Mežaparka Zaļais teātris taču ir tik mazs! – daudzi, gaidot Arcade Fire koncertu Rīgā, brīnījās par šādu koncerta rīkotāju izvēli, jo grupas faniem šķita, ka šī visā pasaulē aktuālā, lieliskā Kanādas grupa spētu savākt milzīgu klausītāju pulku arī Latvijā, bet viss izrādījās tik perfekti, kā nomērīts. Ne pašiem grupas dalībniekiem varēja rasties iespaids, ka viņi atbraukuši uz nekurieni, kur viņus tikpat kā neviens nezina, kā tas izskatītos Arēnā Rīga, stadionā Skonto vai Mežaparka Lielajā estrādē, ne arī klausītājiem bija jāizjūt diskomforts, spaidoties kā siļķēm mucā starp neskaitāmiem tādiem, kuri nemaz īsti nezina, kur atnākuši. Katrs, kurš vēlējās, varēja gana brīvi tikt krietni tuvāk skatuvei, nekā tas būtu iespējams kādā festivālā ārzemēs, kur Arcade Fire parasti aizrautīgi spēlē milzu pūļa priekšā uz lielākajām skatuvēm.
Elvisa rokenrola gars
Mežaparku kā 6. augusta vakara pavadīšanas vietu bija izvēlējusies publika, kas patiešām zināja dziesmas un dzīvoja tām līdzi, kopā ar grupas dalībniekiem dziedot vārdus, plaukšķinot vai ceļot rokas pret debesīm un tās vicinot, uz to klausītājus visvairāk uzkurināja devītais koncerta dalībnieks Taivils Duprate – vienīgais melnādainais grupas turneju sastāvā, kura pārziņā ir perkusijas. Jā, viņu uz skatuves patiešām bija vesels bars – seši pamatsastāva dalībnieki un trīs turneju mūziķi, kuri organiski iekļāvušies ansambļa sastāvā, mainot instrumentus, – tas jau kļuvis par Arcade Fire vizītkarti. Basģitāra, kas grupas mūzikā ir nozīmīgs un brīžiem pat galvenais instruments, ceļo no rokas rokā – sākumā to spēlē komandas līderis Vins Batlers, tad tā nonāk pie viņa brāļa Viljama vai kāda no diviem pārējiem ģitāristiem – Ričarda Rīda Perija vai Tima Kingsberija.
Papildus neskaitāmiem melnbalto taustiņu instrumentiem uz skatuves tiek izmantots arī antīkais kosmosa kuģa vadības pulti atgādinošais instruments Putney, ko slavenu padarījis Braiens Īno, no tā izvilinot zinātniskajai fantastikai pietuvinātas skaņas agrīnajos Roxy Music ierakstos. Sākotnēji šī aizrautīgā mainīšanās ar instrumentiem patiešām bija spēlēšanās (par to nav ne mazāko šaubu), iedvesmas brīdī katram ķerot instrumentu, kas gadās pa rokai, lai iesaistītos kolektīvajās muzikālajās izpausmēs un iepriecinātu paši sevi, bet nu jau otro gadu desmitu, kad māksliniekos ieklausās katrā zemeslodes stūrī, viss ir rūpīgi saplānots un dziesmu starplaikos skatuve spieto no steidzīgiem palīgiem, kuri atnesuši kārtējos instrumentus – citas ģitāras, pūšamos, ksilofonus, vijoli Sārai Neifeldei, kurai atkal gribas atrauties no taustiņiem, vai pat instalāciju ar dažādu izmēru un krāsu stikla pudelēm, pa kurām ritmiski sit Režīna Šasāņa vienā no dziesmām koncerta beigu daļā.
Nav šaubu, ka Režīnas dzīvesbiedram Vinam Batleram patīk šī skaņa, kas rodas, kad sit pa to, kas acīmredzot kādā vētrainā dzīves posmā vienmēr bijis pa rokai, – tukšām alkoholisko dzērienu pudelēm. Arī savā dīdžeja setā klubā Piens iepriekšējā vakarā pirms koncerta Vins Batlers atskaņoja kādu dziesmu, kurā nepārprotami šķindēja pudeles, un šī skaņa cilvēkiem vienmēr liek saausīties vairāk nekā parasts bungu ritms, instinktīvi ik pēc sitiena gaidot, ka pudele saplīsīs, to arī nodotu raksturīgā skaņa, pēc kuras iestātos trauksmains klusums. Režīna, protams, zina, ko dara, lai tas nenotiktu un nekādas lauskas uz visām pusēm nešķīstu, kā tas notiek Džeka Vaita koncertos, kuros vienīgais, kas nepaliek ārpus kontroles, ir ar dzirdes maņām uztveramais. Starp citu, tieši Džeka Vaita un Vina Batlera izpausmēs mūsdienās visvairāk šķiet iemiesojies Elvisa Preslija rokenrola gars.
Ballīte turpinās
Tajos brīžos, kad dekorāciju jeb instrumentu nomaiņa nav nepieciešama, Arcade Fire pat spēlē vairākas dziesmas bez pauzēm, saplūdinot tās kopā, – viena vēl nav īsti beigusies, kad kāds no dalībniekiem jau uzsit pirmos akordus no nākamās, un ballīte turpinās, neļaujot klausītāju interesei atslābt. Koncertu caurvij jaunākais albums Everything Now, tā tituldziesma iesāk un nobeidz programmas obligāto jeb pamatdaļu, tāpat kā pašu pagājušā gada albumu, un pat vairāku mūziķu tērpi apdrukāti ar šiem vārdiem vai to pirmajiem burtiem tādu kā simbolu veidā – tas nedaudz atgādina kosmosa apceļotāju kostīmus.
Grupa gandrīz hronoloģiski (tomēr pamanoties veikt ātrus izbraucienus laika mašīnā šurpu turpu) iet cauri visai savai daiļradei: otrais un trešais koncertā skan hiti Neighborhood #3 (Power Out) un Rebellion (Lies) no debijas albuma Funeral, kam drīz seko ieskats otrajā albumā Neon Bible, un trešais – The Suburbs – jau klausītājus ir uzkurinājis līdz baltkvēlei, skanot Arcade Fire visātrākajai dziesmai Ready to Start. Tūliņ tai seko arī, iespējams, visskaistākā, melanholiskākā un vienīgā, kurā dzied Režīna viena pati, – Sprawl II (Mountains Beyond Mountains).
Koncerta pašām beigām, kad šķiet, ka nu jau jādodas tumsā meklēt savu mašīnu vai ķert pēdējo tramvaju, pataupīta Funeral populārā dziesma Wake Up, kas lieku reizi atgādina, kurš pasaulei pielipinājis to himniskā "Ooo-ooo-ooo..." dungošanas sērgu, kas kļuvusi par Eirovīzijas formāta dziesmu neiztrūkstošu detaļu. Tāds nu diemžēl ir daudzu sākotnēji labu lietu liktenis, daudziem tiražējot tās līdz galvassāpēm un vēlmei aizbāzt ausis, bet Arcade Fire dalībnieki nav vainīgi, ka citi nespēj izdomāt kaut ko savu un atkārto to, kas viņiem pielipis.
Vēsturē tik un tā paliks tikai tie mūziķi, kurus izdzirdot pirmo reizi klausītājam būs sajūta, ka kaut ko tādu viņš vēl nav piedzīvojis. Šajā gadu tūkstotī rokmūzikā to spējis panākt tikai retais, un Arcade Fire mūziķi ir vieni no tiem. Paldies viņiem par paveikto un par to, ka atbrauca uz Rīgu. Kā teica Vins Batlers, viņiem vajadzēja piecpadsmit gadu braukāt pa pasauli, lai beidzot nonāktu līdz Latvijai, un nu tas ir noticis. Šķiet, ka māksliniekiem šeit patika un mums ir cerības viņus satikt vēl kādreiz, līdz nāve mūs šķirs. Un tas nenotiks tik drīz – varbūt liela daļa cilvēku, kas bija Mežaparka Zaļajā teātrī 2018. gada 6. augustā, kaut kur tiksies arī pēc gadiem divdesmit?