Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Aigara Bikšes figurālā tēlniecība ir nenoliedzami sekmīgs lokālais piemērs šī klasiskā žanra pārtapšanai laikmetīgajā mākslā. Zināms laiciņš pagājis, bet kāds noteikti vēl atceras Rīgas pilsētvidē eksponētos Aigara Bikšes atraktīvos piepūšamos objektus; mākslinieks eksperimentējis ar daudzveidīgiem multimediju līdzekļiem, pat izmantojot dzīvas aitas realitātes šovu parodējošā performancē festivālā Survival Kit 2 (2010).
Dokumentālā tēlniecība
Aigara Bikšes projekti pieder arī pie sociālpolitisko tēmu diezgan retajām interpretācijām, kas dažiem var šķist, no vienas puses, vietējā vidē neaktuālas, no otras, – varbūt vizuālajai mākslai vispār nepiemērotas, dažkārt arī varbūt vizuāli ne gluži pārliecinošas. Taču savas atbildes uz jautājumiem, kāpēc mūsdienās vispār ir jāveido skulpturālas figūras, autoram noteikti ir. Vingrinājumi īpatnējā "dokumentālās tēlniecības" paveidā bija Aigara Bikšes skulptūru saspēle ar Māra Bērziņa stāstiem ciklā Laika pavēlnieki (2006–2010), kurā ietilpa, piemēram, darbi ar tādiem izvērstiem nosaukumiem kā Namejs vingrinās šķēpa sviešanā trīs dienas pirms kaujas ar vācu ordeni, Ļeņins un latviešu kara dievs 17 gadus pirms kreiso eseru dumpja apspiešanas un Kentaurs Vladimirs uz Dagestānas robežas piecus gadus pirms Otrā Čečenijas kara beigām.
Pilsētvides instalācija Pieminekļu kari (2014) demonstrēja Latvijas vēsturi kā mainīgu simbolisku figūru virkni, savukārt melnādainās tautumeitas tēls (Libau-Halifax-Libau, 2015) provocē pārdomāt sensitīvos nacionālo simbolu atvērtības un noturīguma jautājumus.
Zaķis nikābā
Aigara Bikšes jaunākajā izstādē Pieskāriens galerijas Daugava interjerā skatītāju sagaida tikai trīs objekti – visai lakoniski maz, proti, milzīga zvēra kokskulptūra, neliela sievietes figūriņa bronzā un videoekrāns. Iztēlojoties, ko šajos darbos saskatītu, piemēram, no netālā jūgendstila pērļu rajona iemaldījies ārzemju tūrists, kam nav ne jebkādu zināšanu par Aigaru Bikši, ne arī vēlmes pētīt anotāciju, nešaubīgi redzams kādu spēcīgu emociju tvērums trīsdimensionālās formās. Sv. Pāvila atklāsmes tēlojumi kā viens no precedentiem mākslas vēsturē varbūt ļauj to ierindot pat kādā ikonogrāfiskā ķēdītē. Reliģiskas konotācijas apstiprina nosaukumi, kuros runāts par kādas Maijas Borovkovas "apgaismošanos" un "iekšējo pārdzīvojumu", proti, sievietes figūriņa ir ārēji redzamais process, bet monumentālais kaķveidīgais plēsējs – citiem neredzamā pārdzīvojuma vizualizācija – acīmredzot dzīvnieciskais elements cilvēkā.
Šī "apgaismošanās" tiek lokalizēta Ziepniekkalnā (izstādes ielūgumā bronzas figūriņai izmantots tipiskas padomju daudzstāvenes fons) "divus gadus pirms konvertācijas islāmā Birmingemā". Nepārprotami seksīgais "zaķis" (skulptūra nēsā zaķa ausis) pārtop jau krietni noslēpumainākā figūrā videoekrānā, kurā redzamais tēls ietērpts zaķa kostīmā ar spraugu acīm, gan krietni platāku nekā tradicionālajiem nikābiem. Kostīms izskatās pēc savdabīga musulmaņu sieviešu sejas aizsega un dzīvnieku maskas hibrīda, raisot asociācijas ar šo aizsegu aizliegšanu dažādās valstīs un attiecīgo tērpu nošķīrumu no dažādiem citiem aizsedzošiem kostīmiem (vai, piemēram, ķekatnieku tērpi arī būtu jāaizliedz?). Tēls lūkojas skatītājā, šķietami viegli šūpojoties augšup un lejup, savukārt komentārs vēsta, ka darbs esot "apvienoto pieredžu savākšanas punkts", kas "interpretē pieteiktās varones Maijas Borovkovas plašāko pieredzi, kura ir nekonkrēta un abstrakta un pretnostatīta skulptūrās attēlotā bezgalīgi mazā nogriežņa asajai konkrētībai" (no izstādes anotācijas). Nekonkrēta un abstrakta tā patiešām ir, jo no acīm atstātās spraugas neko īpašu nolasīt nevar; lai arī no atklātas sejas uztvert visu iekšējo pieredzi ir nereāli, tomēr jāatzīst, ka iespēja rasties zināmām nojausmām ir lielāka.
Vienkāršā jēga
Latvijas iedzīvotāju pievēršanās islāmam, iespējams, pagaidām nešķiet īpaši masveidīga problēma; tomēr, kā pavisam nesen varēja vērot arī TV demonstrētajā dokumentālajā filmā Apgāztā mēness zīmē, nelāgi precedenti jau ir. Viens no iemesliem varētu būt stingras noteikumu sistēmas pievilcība, kas piedāvā "gatavu" dzīves jēgu, atbrīvojot no mokošās vajadzības to meklēt un atrast saviem spēkiem. Atšķirībā no kristietības, kurā mudž gana daudz pretrunīgu elementu, liekot tās sekotājam nemitīgi izvēlēties, kas saprotams burtiski un kas – tikai simboliski, islāms ir "lietošanā" krietni vienkāršāks – jāpilda instrukcijas, un glābšana garantēta. Protams, nejautājot, kā šīs "instrukcijas" bez cilvēciski subjektīvā faktora varētu būt radušās.
Diemžēl šo jautājumu uzrašanās ir jebkuras reliģijas kapu zvans, tas mazliet līdzinās Ziemassvētku vecīša atmaskošanai bērnībā – uzzinot, ka to tēlo kāds ģimenes loceklis, noticēt viesim no Ziemeļpola vairs īsti nav iespējams. Tomēr šī pieaugšana nebūt nav kāds kolektīvi automātisks un vēsturiski neatgriezenisks process. Tādējādi fiktīvās Maijas Borovkovas (domājams, jauktas krievu un latviešu izcelsmes meičas) pārcelšanās uz Lielbritāniju (droši vien viņa meklē labāku dzīvi par Ziepniekkalnā iespējamo) un pāriešana islāmā ir gluži ticams dzīves ceļa modelējums, kas ļauj ikvienam pārdomāt, ciktāl to gribētos attaisnot kā savas "īstās patības" atrašanu, kritizēt kā bīstamu nomaldīšanos no "normālības" vai vienkārši distancēties ar tēzi "katram sava izvēle".
Aigars Bikše
Izstāde Pieskāriens
Galerijā Daugava līdz 29.IX