Par spīti tam, ka, iebraucot Rīgā gandrīz no jebkuras pasaules vietas, atrast radiostaciju ar latviešu mūziku var arī neizdoties, no milzīgās lielveikala Spice sienas visus sveicina kāds vietējais popmākslinieks. Nesen vēl tur spīdēja Dons, kurš izpārdevis divus koncertus pēc kārtas Arēnā Rīga un šovasar gatavojas piepildīt Daugavas stadionu, bet tagad viņu nomainījis Gacho… Pardon, Gatis Irbe ar savu projektu Mesa, kas 2018. gada 20. decembrī jau sasniedza Arēnas Rīga rekordu, pulcējot vairāk nekā 14 000 klausītāju savā un Liepājas simfoniskā orķestra koncertā.
No 25 līdz 60
Kas gan ir šie mākslinieki, kuri spēj izpārdot tik lielus koncertus? Ikdienā nav nācies sastapt nevienu, kurš zvērētu pie savas dzīvības, ka ir kvēls Dona vai Gata Irbes fans. Mans sarunbiedrs – otrais no abiem – pērn aprīlī Idus Abra un Artūra Jenota hiphopa medijā jeb podkāstā Karsts karsts pat piekrita sava pieredzējušā kolēģa kritikai, ka viņš ir slikts reperis, kurš to dara kantaini un kokaini. "Daudzi man ir teikuši: ko tu tik pieticīgs? Ja es sevi nelielu, man vēl ir kur augt. Tas, ka tu savāc Arēnu vienreiz, otrreiz, ir forši, bet es uzskatu, ka var vēl tālāk, vēl labāk… Ja runājam par reperiem, kuri tīri tehniski iziet uz repu un vārdu spēli, pamatdoma pazūd, un tu tikai parādi savu skilu, sarīmējot tur divdesmit atskaņas četrās rindās... Man ir cita pieeja. Esmu vienkāršāks un tiešāks. Ielieku vienu atskaņu galā un pasaku, kas man sakāms. Jā, atzīstos, ka tas ir vienkārši, bet ko tur sarežģīt? Manai mūzikai ir sava auditorija, tas ir apsveicami, jo tā ir jēgpilna, nevis kaut kāda tukša d…. Nāk, protams, arī bērni, bet, ja mēs skatāmies uz to vidējo, mana auditorija ir no divdesmit pieciem līdz sešdesmit viennozīmīgi," stāsta Gatis, skaidrojot, ka šoreiz 14. februārī gaidāmajā Mesas koncertā Par mums 14 000 tomēr nesatilps, jo skatuve būs vienā pusē, nevis centrā, bet viss ir kārtībā – gandrīz visas biļetes ir pārdotas.
"Zinu, ka uz maniem koncertiem mammas velk savus bērnus līdzi un bērni – mammas. Mazāk ir tādu tīņu, kuri klausās, piemēram, Ozolu vai kaut kādu laikmetīgo mūziku, kas ir kā džankfūds – mūzikā ir tāds jēdziens. Uztaisi dziesmu, cilvēks to pagremo kā košļeni, izspļauj ārā un prasa nākamo. Septiņdesmit procentu no tiem, kas nāk uz maniem koncertiem, vispār nemaz nezina, kas ir reps un hiphops. Viņiem vienkārši patīk tā lirika. Es neticu, ka kāds uz koncertiem iet pret savu gribu. Tad labāk aizietu uz bāru," spriež Gatis un min kādu piemēru – aizejot uz Lauvas namu vai Delicio paēst, un tur darbinieces priecīgas sakot, ka ar visu kolektīvu iešot uz viņa koncertu.
Runājot par Dona auditoriju, Gatis uzsver, ka deviņdesmit pieci procenti viņa fanu esot sievietes: "Viņš pavilka ar savām melodijām un to, kā teksti tiek rakstīti, – ir kaut kādi trigeri, kas aizķer, un viss. Tās frāzes, kur nekas pat nav jāsaprot. Man grūti teikt, vai tas ir apzināti, bet tur var saklausīt visādus zemtekstus, piemēram, "māsa upe" - ar mēnešreizēm vai "ar seju sniegā" – ar kokaīnu…"
Kosmoss saveda kopā
Esot tādi džeki, kas Gatim teikuši: o, beidzot mums nebūs pret savu gribu jāiet meitenēm līdzi uz koncertu. Tagad esot tā, ka abiem patīk. "Vienkārši tāda rakstura dziesmu iepriekš nebija, tāpēc nav pārsteigums, ka tas ir tik tālu aizgājis. Piemēram, Gustavo – zīmīgs vārds un inteliģents cilvēks ar savu īpašu pieeju mūzikai. Ja paklausāmies Gustavo vecās dziesmas, kas ir ļoti tehniskas, skaisti uzkomponētas gan tekstuāli, gan muzikāli, skanīgas un interesantas, tās tēmas bieži bija ne par ko. Tas, ko tu vari vai nevari pateikt, ir atkarīgs no tavas pieredzes. Gustavo ir dzejnieks, kurš var apspēlēt vienu tēmu no divdesmit pusēm, piemēram, par šo pašu krūzīti, kaut varbūt nav tādas personīgās pieredzes, salīdzinot ar Ozolu, kuram vairāk bija ielu kultūra – savulaik to vien darīja kā uz ielas kāvās, un visi viņam darīja pāri. Viens jautājums, vai tev ir par ko runāt, un otrs – vai tu māki par to runāt. Spilgts piemērs bija Stabs, stabs, koks, koks – tur mesidžs bija tāds iekšā, ka tas aizķēra krietni vairāk cilvēku. Manas Mesas dziesmas ir vairāk sociālas, vērstas uz cilvēka izpratni par lietām – tūlīt jau būs trešais albums ārā. Mēs uztaisījām albumu tieši uz koncertu, lai Arēnā varētu to tirgot. Dons arī tā ir darījis. Tā ir vieta, kur tu vari pārdot..." Gatis stāsta par plāniem un piebilst, ka arī šajā albumā, tāpat kā abos iepriekšējos, būšot pazīstami viesmūziķi.
Tā neesot, ka ņemot visus, kas pazīstami, jo tad tur gan jau būtu arī Dons un Instrumenti, bet Gatis izvēloties tos, kuri kaut kādā ziņā esot viņa elki, kurus viņš novērtē kā personības. Iepriekš bija Igo, Jumprava, Kaupers… Skatos, kādu viņi var dot pienesumu dziesmai, lai tā kļūtu informatīvi un enerģētiski vēl bagātāka. Veidojot trešo albumu, sapratām, ka abos pirmajos esam jau paņēmuši visu jaudīgāko. Šoreiz man bija viena tāda garīga rakstura dziesma, un es uzreiz sapratu, ka te vajadzētu Ievu Akurateri. Viss! Mēs sazvanījāmies, satikāmies un uztaisījām ļoti skaistu dziesmu, kas varētu būt nākamais singls. Tieši tāpat ar Laika suni tā Sarkanā gaisma – kaut kā saveda kosmoss mūs kopā."
Ko nevar pārdot
Tāpat kā tagad Prāta vētra, savā Gacho posmā Gatis sadarbojies ar zviedru producentiem. "Daudzus ātros Gacho gabalus taisīja zviedri – pēc statistikas, Zviedrija ir trešā valsts pasaulē pēc ASV un Lielbritānijas, kas eksportē hitus. Šeit tādu producentu vēl nebija, kas mācētu uztaisīt tādu meinstrīmīgu un kvalitatīvu mūziku, kādu man vajag, bet zviedru producenti ir ļoti spēcīgi. Turklāt ļoti ātri! Es vienkārši pasaku, ka gribu repot un priecēt cilvēkus. Viņš sēž pie sintiņa, skatās uz mani un rāda visādas tēmas. Prasa, šitādu? Jā, OK, palūdzu, lai uztaisa man tādu bītu uz divdesmit minūtēm. Un tad saproti, par ko tu ieguldi laiku, enerģiju un naudu. Latvija kā valsts ir atpalikusi aptuveni par kādiem septiņiem gadiem. Gan apģērbā, gan visādās citās tendencēs. Atceros, ka nopirku Zviedrijā tādas botas Nike Air Max, kurās tur visi jau staigāja, atbraucu ar tām uz Latviju un man teica: kas tas tāds ir, ko tu velc? Fui, ārprāts! Šeit tādās sāka staigāt tikai pēc gadiem, nesamelošu, sešiem. Tieši tāpat ir arī mūzikā. Producentam Ādamam Tenstam karjera jau gāja uz beigām, kad es te tikai vēl sāku. Tagad jau producēšanas kultūra pie mums ir izaugusi, bet joprojām ir tikai daži, kas taisa hitus," stāsta Gatis, kura iepriekšējo albumu producējis Gustavo jeb Arstarulsmirus, bet jaunajā viņš piesaistījis Rūdolfu Budzi jeb DJ Rudd.
Kādi vēl bija varianti? Varbūt ansis? "Man liekas, Latvijas reperu lielākā kļūda ir tā, ka viņi nespēj vai negrib atrast balansu starp andergraundu un popsu. Visu cieņu ansim, bet uz viņa mūzikas es nerepotu, jo zinu, ka nevarētu to pārdot. Bīti, kādus viņš taisa, visas tās netīrās cilpas un sempli, kādus viņš izmanto, ir par smagu. Paskaties jebkuru citu viņa gabalu, izņemot Kaspara Ansona taisīto Zemes stundu! Tā mūzika nav tāda, ko gribētu dzirdēt mana auditorija. Tas, ko viņš taisa, ir tīri hiphopa auditorijai. Viss! Ja ansis būtu populārs, viņam tagad būtu lieli koncerti, bet tagad būs pirmais lielais koncerts Palladium 7. maijā. Cepuri nost, viņš ir viens no Latvijas hiphopa spilgtākajiem vārdiem, un mēs nevienā brīdī neesam konkurenti – mums ir katram sava auditorija. Un viņa hiphopa auditorija ir ļoti, ļoti maza. Tāpēc es aizgāju no tā prom. Man ir trīs posmi dzīvē – hiphopa periods, tad uz Gacho pārgāju – tādu electro –, un tagad ir Mesa. Skaties, Arturam Skutelim pagājušogad bija koncerts vēl mazākā klubā – Melnajā piektdienā, kaut viņam, es uzskatu, pagājušogad bija jāsaņem Zelta mikrofons, nevis Ozolam..."
Gatis novērojis, ka arī triju Baltijas valstu iedzīvotāju mentalitāte ļoti atšķiras. "Man pazīstams lietuviešu mūziķis SEL (Egidijus Dragūns) pirms katra koncerta taisa kaut kādu h…, lai uzkurinātu auditoriju – vai nu pālī brauc ar mašīnu, vai kādam sasola pa muti, un uz koncertiem cilvēki nāk tūkstošiem – pilnas arēnas un estrādes, bet Latvijā, ja tu kaut ko tādu izdarīsi, visi no tevis atteiksies. Mums Lietuva asociējas ar bandītiem un tirgu, kaut ekonomiski viņi mums ir priekšā – lūk, Akropoles dēļ Molu, kurā mēs sēžam, drīz varēs klapēt ciet, savukārt igauņi uzskata sevi par skandināviem, bet mūs – gan latviešus, gan lietuviešus – par kaut kādiem bomžiem."
Nemācu, bet atgādinu
Interesanti, ko Gatis domā par hiphopa parodētājām – grupām Olas un Singapūras satīns?
"Olas to tā arī pozicionē – tas ir sūds, mēs to zinām, bet mēs ar to pelnām. Tie ir viņu vārdi. Es arī esmu taisījis tādas dziesmas. Man vēl pirms Olām un Singapūras satīna bija tāds joks – sēdējām ar grupu mājās un uztaisījām dziesmu, tajā pašā dienā uzfilmējām klipu. Arī šitādu humorrepu. Un jūtūbē bija pāri miljonam skatījumu… Kad organizatori man prasīja tādā garā uzstāties visos Latvijas miestos, es teicu "nē", jo man tomēr ir kaut kāds savs gods. Uztaisīju, paņirdza visi par šito sūdu, un negribu to vairs rādīt. Prikols vai ne prikols, kā nu kurš to uztver, bet es tajā neredzu nekādu mākslu. Bet, ja joku sāk uztvert nopietni, – o-o-o, re, kur ir tas, ar ko var pelnīt, bet man par šo ir reāli ir kauns… Jauniešiem jau patīk, ka ir kaut kāds prikoliņš, par ko var paņirgt, kur nevajag domāt, jo mēs dzīvojam ātrā pasaulē..." saka Gatis, kurš par tādu grupu kā Origo Boys, kas uzstājas vēl mazākās vietās (Depo, Aleponija, fon Stricka villa), ir dzirdējis vēl mazāk un to dēvē vispār par hobiju. "Mums ar Bermudu divstūri, starp citu, vienā dienā tās prikola dziesmas iznāca. Man bija īsts reps, bet viņiem tur kaut kāds bumsī, bumsī, un viņi to turpina. Man kādreiz nepatika Musiqq un nepatīk joprojām – džeki vienkārši grābj naudu, un viņiem ir p… par mākslu – vienkārši štancē. Visi gabali vienādi…"
Gatis cenšas sevi piebremzēt, lai citus pārāk nekritizētu, tomēr katram ir tiesības uz viedokli, un tāpat citam var nepatikt viņa mūzika. "Pats esmu gandarīts, ka šī mūzika, kas nevienam neko ļaunu nenodara, iet tautā. Ko ļaunu var nodarīt? Pirms desmit gadiem mēs nerunājām par narkotikām dziesmās, bet tagad par to ir stilīgi runāt, un jaunieši klausās, ietekmējas un ņem piemēru, skatās, ka tur zāli pīpē un kokaīnu šņauc. Priecājos, ka manas dziesmas daudziem ir atvērušas acis, atgādinot par kaut ko. Jaunu divriteni izgudrojis neesmu, vienkārši nekaunos būt tāds, kāds esmu. Ir fona mūzika, kas neraisa nekādas emocijas, bet tādu es negribu taisīt, gribu rakt dziļāk, lai tā dziesma būtu kā atslēga kaut kam. Es nemācu, bet atgādinu. Pasaku, ka pats esmu varbūt bišķi idiots, nevis nosaucu par idiotu kādu citu, un dodu iespēju šo manu pašironiju savilkt kopā ar sevi. Ja cilvēks pakustina smadzenes, tas jau ir daudz šajā pasaulē, kur viss tiek virzīts uz to, lai nedomātu vispār."
Mesa
Arēnā Rīga 14.II plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 29,90