Valda Čakare ***
Laura Groza-Ķibere pašlaik Latvijas teātrī ir viskonsekventākā cilvēka citādības pētniece. Novirze no normas režisori interesē it visos iedomājamos aspektos – bioloģiskajā, sociālajā, poētiskajā, filozofiskajā. Džons Meriks – kroplīgs, zilonim līdzīgs cilvēks, kuru sabiedrība spēj pieņemt tikai tiktāl, ciktāl viņš ir gatavs pieņemt sabiedrībā valdošos noteikumus, – uzlūkojams kā vēl viens papildinājums iespaidīgajai ārpusnormas eksemplāru kolekcijai. Režisore savu viedokli noformulē skaidri un nepārprotami – cilvēki, kuri Mārtiņa Vilkārša iekārtotajā amfiteātrī uz Meriku skatās kā uz atrakciju, peļņas avotu vai zinātniskas izpētes objektu, paši līdzinās klauniem. Ilzes Vītoliņas spocīgi saģērbti, viņi raustās Lienes Gravas iestudētās efektīgās, groteski mehāniskās kustībās un cits pēc cita krīt laukā no putekļainiem ieradumu un aizspriedumu plauktiem tāpat kā Meriks no cirka brīnumu kastes. Ar Ineses Kučinskas uznācienu klaunādē pavīd nostalģija pēc cilvēcisku attiecību iespējamības. Bet – tikai uz mirkli. Trīsarpus stundu garā izrāde sit pa smadzenēm ar Kārļa Auzāna sacerēto melodramatisko mūziku, Egona Dombrovska virtuozo (bez butaforijām panākto!) Merika fiziskās kroplības vizualizāciju un uzstājīgu atgādinājumu, ka aiz nepievilcīgas miesas čaulas var slēpties smalka un jūtīga dvēsele. Pret to nav ko iebilst. Var vien piebilst, ka "pieslēgums" šodienas realitātei atšķirības demonstrējumu, iespējams, būtu atbrīvojis no pašmērķīguma un didaktikas.
Dita Rietuma ***
Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumiem piemīt vēriens, dekoratīvisms un parasti arī pamatīga emocionālā jauda. Pāris no šiem elementiem ir arī Ziloņcilvēkā, kurš turpina režisores iecienīto autsaiderisma tēmu, "nenormālā" konfrontāciju ar šķietami "normālo", nereti mietpilsonisko, aprobežoto. Kā ierasts Lauras Grozas-Ķiberes izrādēs, Ziloņcilvēkā ir daudz atsauču uz kino – arī Deivida Linča 1980. gada filmu Ziloņcilvēks ar Džonu Hērtu dabas ļauni izkropļotā Merika un Entoniju Hopkinsu ārsta lomā. Savukārt Ilzes Vītoliņas efektīgie kostīmi ir atgādinājums par Tima Bērtona filmu frīkaino pasauli (sk., piemēram, Flītstrītas dēmonisko bārddzini). Izrādē jūtami impulsi no Toda Brauninga Frīkiem (1932) un dažām animācijas filmām (otrā plāna tēlu plastikā). Šoreiz gan Ziloņcilvēkā trūkst emocionālās jaudas. To bremzē stilistiskā eklektika, kas svārstās no dramatisma līdz kariķētībai – brīžam pašmērķīgai (kulminē Gata Malika varoņu plejādē – frīkšova saimnieks, mācītājs). Scenogrāfijā dominē "cilvēku, kas kastītēs" koncepts, kas pārāk bieži tiek izspēlēts tikai dekoratīvi. Izrādes emocionālo nervu pamatā iznes Egona Dombrovska (Meriks) un Ineses Kučinskas (Kendela kundze) attiecību līnija un spēcīgie aktierdarbi. Lieks ir teicējs, tā klātbūtne tik nekonsekventa, ka mierīgi svītrojama, gluži tāpat kā vismaz 20 minūtes no izrādes hronometrāžas.
Undīne Adamaite ***
Grūti iztēloties, cik lielu fizisku un garīgu piepūli aktierim Egonam Dombrovskim prasa trīsarpus stundu runāt milzu intensitātē ar mēli, kas izbāzta uz sāniem, pārvietoties ar izgrieztiem gurniem un pēdām, iejūtoties ārkārtīgi sarežģītas anomālijas gadījumā, ar kādu daba bija paņirgājusies par Džonu Meriku – Viktorijas laikmetā dzīvojošu vīrieti. Vai kāds jebkad šaubījies, ka Egons Dombrovskis ir brīnišķīgs – ļoti jūtīgs un aizrautīgs – aktieris un atdos sevi lomai līdz pēdējai šūnai. Bet nupat, man šķiet, viņš tiešām ir pelnījis kādu riktīga, "normāla, parasta" mietpilsoņa lomu. Diemžēl nesapratu jēgu šai savā ziņā Dailes Frankenšteina 2. daļai Liepājas teātrī. Sabiedrība ir groteska un ķēmīga, hofmaniski mehanizētas lelles krīt un gāžas. Rokkoncerta skaļumā sakults darviniski teoloģisks, erotiski medicīnisks kokteilis. It kā skatītājs būtu akls vai kurls un pats neko nesaprastu. Viss izkāpināts, izspīlēts, vairākas reizes atkārtots un paildzināts. Kārļa Auzāna mūzika, kas skan gandrīz nepārtraukti, darbojas kā izteikts emocionālais pumpis. Citādības tēma/forma šajā iestudējumā jau sasniegusi tādu pakāpi, ka riskē pārvērsties par savu parodiju. Ticu, ka Laurai Grozai-Ķiberei, teātrim un ansamblim bijuši godīgākie un patiesākie nodomi, taču didaktisma un shematisma deva sabradā visu iecerēto sarunas trauslumu.