Šā gada februārī mākslas portālā Arterritory tika publicēta vizuālās mākslas nozares pārstāvju atklātā vēstule toreizējam kultūras ministram Naurim Puntulim, tajā tika aktualizēta ilgstošo nozares problēmu ignorēšana un brīdināts par nespēju pilnvērtīgi attīstīties profesionālā līmenī. Nesamērīgi mazā finansējuma dēļ nozīmīgas mākslas institūcijas savas funkcijas spēj pildīt vien daļēji, dinamiskas un ilgtspējīgas mākslas dzīves nodrošināšanai kritiski trūkst vispārējas infrastruktūras – izstāžu telpu, institūciju, kuras spēj realizēt vērienīgus projektus, un mākslas profesionāļu, kuri no jomas pamazām attālinās vai pārkvalificējas. Vēstuli divu dienu laikā parakstīja 402 mākslas nozares darbinieki, taču diemžēl nekāda rīcība, lai situāciju uzlabotu, no Kultūras ministrijas nav sekojusi. Arī jaunā ministre Agnese Logina atbalstu laikmetīgajai mākslai paudusi tikai vārdos, un nākamā gada budžetā nekādi papildu atbalsta mehānismi vizuālajai mākslai nav paredzēti, prioritāras joprojām ir tās nozares, kas bija iepriekšējā ministra uzmanības centrā. Tātad 2024. gadu iesāksim tikpat mazcerīgi.
Manu pesimismu apliecina arī šīgada Purvīša balvas finālistu skaita samazināšana – pirmo reizi balvas vēsturē astoņu finālistu vietā tika izvirzīti seši. Balvu ieguva māksliniece Ance Vilnīte par savu pirmo personālizstādi Dievs Tēvs Debesīs, apsteidzot autorus, kas jau ir nostiprinājuši savu karjeru un guvuši starptautisku ievērību un atzinību. Jāatgādina, ka Ance Vilnīte ir trešā sieviete māksliniece pēc kārtas, kas saņēmusi Purvīša balvu, līdz tam šajā pasākumā dominēja vīriešu mākslinieku veikums. Iespējams, tas nevis signalizē par vairāk līdzsvarotu dzimumu pārstāvniecību nozarē, bet tikai kārtējo reizi apstiprina nozares ekonomisko stagnāciju, jo, kā zināms, mazāk apmaksātas profesijas vīrieši izvēlas daudz retāk nekā sievietes.
Purvīša balvas sakarā ir jāuzsver arī iepriekšējās balvas saņēmējas Amandas Ziemeles personālizstāde Saule ar zobiem, kas februārī bija skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un nostiprināja pārliecību, ka Amanda Ziemele ir viena no visspēcīgākajām figūrām Latvijas laikmetīgajā mākslā. Nākamgad viņa veidos Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē.
Par profesionāli augstvērtīgiem notikumiem ir jāatzīst arī Kriša Salmaņa personālizstāde Rūgts un Indriķa Ģelža Ūdeņaina dienas actiņa Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, kā arī Cēsu Mākslas festivāla izstāžu programma. Kopumā ir bijuši daudzi intriģējoši mākslas notikumi, bet lielākā daļa norit pašpietiekamā puskrēslā un interesantākie mākslas dzīves vaibsti ir vērojami ārpus plašākas sabiedrības uzmanības, piemēram, Lienes Pavlovskas, Sabīnes Verneres, Ievas Putniņas, Jāņa Šneidera un Rūdolfa Štamera personālizstādes īsti neizskanēja ārpus vizuālās mākslas burbuļa.
2023. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika atklātas vērienīgas izstādes, kas pievērsās Latvijas mākslas vēsturē būtiskām, bet līdz šim maz aktualizētām norisēm. Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991 izceļ Atmodas perioda sociāli kritiskās un sociāli jūtīgās mākslas prakses, kas ievadīja arī laikmetīgās mākslas paņēmienu ienākšanu Latvijas mākslas dzīvē, savukārt Elitas Ansones kūrētā izstāde Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā. 1965–2023 bija pirmā retrospektīvi ievirzītā Latvijas feministiskās mākslas vēstures ekspozīcija. Prieks par šo tēmu nonākšanu salīdzinoši konservatīvajā muzeja izstāžu programmā, taču skumji, ka savā retorikā abas izstādes ir tik ļoti plakanas un skatītājam piedāvā tikai novēlotu, virspusēju pārskatu par konkrētajām mākslas parādībām, nevis diskursīvi padziļinātu, oriģinālu redzējumu. Kuratora darbs paredz atšķetināt mākslas vēstures sarežģītību, nevis tikai to vienkāršot un sadalīt tematiskos apakšžanros.
Joprojām aktuāls ir jautājums par Krievijas finansējuma un maigās varas ietekmi Latvijas kultūrā, un diemžēl atbilde uz to nav demokrātiju iepriecinoša. Daļai mākslas vides pārstāvju aktīvi iebilstot, tika atcelta krievu oligarhu finansētās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA3 norise (paši organizatori to gan nekautrējās maskēt kā etniski motivētu cenzūru, tādējādi atkārtojot Krievijas oficiālo propagandu). Diemžēl festivāls turpina savu starptautisko darbību kā Latvijas kultūru reprezentējošs notikums. Vēl viens simbolisks apliecinājums Krievijas maigās varas uzvarai ir Ogres Vēstures un mākslas muzeja skandāls, kurā muzeja darbinieku atteikšanās izstādīt Pjotra Avena porcelāna kolekciju beidzās ar darbinieku atlaišanu un savā ziņā arī muzeja iznīcināšanu, pakļaujot tā turpmāko darbību autoritāra Ogres novada domes priekšsēdētāja vajadzībām.