Pirms došanās uz leģendārās gleznotājas Birutas Delles (1944) izstādi, kas līdz 21. aprīlim būs skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), vilcienā pārlasu interviju ar Birutu Delli žurnālā Rīgas Laiks [1]. Intervijas ievadtekstu rakstījis mākslas kritiķis Vilnis Vējš, kurš ir šīs LNMM izstādes Gleznot katru dienu kurators.
Stunda un Sezans
Muzejā iepazīstos ar biogrāfisko videofilmu par mākslinieci, kas tapusi 1986. gadā (autore Daila Rotbaha). Filmas kadros pazib mākslinieces tā laika darbnīcas interjers un izskan viņas piebilde par nabadzīgajiem sadzīves apstākļiem. Biruta Delle saka: "Darbnīca ir grūti apkurināma telpa, tāpēc bērns arī bieži slimo." Par spīti dzīves sarežģījumiem, mākslinieces sejas izteiksmē jaušama apņēmība, spīts un tāda kā stoiska pārliecība par savu izvēlēto dzīves ceļu – būt māksliniecei un gleznot katru dienu. Filmā jūtama Birutas Delles patiesā interese par glezniecību un ticība radošajam procesam.
Māksliniece intervijā žurnālam Rīgas Laiks [1] uzsver, cik svarīgs skolotājs ir bijis akadēmiski trenētais gleznotājs Ansis Stunda, kurš pirmkārt mācījis skatīties, nevis birokrātiski uzspiedis glezniecības amatnieciskās prasmes. Noteiktu amatniecisko prasmju arsenālu māksliniece laika gaitā ir apguvusi caur patiesas ieinteresētības prizmu gan pie Stundas, gan pie gleznotāja Konrāda Ubāna, mācoties trīs gadus Latvijas Mākslas akadēmijā. Gleznotājs Ansis Stunda Dellei esot teicis: "Gleznot ir viegli. Pareizā krāsa, pareizajā vietā – būs forma, būs zīmējums, būs viss." [1]
Māksliniece saka – gleznojot ainavu, svarīgi ir ne tikai skatīties, bet arī tiešām redzēt un skatīšanās un dabas iepazīšanas process ir mūžīgs. [1]
Pie sevis nodomāju, ka, skatoties, piemēram, uz baltu sienu iekštelpās, ir iespējams redzēt dažādus zilos un zaļos toņus, nemaz nerunājot par krāsu atspīdumiem, ko met objekti telpā un debesis no ārpuses. Siena nekad nav vienkārši balta. Šo piemēru iespējams izmantot, lai iedomātos, kā postimpresionisma gleznotājs Pols Sezans skatījās uz sienām iekštelpās vai kalniem ārpasaulē. Katru dienu gaisma ir citāda, un, ilgi veroties kādā ainavas nogrieznī, ir iespējams ieraudzīt, ka arī ēnas dabā nekad nav vienādos toņos.
Izstādē pievēršu uzmanību Birutas Delles sezanistes gleznām. Reizēm, imitējot kādu stilu, māksliniekiem paradoksāli sanāk atrast pa ceļam savu valodu, taču šie Birutas Delles darbi šķiet salīdzinoši dekoratīvi. Biruta Delle tā kā apropriē Sezana redzējumu un dzīvo šajā modā. Šie darbi ir tādi kā hibrīdi radījumi, kuros jaušami viņas autobiogrāfiskie impulsi, kas gleznoti caur Sezana brillēm. Šī nav apropriācijas mākslai raksturīgā apzinātā, pret ģēnija kultu vērstā attieksme.
Birutas Delles sezanistes darbos ir jaušams ego neitralizēts skatījums, taču mākslinieces "dabistes" (kā Biruta Delle sevi dēvē) gleznās neitralizētais – attīrītais – skatījums ir dabas vai Dieva rokas vadīts. [1] Lai arī māksliniece uzsver, ka gleznošana ir darbs, un intervijās nerunā par emocijām, kas pavada gleznošanas procesu, viņa arī ir teikusi, ka "viss nāk no augšas vai no iekšām" [1]. Tas ierakstās modernisma ģēnija kulta tradīcijā.
Pavēršot skatu plašāk, Birutas Delles darbību iespējams kontekstualizēt kā atsvaidzinošu un pārsteidzošu arī aktuālo diskursu kontekstā. Piemēram, kapitālisma un depresijas vai arī nu jau kādu laiku zināmā objektu orientētās ontoloģijas diskursa kontekstā. Proti, daba nav objekts un māksliniece nav subjekts, Birutai Dellei daba ir skolotāja, pret kuru viņa izturas ar lielu pietāti. Māksliniece neuzspiež savu stāstu dabai, bet glezno to ar atvērtām acīm. Pārfrāzējot viņas teikto, ka no dabas vienmēr var mācīties, varētu teikt, ka daba netiek līdz galam izzināta nedz caur gleznošanu praktiski, nedz arī caur teorētisku attēla analīzi. Varētu teikt, ka māksliniece raugās uz dabu, nedomājot duālās kategorijās.
Manuprāt, Biruta Delle ir vairāk abstrakcioniste. Vai, iespējams, reāliste, kas nonāk pie figuratīvām kompozīcijām caur abstrakciju. Viņas darbos nav jūtama mākslas tirgus uzspiestā drudžainība un pakalpošana kādai ideoloģijai. Kā māksliniece saka: "Esmu brīva!" [1] Postkritiskajā laikmetā [2] (saskaņā ar Bruno Latūra redzējumu) Birutas Delles radošais piegājiens glezniecībai šķiet pārsteidzoši saistošs.
Goija un Rubenis
Birutas Delles izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nevar nepamanīt, ka ikkatra telpa ir veltīta atšķirīgam mākslinieces stilam. Tālākajā iespējams redzēt sižetiski tādus kā ikdienas, acīm garāmejošus filmas stopkadrus. Piemēram, tramvaja pietura ar kokiem un cilvēkiem, ziemas skats pa logu, attālāk redzami cilvēki rudenī, pēkšņa kaiju kņada pludmalē. Šie attēli ir uzlādēti ar klātesamības sajūtu. Skatoties uz šīm gleznām, atpazīstu pieredzi, kad esmu bijis saskarē ar sevi (tā teikt, "pie sevis mājās"). Darbos jaušamas gaidas un refleksija par laika iedabu.
Citā telpā redzami it kā gleznoti sapņi. Gleznā Nakts gars galvenais tēls ir draudzīgs nakts gars, nevis mošķis. Šis darbs uzjundī atmiņā spāņu galma gleznotāja Fransisko Goijas ofortu Saprāta miegs (1799). Kā saka māksliniece, šie tēli izniruši no zemapziņas. [3] Tēlu aizmetņi izriet no automātiskās zīmēšanas procesa, nereti māksliniecei paralēli runājot pa telefonu. Darbi, kas gleznoti sirreālisma manierē (abstrakti objekti uz tuksnesīga fona), ir atsvešinātāki nekā Birutas Delles gleznotie ikdienas kadrējumi. Šeit abstrakto objektu dinamika risināta vairāk simboliski, abstrakto elementu attiecības ir pašregulējošas. Proti, šīs abstraktās formas tiek izmestas no zemapziņas un pierakstītas uz mazām lapiņām. Tālāk tām tiek ļauts pašām gleznieciski risināties telpā uz audekla. Interesanti, ka abstrakto elementu apjomi tiek ģenerēti automātiskās zīmēšanas stilā, pārnesot zīmju kontūras uz audekla, savukārt šo zīmju miesu un fonu aizpildot ar krāsām no atmiņām par dabas studijām. Intervijā māksliniece uzsver, ka viņa nekontrolē attēlu, bet ļauj attēlam sevi vadīt.
Runājot par dabas studijām, grāmatā Mans ceļš [4] māksliniece stāsta, ka glezno līdzīgi, kā govs redz. Proti, visu redz, neko nesaprot. Iespējams, līdzīga metode tiek saglabāta arī tad, kad viņa glezno sirreālistiskas kompozīcijas. Amerikāņu gleznotājs Endrū Vaiets ir teicis, ka gleznojot cer, ka viņa persona nav klātesoša, bet acis skatās un roka glezno.
Zīmes Birutas Delles darbos lielākoties vispārinātas vijīgās formās un postimpresionismam raksturīgos treknos krāsas triepienos, uzlicienos. Sastopamas arī lazējuma pēdas. Lazējumi rada noslēpumaina plīvura efektu, kas pakārtots attēla iekšējai loģikai. Māksliniece intervijā atklāj mācītāja Jura Rubeņa lomu savā dzīvē [1], un, ja tā, šo miglas plīvuru asociatīvi iespējams metaforizēt kā Lācara līķautu, kas ir klātesošs, bet tikai lai to norautu un atdzimtu no mirušajiem – lai ieraudzītu savu patieso es. Proti, lazējumi pakārtoti dabas attēlojumam, kas procesā atklāj kādu patiesību epifānijas veidolā vai, kā Biruta Delle teiktu, "kaut ko, kas nāk no iekšām vai no augšas, ko ar prātu nevar aptvert". [1]
Biruta Delle
Izstāde Gleznot katru dienu
LNMM līdz 21.IV
1. Rīgas Laiks (2020. gada jūlijs). Neko nedomāt ir ļoti, ļoti svarīgi. Ar gleznotāju Birutu Delli sarunājas Uldis Tīrons.
2. Latour, Bruno (2004). Why Has Critique Run out of Steam? From Matters of Fact to Matters of Concern.
3. Dominante. Gleznotāja Biruta Delle (2006). Režisore Ilona Brūvere. www.youtube.com/watch?v=K96-QESnYA4
4. Delle, Biruta (2007). Mans ceļš. Rīga: Atēna