Henrieta Verhoustinska ****
Izrādi noskatījos ar baudu. Uz Dailes teātra skatuves tapis profesionāls darbs, kurā katram no 23 aktieriem ir sava vieta, uzdevums, mērķis. Ar baudu skatījos arī uz iepriekšējās izrādēs mazliet nogurdinātā Artūra Skrastiņa atplaukšanu trakonama brīvības tribūna Makmērfija lomā. Formana filmas Džeka Nikolsona Makmērfija dzīvniecisko seksapīlu Skrastiņš papildinājis ar tikko ieskicētiem "traucējumiem" – hiperaktivitāti, uzbudināmību. Psihiatriskā slimnīca no spīdzināšanas iestādes, kāda tā ir romānā, pārvērtusies par "maigu" ārstniecības iestādi, kuras personāls ir vislabāko nodomu vadīts. Ka arī maiga vara var būt postoša, rāda izrādes atslēgas epizode, kurā Makmērfijs uzzina, ka vairākums viņa jauno draugu tai sevi pakļāvuši labprātīgi. Nebrīve un bailes nav ārējas vardarbības, uzspiestas sistēmas rezultāts, bet iekšējs stāvoklis. Iebildes rodas pret Ilzes Ķuzules-Skrastiņas ārēji maigās, bet dzelžainu tvērienu demonstrējošās māsas Rečidas lāgiem grūti izprotamo rīcības motivāciju. Neskaidras veidojas arī viņas attiecības ar Makmērfiju, kuras režisors, ieviešot seksa ainu, skaidro ar seksuālu frustrāciju, bet kuras īsti neattīstās līdz tik dramatiskam finālam. Izņemot šīs attiecības, izrāde ir ļoti skaidra, tieša un gan vizuāli, gan psiholoģiski iedarbīga.
Atis Rozentāls ****
Līdz katarsei vēl nedaudz pietrūkst, bet tapis nenoliedzami profesionāls, pārdomāts iestudējums, kurā spriedzes asi uztur Artūra Skrastiņa Makmērfija un Ilzes Ķuzules- Skrastiņas Rečidas konflikts, taču turpat līdzās ir arī citi spilgti varoņi – Laura Dzelzīša Billijs, Jura Bartkeviča Čezviks, Laura Subatnieka Martīni u. c. Pirmizrādē šķita, ka Kaspara Bindemaņa veidotajā virsaiša Bromdena tēlā pagaidām vēl dominē iespaidīgā faktūra. Izrāde ir gara, bet notur skatītāja uzmanību, tā mazliet atslābst tikai beigu daļā, kur ap improvizēto ugunskuru iestājas tāds kā gurdens miers. Mazliet mulsina, ka sievietes šajā iestudējumā ir tikai liekulīgas maitas (Rečida), stulbenes (medmāsas) vai prostitūtas. Nozīmīgs izrādē ir arī trešais plāns, kurā sapulcināti vecākās paaudzes aktieri un daži savdabīgi tipāži, kas nav aktieri. Plazmas ekrāni liek domāt, ka darbība pārcelta uz mūsdienām, kaut arī skaļruņi dārdina retro mūziku un arī slimnieku dienas režīms atgādina senākus laikus. Mārtiņš Vilkārsis radījis plašu telpu aktīvai darbībai, atzinīgi vērtējams gaismu mākslinieka Igora Kapustina ieguldījums atmosfēras veidošanā. Šī ir izrāde, kas iesēžas skatītāja prātā un nelaiž vaļā vairākas dienas pēc noskatīšanās.
Undīne Adamaite ****
Morfovs lauž mītu, ka DT lielajai skatuvei uzlikta bezmaz ļauna acs un tā nav enerģētiski apdzīvojama. Stāvovācijas gandrīz pēc četras stundas garās izrādes. Cienījams un ansambliski uzlādēts darbs. Tomēr pilnīgi saplūst ar bravo saucieniem nevaru. Pret ko dumpis? Un kas ir pats dumpinieks? Artūrs Skrastiņš Makmērfiju spēlē uz visu banku. Viņš iebrāžas sterili pelēkajā un izgaismotajā slimnīcas telpā kā zvīļojoša, brīvības apreibināta spāre. Un tālāk? Kādu ideju viņš piedāvā pasaulei? Pamēģināsim kaut nedēļu padzīvot pēc viņa visai egocentriskajiem likumiem totālā anarhijā… Neizdevās saskatīt tiltiņus, kas Mērfija cīņu ar klīnikas ikdienas rutīnu paceltu pāri sadzīviskam konfliktam – skatīties svarīgu futbola maču vai delfīnus dabas kanālā – un piešķirtu līdzības/metaforas dimensiju. Īpaši, ja slimnieki šajā interpretācijā nav nekāds trusīšu pūlis, bet savdabīgi dīvaiņi – emocionāli un intelektuāli pat nobriedušāki nekā Makmērfijs. Spilgts Ģirta Ķestera, Jura Bartkeviča, Jura Kalniņa, Laura Dzelzīša, Jura Strengas darbs. Ķēdes vājākais posms ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas virsmāsa Rečida. Ne pāris, ne ienaidniece Makmērfijam. Aktrise tērē pamatā vienu – medaini dzelžainu – intonāciju, attiecības ar šarmanto huligānu veidojas pārāk nekādas, lai izstāstītu Kīzija stāstu.