Ja man būtu vienā vārdā jāpasaka, par ko ir Reiņa Dzudzilo 27. janvārī Rīgas galerijā Alma atklātā izstāde, es varētu to izdarīt mierīgi un ar pārliecību. Izstāde ar rosinošo, filosofiskas un kultūrvēsturiskas asociācijas meklēt uzvedinošo nosaukumu Nekad nebeidzas ir par laiku. Diemžēl pateikt, ka kāds mākslas darbs ir par laiku, nozīmē nepateikt neko, tāpat kā pateikt, ka kāds daiļdarbs ir par dzīvi. Tāpēc, respektējot mākslinieka pievēršanos universālajam, teologus, dabaszinātniekus un citus domātājus mūžam fascinējošajam jautājumam, nāksies vien detalizēt.
Gara radinieku klubs
Galerijā skatlogā izkārtotā ekspozīcija sastāv no trim daļām: gaismas objekta, uzraksta uz sienas un ierāmētas, iestiklotas zīmējumu klades. Minimālisms, perfekcija, arhitektoniska skaistuma izpratne – tie ir jau labi pazīstami Reiņa un Kristas Dzudzilo tandēma scenogrāfijas un instalāciju mākslas principi, kas ļauj lakoniskai, vieglai formu valodai slēpt ievērojami sarežģītāku, daudzslāņainu, simbolos un metaforās iešifrētu saturu. Mākslīgās gaismas objekts veidots no 35 baltiem adventes svečturiem, katrā spīd septiņas LED lampiņas, tā lejasdaļā vijas baltu pagarinātāju vadu čūskas. Sienas uzraksts telpas stūrī veidots no mākslīgiem skuju kronīšiem ar pieciem čiekuriem katrā. Aiz stikla ierāmētajā piezīmju burtnīcā nekas nav redzams.
Izstādes anotācijā Reinis Dzudzilo runā par gaismu un jautā: "Kas notika, kad gaismas objekts izgaismoja telpu un tika izslēgts? Vai beidzās gaisma, vai beidzās objekts?" Vēl viņš runā par dzimšanas dienām un jautā: "Vai es pats piedzimstu vienreiz vai ik gadu kā Kristus, kurš vieniem piedzimst decembrī, otriem – janvārī, trešajiem nav piedzimis un nepiedzims?" Tad viņš norāda uz paradoksu, ka pats ir pieredzējis 35 dzimšanas dienas, 36 pavasarus un 37 ziemas, un gluži kā Lūisa Kerola vārsmās apmierināti konstatē: "Ziema visu laiku beidzas un nekad nebeidzas./ Pavasaris visu laiku beidzas un nekad nebeidzas./ Gaisma nekad nebeidzas." Visbeidzot autors ielūdz sevi, draugus, visus garām ejošos un šurp nākošos uz dzimšanas dienas svinībām, jo galerija Alma taču ir pieejama visiem, tikai stikls to šķir no dzīvīgās ielas.
Lai pienācīgi uztvertu mākslinieka sajūtas un pārdomas, šķiet derīgi izstādē redzamo samērot ar līdz šim pieredzēto Reiņa Dzudzilo veikumu vizuālās mākslas jomā, kurā viņš darbojas tikpat panākumiem bagāti kā operas un teātra scenogrāfijā, parasti tandēmā ar dzīvesbiedri Kristu Dzudzilo. Atsaucot prātā viņu instalācijas un citus radošos projektus, nav grūti pamanīt, ka pāris visai bieži ļaujas pārdomām par laiku. Acīmredzot viņi pieder pie gara radinieku klubiņa, kas gadsimtu garumā pūlas aptvert šo fenomenu – nepārtraukto eksistences plūdumu – laiku, kas, Hektora Berlioza vārdiem sakot, ir "izcils skolotājs, tikai nelaimīgā kārtā nokauj visus savus skolēnus", savukārt saskaņā ar Frānsisa Bēkona vārdiem ir "lielākais no radītājiem".
Lūkojoties uz Dzudzilo darbiem, gribas vilkt stīgas gan ar pēc-Einšteina laika un laika telpas apcerētājiem zinātniekiem (Džons Viljams Danns, grāmatas Eksperiments ar laiku autors), gan rakstniekiem (Gabriels Garsija Markess, Horhe Luiss Borhess), gan vizuālajiem māksliniekiem (Viljams Kentridžs) un daudziem citiem, kurus urda vēlme noskaidrot, kā laiks izplešas pagātnē un nākotnē, kā tas savienojas ar telpu. Starp Dzudzilo darbiem šajā tēmā nozīmīgs pieteikums bija kinētiskais objekts muzikālās lādītes formā ZrwhdZ (2019), kura nosaukumā iešifrēts Riharda Vāgnera Parsifāla libreta citāts: "Par telpu šeit top laiks."
"Aiz" un "mirstu"
Savu pašreizējo izstādi Reinis Dzudzilo traktē kā "etīdi tumšam laikam", akcentējot vizuālo elementu – gaismu. Tomēr atslēga daudzslāņainā vēstījuma uzķeršanai, šķiet, ir relativitāte. Izmantojot galerijas telpisko specifiku, mākslinieks ļauj skatītājam ieraudzīt pavisam atšķirīgas lietas. Piemēram, mainot skatpunktu, mākslīgās gaismas objektu var uztvert kā māju, kā torti, kā tuneli vai kā zārku. Savukārt uzraksts, no vienas puses pietuvojoties, ir lasāms tikai kā "mirstu", bet no otras – "aiz", vienīgi noteiktā leņķī tas atklājas patiesajā nozīmē "Aizmirstu". Tas saspēlējas ar Kristas Dzudzilo ieceri izstādei, kas 11. martā nomainīs Reiņa darbus, proti, ar viņas gada garumā tapušo zīmējumu ciklu Es visu atceros.
Reiņa Dzudzilo instalāciju var interpretēt kā tipisku konceptuālās mākslas piemēru, kura minimālistiskā āriene laimīgā kārtā sedz gan intelektuāli, gan emocionāli rosinošu pildījumu. Ar pēdējo es domāju skatītājam dāsni piedāvāto iespēju identificēties, jo šķietami visiem ir pazīstamas alkas pēc gaismas un skepse par patērētājsabiedrības loģiku attiecībā uz Ziemassvētku atribūtikas lietojumu, neizpratne par lietu beigām, nāvi un prieks par dzimšanas dienām. Jāatzīst gan, ka man neizdevās saprast ierāmētās piezīmju klades nepieciešamību visnotaļ izsvērtajā instalācijā. Varbūt tās klātbūtni pamatos sarunas turpinājums Kristas Dzudzilo izstādē.
Reinis Dzudzilo
Izstāde Nekad nebeidzas
Galerijā Alma līdz 11.III