Pasaulē un arī tepat Latvijā ir cilvēki, kuri gadu desmitiem ne vien koncertē paši un izdod ierakstus ar savām dziesmām, bet seko līdzi arī citu ne tik slavenu mūziķu aktivitātēm, laiku pa laikam nākot klajā ar atradumiem, kas kļūst par pārsteigumu arī klausītajiem. Vismaz tiem, kuri aizvien meklē, nevis jau sen atraduši un iegravējuši akmenī, to glabājot zem gultas. Galvenais Dzeltenais pastnieks Ingus Baušķenieks savulaik atklāja un ierakstīja divus brīnišķīgus dzejnieka Ģirta Koknēviča grupas Dodo albumus, savukārt Edgars Šubrovskis izcēla no pagrīdes gan grupu Gaujarts, gan Oskaru Jansonu, ar viņu kopā dibinot Juuk. Jau Edgara Šubrovska pirmās plaši izskanējušās grupas Hospitāļu iela laikā izveidotā Biedrība Hi palīdzējusi izdot gan Sigmas, gan Bērnības milicijas un Alis P albumus. Šogad Juuk sacēla vētru sociālajos tīklos par latviešu mūzikas iespējām skanēt valsts radiostacijās.
Atradums no Tīrradņa
Nupat iznācis dziesminieka Alda Kolosova debijas albums, kurā skan četrpadsmit viņa sarakstītas un iedziedātas dziesmas ar dzeju no Kārļa Vērdiņa krājuma Pieaugušie (Neputns, 2015). Aldis ierakstā pats spēlē klavieres, viņa atradējs Edgars Šubrovskis pavadītāju sastāvam ir pieaicinājis Edgaru Rubeni (ģitāra) un Niku Mosu Rodžersu (bungas), pats spēlē basģitāru un vietām arī taustiņinstrumentus.
Tas bijis dziesminieku konkurss Tīrradnis, kurā Aldis Kolosovs piedalījies, un Edgars Šubrovskis bijis žūrijā – tā abi iepazinušies. Noklausījies Alda dziesmu demoversijas, Edgars aicināja viņu un jau pieminētos mūziķus tās noaranžēt un ieskaņot Ingus Baušķenieka studijā Bicycle Systems, piedaloties vēl citiem viesmūziķiem – Edgaram Mākenam, Sandim Bārdiņam, Sniedzei Prauliņai, Inesei Bērziņai un Marijai Valmierai (The Coco’nuts dāmas spocīgi "ieūjina" visādus murgus, kas tiluldziesmā galvā nāk). Atbilstošu albuma vizuālo noformējumu sagādājis mākslinieks vecmeistars Māris Bišofs.
Pirmoreiz noklausoties albumu, ir skaidrs, ka tā skanējums ir kaut kas latviešu mūsdienu mūzikā svaigs un pēdējās desmitgadēs pat izpalicis, kas ir ļoti svarīgi, lai uzreiz nesāktu uzskaitīt virkni piemēru, kam tas vairāk vai mazāk līdzinās, jo tāda uzreiz ne kabatā, ne aiz auss paslēpta nav. Bet, lai cik tas būtu paradoksāli, tieši mūzikai, kas citu vidū izceļas ar oriģinalitāti, vietu atrast grūti – gandrīz visas radiostacijas to izvairās atskaņot, baidoties pazaudēt pie "vidējās temperatūras slimnīcā" gadu desmitu garumā radinātos klausītājus.
Lēni garo, lēni kūp
Pirmais ieraksts, kura skanējums nāk prātā kā albumam Neesam sīkumaini radniecīgs, ir Jura Kulakova sānsolis no Pērkona – 2008. gada albums Ētera odējs, kurā komponists dziedāja (pats gan vienmēr uzsvēra, ka to neprot) savas dziesmas ar Jāņa Ziemeļnieka vārdiem, iejūtoties pagājušā gadsimta sākumā īsu mūžu nodzīvojušā dzejnieka tēlā, un arī Alda Kolosova dziesmu noskaņā ir šī paša vēsturiskā perioda iezīmes, tostarp dramatisms un teatrālisms, kas mēdza kaitināt jaunatni pirms dažiem gadu desmitiem, bet tagad ir 2024. gads, un viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Vēl viens klasisks ieraksts, kas nāk prātā, ir 1982. gada plate Sapņu pīpe – aktiera Imanta Skrastiņa dziedātās Raimonda Paula dziesmas ar dažādu dzejnieku vārdiem. Parasti par dziesminiekiem ir tendence dēvēt izpildītājus, kuri paši sacer gan vārdus, gan mūziku, bet prasme nodziedāt cita sarakstītas rindas kā savējās arī ir liela māksla – iznest dziesmas dramaturģiju, organiski saliekot uzsvarus un ieturot pauzes, pieprata gan labākie aizgājušo laiku izpildītāji, gan arī vēl līdz savai aiziešanai 2022. gadā koncertdarbību turpinājušais neticami plaša diapazona balss īpašnieks Haralds Sīmanis, kurš mūziku rakstīja ar Arvīda Ulmes un Fransuā Vijona dzeju.
Aldis Kolosovs ikdienas darbā spēlē klarneti orķestrī Rīga un pasniedz šī instrumenta spēli bērniem mūzikas skolā. Klarneti viņš vienā brīdī uzspēlēja arī sava albuma atklāšanas vakarā 19. jūnijā grāmatnīcas Robert’s Books pagalmā, pie melnbaltajiem taustiņiem palaižot bundzinieku Niku Mosu Rodžersu. Šī rokāde sagādā kulmināciju jau koncerta sākuma daļā, bet tā viļņveidīgi atgriežas atkal un atkal, īpaši spārnos ceļot tieši ar Edgara Rubeņa ģitāras solo. Viņš liek lietā arī sev tik raksturīgo dzīvo mīmiku un ķermeņa valodu, kuras pētīšanai un nozīmei spēlēšanā varētu veltīt veselas grāmatas. Savu pēdējo – akustisko instrumentālā blūza – albumu triloģijas skaņdarbu struktūra Edgaram gan jau ir izkopta un skaidra līdz sīkākajai niansei (pat ja šķiet, ka improvizācija turpinās). Pēdējā laikā tieši koncertos kopā ar blūzroka grupu Alis P un tagad arī ar Aldi Kolosovu viņš, šķiet, uzplaukst kā zieds dziesmu stāstam vispiemērotāko elektriskās ģitāras partiju uzburšanai katru reizi kā no jauna, jo koncerti vēl nav notikuši tik bieži, lai kļūtu par rutīnu.
Uzdzeramais pildspalvai
Kārļa Vērdiņa dzeja skanējusi daudzu izpildītāju dziesmās. Muzikālās darbības sākumā savas meiteņu popgrupas Māsas dziesmās to izmantoja Līga Celma, viņa skolasbiedre Jelgavā. Vēlāk Vērdiņu dziedājis Intars Busulis, grupas Sigma un Stūrī zēvele, piemēram, dzejolis Labvakar, ko apcerīgākā formā komponējis arī Aldis Kolosovs, bija ne vien grupas Stūrī zēvele hits, bet tā vārdā nosaukts pat albums. Pēc Labrīt! un Labdien tur vairs nebija cita ceļa kā turpināt sveicienvārdu godā celšanas triloģiju, līdzīgi kā Baložu pilni pagalmi deviņdesmitajos gados ar Skaties, Cik dīvaini un Esi ar mani!. Kārļa Vērdiņa kā ārpus laika dzīvojošās rindās vien ir gana daudz asprātīgu vai cinisku pērļu, ko uzreiz gribas iegaumēt un atzīmēt kā tādas, pie kā atgriezties, lai citētu: "Ar vienu pēc pildspalvas, ar otru – pēc uzdzeramā", "Un ja tu ko vēlēsies iebilst, aizbāzīs tavu muti ar skūpstu", "Ja tava māte zinātu, kas tev vakarā novilks šo jaciņu, nez vai būtu laidusi tevi pasaulē" utt.
Svarīgi atzīmēt, ka arī pats Kārlis Vērdiņš, pirmoreiz noklausoties jau gatavo Alda Kolosova ierakstu Ingus Baušķenieka studijā, atzina, ka viņam bijis ļoti interesanti. "Skaņdarbi ir it kā diezgan spēcīgi balstīti uz tekstu, bet tie elementi, kas nāk klāt, tekstam tomēr ļoti daudz ko dod. Pirmkārt, jau balss un visas tās mazās detaļas intonācijās un akcenti, uzsvari, atkārtojumi," vērtē Kārlis Vērdiņš. Daži sociālo tīklu dīvāna eksperti tieši Kolosova balsi uzskata par albuma klupšanas akmeni ("brauc garām tonalitātei kā piedzēries celtnieks piektdienas karaokē" un "Šubrovskis + Baušķenieks var noproducēt un izlaist jebko, vienmēr būs pietiekoša auditorija, kas to apēdīs", ierakstu kritizē mūziķis Miks Niedra), pat piedāvājot vokālās partijas pārdziedāt, "kā nākas", ja iedotu instrumentālo pavadījumu ceļus bez vokāla. Tomēr ir divi "bet". Ja mūzikas autors ir arī dziedātājs, kāpēc gan lai viņš to neturpinātu katru reizi dziedāt citādi? Un otrs – ierakstot visus instrumentus reizē šaurajā magnetofona lentē, neko būtiski labot vairs nevar, pat ja vajadzētu, bet šeit neko tādu nevajag – šis ir albums, kas paliks vēsturē arī tad, kad piepucētie šībrīža aktuālie produkti būs aizmirsti.