Intars Busulis jau sen ieguvis tāda mūziķa statusu, kuru nevar dēvēt citādi kā par profesionāli, un nav nekādu šaubu, ka viņa paveiktais neļaus piedzīvot vilšanos. Intrigas neesamība, jau iepriekš zinot, ka tur viss būs labākajā kārtībā, nereti likusi svaigas vēsmas jaunā mūzikā meklējošajiem atstāt Intara Busuļa daiļradi tikpat kā bez ievērības, gluži kā garāmbraucošu jaunu BMW automobili, kurš lieliski un ērti kalpo, cienījami izskatās un kura motors dzied kā bitīte, kas arī pati pie savas jaudas pieradusi un ne par ko sen vairs nebrīnās. Bet varbūt tomēr ir vērts?
Džeza saknes
Jaunā albuma Spēlē savā burvju flautā dziesmu mūzika tapusi sadarbībā ar pianistu un komponistu Kārli Lāci – Intara Busuļa nu jau ilggadējo sadarbības partneri – un Abonementa orķestri, kura ģitārists Kaspars Zemītis ar Kārli Lāci sadarbojas jau kopš 90. gadiem, kad viņi guva ievērību kā grupas Time After Time dalībnieki – talantīgi un džezā skolojušies, mūsdienīgi domājoši jauni mūziķi, kuri ņēma balvas konkursos (Sinepes un medus, Liepājas dzintars u. c.), bija pieprasīti reivos un citās modernās ballītēs.
Arī Intaram Busulim ir džeza saknes, taču popmūzikā viņš ienāca ar divām Talsu apvienībām – Caffe (ar Andi Grīvu) un Shake and Bake (ar Raimondu Tigulu). Kā jau augstas klases izpildītājiem pienākas, mākslinieka jaunā albuma Spēlē savā burvju flautā skanējuma kuplināšanā un aranžējumu pilnveidošanā piesaistīti arī mūziķi no orķestra Sinfonietta Riga un Latvijas Radio bigbenda, lai uzsvērtu, ka albuma autori nav gājuši vieglāko un lētāko mūsdienu tehnoloģiju neierobežoto iespēju ceļu dabūt gatavu visu, ko vajag, neatejot no datora ekrāna, un šī mūzika ir dzīvu un prasmīgu cilvēku ieskaņota. To klātienē varēs izbaudīt koncertos nākamā gada 8. martā Arēnā Rīga, 15. un 16. martā Daugavpilī, 22. un 23. martā Cēsīs, 5. un 6. aprīlī Rēzeknē, kā arī 13. un 14. aprīlī Liepājā.
Vēl pirms koncertturnejas Intaru Busuli varēs satikt filmas Mans tētis – Intars Busulis seansos 14. novembrī Cēsīs un 24. novembrī Rēzeknē. Filmas režisori ir Edgars un Anna Lūsiņi, kā arī Intara Busuļa bērni Lenijs, Emilija, Amelija un Jānis. Tā stāsta par Intara dzīvi no viņa bērnu perspektīvas.
Uztver to kā joku
"Tukši vārdu plūdi, asinis un sūdi/Līst uz galvas katru dienu tev…" – albuma Spēlē savā burvju flautā ievadlokomotīves Lopkautuves disko pirmā frāze var atgādināt kārtējo sociālajos tīklos izlasīto frāzi no sērijas "viss ir slikti", bet, Intara izdziedāta, tā kļūst jautra un dzīvespriecīga, turpinājumā draiski atgādinot, ka ātra visa nevēlamā "paslaucīšana zem paklāja" arī nav nopietns risinājums: "Noslauki ar roku, uztver to kā joku/Uzvel atkal visu vainu sev…" Hita beigu daļā Intars pat aicina visus dziedāt līdzi par tām asinīm un sūdiem, jo kuram labas ballītes pārņemtajam gan tas nepatiktu? "Ballējam, neguļam" sen ir vakardiena.
Daudzi dziesmu teksti albumā ir lieliski, to autoru vidū ir dzejnieki Kārlis Vērdiņš, Jānis Elsbergs, Māra Zālīte, Marts Pujāts, vienā kompozīcijā ir izmantots Imanta Ziedoņa dzejolis. Te nu jāvelk paralēles ar mūsu labākajiem pagājušā gadsimta estrādes dziedātājiem, kuri prata citu sarakstītos vārdus nodziedāt tā, ka tu viņiem notici. Iespējams, tas, kas liek šiem vārdiem izklausīties kā saviem, ir Intara Busuļa aktiermeistarība, kas redzēta arī muzikālās izrādēs Dailes teātrī ar Kārļa Lāča mūziku, un viņš pats neslēpj, ka centies pēc iespējas atklātāk dalīties pēdējos piecos gados pārdomātajā un piedzīvotajā. Patiešām esot bijusi sajūta, ka ir ko teikt. Ticam vai ne, nav svarīgi – nav septiņdesmitie. Priecē, ka deBusul Music komanda nav pietaupījusi resursus un piedāvā patiešām asprātīgus un labskanīgus tekstus, kas mūsdienu popmūzikā ir retums, jo lielākā daļa paļaujas uz to, ka reti kurš klausās dziesmu vārdos pat hiphopā. "Šķirstīju meitenes, jauki tas bija/kamēr man izbeidzās baterija…" – Kārlim Vērdiņam raksturīgā poētisma spārnots, Intars dūdo par populāro iepazīšanās rīku virtuālajā vidē Tinder.
Lai iepriekšminēto izcilnieku sakausētās sudraba figūras vēl piedevām arī apzeltītu, par albuma producentu pieaicināts grupas The Sound Poets līderis Jānis Aišpurs un Reinis Sējāns no Instrumentiem. Katrā ziņā par lētu šajā albumā skanošo nevar saukt, ne no viena rakursa lūkojoties, un to var noklausīties ar interesi, varbūt pat aiziet uz kādu no koncertiem, bet vai pārsteigumus vienmēr alkstošajam tas ļaus negaidīti atrisināt kādu mīklu? Tas ir līdzīgi kā ar gleznu, kuru vari kādā galerijā aplūkot ilgi, iegaumēt tajā vissīkāko detaļu, bet, ja pēkšņi no gaisa nokristu iespēja to iegādāties, stiept mājās un likt pie sienas, tu tomēr atteiktos. Kaut vai tikai tāpēc, ka šī glezna ar apzeltītu rāmi un necauršaujamu stiklu neiederas tavā pieticīgajā, ar saburzītām skicēm piemētātajā interjerā.