedziedāja un nerakstīja dziesmas, arī koncertos nevienam nebija skaidrs, ko viņš īsti dara pie sava sintezatora, tik vien kā viņa pamāšana ar roku klausītājiem bija Fleča "firmas zīme", pēc kuras bija nepārprotami skaidrs, ka tas ir viņš.
Sākotnēji, kad Depeche Mode, paša Fleča vārdiem izsakoties, vēl bija kā normāla rokgrupa, kurā katrs uz skatuves esošais dzīvajā spēlē savas partijas, viņa pārziņā bija basīgākās sintezatoru skaņas. 70. gadu otrajā pusē kopā ar skolasbiedru Vinsu Klārku sākot muzicēt, Flečs spēlējis basģitāru, un tikai pēc tam pievienojušies pārējie dalībnieki, ar kuriem kopā 1980. gadā Bezildonā izveidota grupa Depeche Mode.
Mūsdienās, kad koncertos dzirdamas gan iepriekš saprogrammētas, gan papildus mūziķu spēlētās skaņas, protams, pats svarīgākais ir, ka trešais slavenās grupas dalībnieks redzams uz skatuves un laiku pa laikam atkārto to savu jau pieminēto slaveno mājienu ar roku. Lai kādi arī būtu tie dabiskie iemesli, kas tiek minēti oficiālajos tekstos par Endrū Flečera nāvi, bez viņa Depeche Mode vairs nebūs tā grupa, kas pēc ceturtā dalībnieka Alana Vaildera aiziešanas nu jau trīsdesmit gadu garumā bija tas nesatricināmais trio – Gors, Gahans un Flečers –, kura vārdus un sejas fani neaizmirsīs nekad.