Jo vairāk domāju par Aigara Bikšes jaunāko personālizstādi Inficēt taisnību, jo dziļāk apmaldos. Droši varu teikt vienīgi, ka tā ir dažādi kontekstualizējama laikmetīgās mākslas izstāde, kurā var skatīties un aizdomāties, bet var arī pārbīties un bēgt prom (kā arī izdarīja kāda mana kolēģe, ar kuru biju cerējusi apmainīties domām). Lieta tāda, ka visi skulptūru varoņi ir militāristi, kareivji, policisti, kuriem pāri turklāt noraugās milzīga, pēc darvas smaržojoša meitene ar koka kāju. It kā jau nebūtu tik traki, taču pietiek ieskatīties viņu sejā un ķermeņa valodā, lai saprastu – viņi nezina, ko dara!
Tas diemžēl nav iespējams
Izstādes anotācijā un intervijā ar mākslinieku portālā Arterritory.com varam lasīt, ka tās pamatā likta neticība prāta varai, prāta žvadzēšanai, kas nomāc cilvēka spēju uztvert lietas patiesi. Tā vietā mākslinieks aicina aplūkot savus reālistiski, sižetiski risinātos darbus kā bronzas un ozolkoka gabalus, sajūtot to formu un materialitāti un nepiešķirot tiem nekādu citu nozīmi. Taču tas diemžēl nav iespējams.
Nav iespējams uzlūkot, piemēram, skulptūru Kājnieku seržants vēro saulrietu Gazivoda ezerā Kosovā 2008. gadā vai Ierindnieka ciešanas, sēņojot Ašenieku purvā 2012. gadā, vai Galvas zaudēšana iepirkšanās centrā Milvoki pilsētā 1969. gadā tikai kā suģestējošu bronzas gabalu. Tāpat nav iespējams izvairīties no kara tēmas skatījuma caur pašreizējo draudu tuvuma pieredzi, kaut gan Aigars Bikše uzsver, ka izstāde ir tapusi pirms Ukrainas notikumiem un šībrīža konotācijas viņa iecerē ievieš nevēlamu plakātismu.
Pūloties izpildīt atbildīga skatītāja pienākumu – mēģinot uztvert skulptūru formu bez tām piekabinātajām nozīmēm –, sameklēju grāmatu plauktā vislabāko ceļvedi, t. i., Borisa Vipera starpkaru periodā publicēto brīnišķīgo eseju Tēlniecība un realitāte. Tur, zināms, atrodamas mūžam nenovecojošas patiesības: "(..) tēlniecība sprauž par savu mērķi tieši ķermenisku, trijmēru apjomu, masu radīšanu (..) tēlnieka fantāziju iedvesmo lielāko tiesu reālās dabas veidoli (..), tomēr pat ķermeniskā, priekšmetīgā pasaulē tēlniecībai ir šauras simpātijas un savas dabiskās robežas. Piemēram, tēlniecībā nevar iedomāties nedz ainavu, nedz nedzīvo dabu (nature morte) (..) Tādā kārtā plastiskas saceres īstais objekts ir patiesībā tikai cilvēka ķermenis un pa daļai arī dzīvnieka ķermenis..."
Boriss Vipers to pamato ar faktu, ka tēlniecības uztverē piedalās ne vien mūsu redzes orgāni, bet arī motoriskā enerģija – mēs it kā iekšēji atkārtojam statujas dinamiskās funkcijas, un tikai tā uztverts akmens, bronzas vai koka gabals no nedzīvas matērijas pārvēršas dzīvā veidolā. Pēc dažām lappusēm viņš konstatē: "(..) skulptūra vispirms griežas pie skatītāja instinktiem un gribas un daudz mazāk pie viņa jūtām un emocijām. Citiem vārdiem, skulptūrai jābūt vēl reālākai nekā īstenībai un līdz ar to sevī noslēgtai, tiešamībai nepieejamai."
Gara manifests
Aigars Bikše izstādē Inficēt taisnību savu skatītāju nostāda neapskaužamā pozīcijā, jo liek viņam aizrauties ar nenoliedzamām, iespējams, izcilām plastiskām materiāla apstrādes un tehnikas kvalitātēm, taču tajā pašā laikā liek arī sadugt par prāta uzslāņoto vēstījumu, kas nelāgi nihilistiski disonē ar mākslinieka cienīto materiālu – bronzas, ozolkoka un vilnas – dabiski daiļrunīgo enerģētiku. Allaž nīgrais kritiķis Pēteris Bankovskis Arterritory.com publicētajā rakstā Pa skuju taku šo nevienam neglaimojošo situāciju atpazīst kā kārtējo Romas bojāejas laikmeta liecību.
Pateicoties Rīgas 2014 programmai, Bikšes gars pērn varēja vienā laidā manifestēties Rīgas pilsētvidē – sākot ar Pieminekļu kariem, kas visu vasaru un rudeni kaitināja garāmgājējus Brīvības un Elizabetes ielas krustojumā bijušā Ļeņina pieminekļa vietā, un beidzot ar Japānas tradicionālo Onsen publisko pirti, kas oktobra sākumā aicināja interesentus gremdēties siltā vannā Esplanādes strūklakā. Latvijas Universitātes galvenās ēkas iekšpagalmā tajā pašā laikā bija aplūkojams spēlfilmas, animācijas un instalācijas hibrīds Kur ir mūsu mīļais zinātnieks? ar mākslinieku galvenajā lomā.
Aigara Bikšes personālizstāde Inficēt taisnību, ar kuru 16. decembrī savas jaunās telpas Ausekļa ielā 1 atklāja galerija Daugava, savā ziņā turpina pirms trim gadiem galerijā Māksla XO notikušo izstādi Laiks izglābs vēsturi, kurā Bikšes tēlniecību interpretēja publicista Māra Bērziņa literārie stāsti. Aigara Bikšes nākamo personālizstādi varot atkal gaidīt tikai pēc gadiem trim, ņemot vērā enerģijas un materiāla ieguldījumus.
Aigars Bikše
Izstāde Inficēt taisnību
Galerijā Daugava (Ausekļa ielā 1) līdz 31. janvārim