Laikmetīgās mākslas centra kim? vasaras izstāžu ciklā vērojamas četras, kā ierasts, savstarpēji nesaistītas izstādes, kas šoreiz caur dažādiem fona elementiem it kā nejauši atbalsojas viena otrā, piemēram, pašmāju mākslinieces Katrīnas Čemmes izstādē dominējošās tenisa bumbiņas sasaucas ar šveicieša Tobiasa Kaspara fotosēriju Anna K., kurā fiksēti tenisa korti Romā un Rīgā, savukārt viņa ekspozīcijā paustā ironija par mākslas patērniecisko pusi izskatās pēc apzināta kontrasta ar Rīgas fotomēneša 2017 programmā realizētā ukraiņu mākslinieku apvienības Synchrodogs projekta glancēti glamurīgo dzīvesstila žurnālu estētiku. Tāpat arī Synchrodogs izstādē piesauktā maģiskā reālisma paņēmieni daudz lielākā mērā šķiet attiecināmi uz Latvijas mākslinieču māsu Meļņikovu izstādi Spoguļotāji, kurā izmantotā formu valoda raisa asociācijas ar biomorfo sirreālismu. Šīs nejaušības nerada vienotu kopizstādes atmosfēru, taču uz brīdi varētu apmulsināt ne pārāk uzmanīgu skatītāju, liekot redzamajā meklēt kādu apslēptu rēbusu.
Uzvedības sinhronizācija
Kā cikla saistošākos projektus vēlos izcelt Darjas Meļņikovas un Agatas Meļņikovas Spoguļotājus, kā arī Tobiasa Kaspara izstādi bez nosaukuma. Māsas Darja un Agata Meļņikovas radījušas pacilājoši vieglu un nepretenciozu instalāciju par savstarpēji spēcīgo emocionālo saikni, kas cilvēkiem – un acīmredzot arī pašām māksliniecēm – mēdz izpausties, sinhronizējoties vienam ar otru dažādās garastāvokļa un uzvedības izpausmēs. Vienkāršā ideja par spoguļošanos kā savstarpējas tuvības metaforu realizēta simetriskā divu daļu instalācijā, kurā objekti it kā atdarina cits citu, atspulga tēmai atkārtojoties arī strūklaku vannās un stikla plāksnēs ar neuzkrītošiem sejas profila vaibstiem.
Radītajos objektos ir saskatāma Darjai Meļņikovai raksturīgā vizuālā valoda (Agata līdz šim vairāk bijusi saistīta ar mūzikas jomu) – lineāri arhitektoniskas konstrukcijas, trausli metāla "kāršu namiņi", kurus atdzīvina kāds neparasts aksesuārs (bižutēriski elementi arī ir neiztrūkstošs motīvs viņas darbos). Izstādē Spoguļotāji Darjai raksturīgais formu perfekcionisms izsaka sirsnīgu, pseidokoncepcijās nesapiņķerētu vēstījumu. Meitenīgi rotaļīgo izstādi var uztvert ne vien kā mākslinieču piesauktā līdzpārdzīvojuma un savstarpējās sapratnes vizualizējumu, bet arī kā manifestāciju bērnišķīgam, taču nekādā gadījumā ne infantilam priekam par vizuālo veidolu un formu saspēli.
Trāpīgs un aktuāls veikums
Mākslinieks Tobiass Kaspars piedāvā daudzslāņainu un nozīmju ziņā pārblīvētu ekspozīciju, ko arī varētu salīdzināt ar spoguļošanos, – viņš tajā ironizē par institucionalizēto mākslinieka profesijas dzīvesveidu un tā sarežģīto nozīmi laikmetīgās mākslas industrijā. Izstādes struktūra kaut kādā mērā atsaucas uz klasisko mākslinieku biogrāfijās izmantoto "dzīves un darbu" principu, ar dažādu objektu un fotogrāfiju palīdzību tiek abstrakti portretēts Ļeva Tolstoja radītais Annas Kareņinas tēls (caur to jaušama modernā dzīvesstila kritika, kurā cilvēku definē viņam piederošās lietas).
Mākslas baudīšana aizstāta ar mākslas patērēšanu, savukārt cilvēka dvēseles pieredze (vai privātā dzīve), ko izstādē simbolizē Ļeva Tolstoja daiļrade, var tikt reducēta līdz ērtam mākslas izejmateriālam. Tobiasa Kaspara izstāde ir mākslas hiperinstitucionālisma laikmetu visnotaļ precīzi raksturojošs māksliniecisks komentārs – globālajā mākslas scēnā šāda veida kreisums jau sen ir kļuvis par tikpat institucionalizētu pozīciju kā tās kritikas objekts, bet Latvijas mākslinieciskā konformisma apstākļos Tobiasa Kaspara veikums šķiet trāpīgs un aktuāls.
Kompozīcija par uzdoto
Jaunā māksliniece Katrīna Čemme izstādē What Is Lost Is Lost Forever vizualizē "iekšējo sajūtu un ārējās realitātes" saskares punktus ar dažādu objektu palīdzību, ko vieno tenisa bumbiņa kā galvenais attēlojuma objekts. Ekspozīcija ir lakoniski pārdomāta un dizainiski precīza, tomēr, salīdzinot kaut vai ar iepriekš minētajām kim? vasaras cikla izstādēm, tā atgādina skolnieciskā centībā izpildītu darbu par uzdoto tēmu, tas neataino pašas mākslinieces skatījumu – netop skaidrs arī tas, cik ļoti šī atturīgi bezpersoniskā pieeja ir apzināta. Tā kā šī ir pirmā Katrīnas Čemmes personālizstāde, jācer, ka māksliniece laika gaitā spēs izlobīt sev individuāli raksturīgo vai pārliecinošāk konceptualizēs kolektīvo bezindividuālismu.
Ukraiņu mākslinieku apvienības Synchrodogs izstāde Back to Nature konceptuālā ziņā šķiet pavisam juceklīga – no vienas puses, tajā jaušama interneta estētikai raksturīgā absurda sirreālisma ietekme. No otras puses, izstādē piesauktie "laikmetīgā akta" un "robežas nojaukšanas starp realitāti un ilūziju" principi realizējas visnotaļ tradicionālās modes žurnālu tipa fotogrāfijās. Eksperimentēšana ar šī žanra principiem novedusi pie rezultāta, ko varētu salīdzināt ar high fashion fotogrāfiju, kas koķetē ar patērētājsabiedrības vizuālajiem kodiem. Kails, modes standartiem atbilstošs sievietes ķermenis un neskartas dabas ainavas ir tēmas, kurām piemīt teju neizsmeļamas nozīmju iespējas. Ar tām spekulējuši arī mākslinieki, izstādes anotācijā atsaucoties gan uz eksperimentiem ar nomoda stāvokļiem, gan Bībeles mītu par Ievu un damu, tomēr nosaukumā piesauktā atgriešanās pie dabas fotogrāfijās nav saskatāma – ainavas veido scenogrāfiju imidža eksperimentiem ar sievietes tēlu.
Māksla
Katrīnas Čemmes, Tobiasa Kaspara, apvienības Synchrodogs, Darjas un Agatas Meļņikovu izstādes
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 9. jūlijam
bērns
Students
kāpēc ''laikmetīgā māksla'' ir xxxx