Pēdējos gados ne pārāk bieži, bet diezgan regulāri notiekošajos Latvijas pirmās jaunā viļņa un regeja grupas Dzeltenie pastnieki koncertos vismaz viens no publikas kliedz "Ilzīte Milzīte" vai otrādi (un pareizi) – "Milzīte Ilzīte". Taču tā parasti neskan, jo nav apvienības Dzeltenie pastnieki, bet tās dalībnieka Ingus Baušķenieka dziesma no viņa 1990. gada soloalbuma Klusais okeāns. 2023. gads vēl nebija paspējis lāgā ieskrieties, kad Ingus sāka gatavoties saviem sen nenotikušajiem solokoncertiem, pat nezinot, kad un kur tie būs. Iepriekšējie (ar profiņiem – grupas The Hobos instrumentālistiem) notika nu jau gandrīz pirms divdesmit gadiem Latvijas klubos, dažos vēl piedaloties arī Edītei Baušķeniecei, kuras daiļi nepieradinātā balss skan jau pieminētās dziesmas un arī otra lielākā abu kopīgi, pēc daudzu domām, vismaz divdesmit gadu par ātru sacerētā hita Guvernante diversante (1988) oriģinālierakstā.
Oficiālā atzinība
Abas dziesmas kļuva ļoti populāras, jo radio un tē-vē, sajutuši skaņu mākslas jeb brīvības garšu, pēkšņi sāka visai intensīvi tās pārraidīt, un abas pat tika augstās Latvijas Radio dziesmu aptaujas vietās. Abām bija videoklipi – līdzās Hardija Lediņa un Jura Boiko darbiem, vieni no pirmajiem avangarda vai absurda īsfilmu paraugiem Latvijas vēsturē, ko, kaut kur tiem uzduroties, ikviens tā laika jaunietis ar interesi noskatījās, jo tur nekas nebija kā parasti, tātad uzreiz interesanti. Tolaik Latvijas Radio 2 vēl nebija izveidojies savā deviņdesmito gadu veidolā, kas turpmākajās desmitgadēs pamatīgi nostiprinājies un attīstījies, un jau trešo gadu desmitu muzikālu snobu vidū, kādiem piederat arī jūs, mans lasītāj, gluži tāpat kā šo rindu autors, tiek uzskatīts, ka tas ir sliktas gaumes paraugs.
Milzīti Ilzīti tolaik iekļāva arī Mikrofona rokaptaujas vinila platē, ko izdeva PSRS skaņu ierakstu firma Melodija 1990. gadā, un pie tās tika arī tie, kuriem vēl nebija rocības iegādāties magnetofonu. Šādu "oficiālu" atzinību Ingus Baušķenieka grupai Dzeltenie pastnieki nebija izdevies iegūt, un mākslinieku ieraksti astoņdesmito gadu sākumā klejoja, pēc svaigas mūzikas izslāpušajiem klausītājiem citam no cita tos pārrakstot, tātad pagrīdē, bet tolaik pagrīde bija tik plašs jēdziens, ka par viņiem zināja visi. Katrs Rīgas 84. vidusskolas devītklasnieks pēc ekskursijas ar klasi vai visas dziesmas zināja no galvas, ja Man ļoti patīk jaunais vilnis izrādījās vienīgā kasete, ko kāds pa kluso no vecākiem bez atļaujas paķēris līdzi.
Tu esi izslēgusi mani
Turpmākajos gadu desmitos Ingus Baušķenieks izdevis vēl vairākus soloalbumus, no kuriem pēdējais – Mana pasaule – iznāca pērn. Ir arī trīs izlases, divas no tām ir paša sakārtotas – Nezināmais šedevrs (CD, 2004) un When I’m Sixty Four (Bandcamp, 2020) –, un viena ir Beļģijas kompānijas Stroom veidotā Spoki (LP, 2018). Papildus vēl Ingus Baušķenieks savā Bandcamp kanālā līdzās Pastnieku albumiem un citiem paša izdotajiem ierakstiem (Dodo, Baložu pilni pagalmi, Gas of Latvia, Kārlis Aspirīns & Onkulis Dzenis, izlases Electronica@ LV u. c.) publicējis arī vairākus savus instrumentālās mūzikas albumus.
Ierakstu katalogs ir pamatīgs, un par gaidāmo soloprogrammu mūziķa cienītāji varēja izteikt vien minējumus. Tikai viesojoties Radio NABA raidījumā Zibens pa dibenu un stāstot par pēdējo soloalbumu, Ingus atklāja divas savas jaunās dziesmas – Tu esi izslēgusi mani un Maratonskrējējs, kas skanēšot koncertā Abari Gani (Kā Tev iet – Austrumāfrikas svahili valodā, dzirdams arī dziesmā Mēness klajumā), par kuru tobrīd jau bija zināms, ka pirmoreiz šī programma skanēs Rīgas Laika Muļķu mājā Elizabetes ielā 2 žurnāla trīsdesmit gadu jubilejas svinībās 11. novembrī. Intensīviem mēģinājumiem vairāku mēnešu garumā Ingus sapulcēja mūziķus, kurus dēvē par draugiem, un tie ir tagadējie grupas Dzeltenie pastnieki koncertu dalībnieki Uģis Vītiņš (sintezators) un Fabiass Nils Īle (bungas), izcils jaunās paaudzes ģitārists Ričards Dauksts (spēlē grupās Podruga, Juuk un Pretplūsma), kinorežisors Andris Gauja (ex-Suņa stunda, balss, ģitāra, sampleris, visādas dramaturģiski intensīvas, ļoti straujas kustības, kā jau aktiermākslas pazinējam), basģitāriste Ērika Tālberga un vokāliste Austra Aizpuriete (abas no grupas Ivars bez F), jo kādai taču tā Milzīte Ilzīte koncerta izskaņā būs jānodzied. Un tad tā diena pienāca! Rudenīga kā pati Rīga.
Jau pirmajās minūtēs
Iesildītāja nevarēja būt neviena cita kā ļoti talantīgā dziesminiece Keitija Bārbale, kuras dziļi noslēpumu un intrigas plīvurā ietērptās dziesmas, balss tembrs un intonācijas arī Ingum Baušķeniekam šķiet lielākais pēdējo gadu dārgums latviešu jaunajā mūzikā. Viņa joprojām uzstājas vienatnē, pavadot sevi ar akustisko ģitāru, kas Keitijai kā vienmēr sanāca apburoši, kaut arī daudzi no viņas gaida ko vairāk – elektroniku kā koncertos vēl nedzirdamajās dziesmās, kas atrodamas viņas YouTube kanālā, varbūt pat izcilu popmūziku, kādas mums ļoti pietrūkst, un tas brīdis agri vai vēlu noteikti pienāks.
Ingus Baušķenieks ar draugiem patiešām iesāk ar divām jaunajām dziesmām (kas vēlāk izrādās ceturtdaļa no koncerta), un mūziķu saspēles elegantajos aranžējumos svarīga un rūpīgi izstrādāta ir katra vissīkākā nianse līdz pat šķietami nebūtiskākajai detaļai, piemēram, tumšam uzvalkam ar tauriņu iepriekš koncertos vilktā baltā uzvalka vietā. Notiekošais liek aizrauties elpai jau pirmajās koncerta minūtēs, īpaši psihodēliskajās dziesmu pagarinātajās instrumentālajās daļās, kurās atveras debesis un visa krusa no mākoņa uzgāžas virsū uzreiz, nevis pa graudiņam – citādi būtu grūti raksturot šo sajūtu. Kā atsvaidzinoša duša, kādam ir jābūt katram labam koncertam!
Basiste Ērika ir vairāk nekā lieliska (to varēja novērot arī nu jau pajukušajā meiteņu grupā Ivars Bez F), jo Pastnieku basa līnijas turētājs Ingus Baušķenieks tak nedotu resnās stīgas spēlēt kādam, kurš nav labākais, kurš pieejams, jo tāpat viņš savulaik paņēma Damo Suzuki koncertā Rīgā noskatīto Jāni Burmeisteru no Tesas uz Dzeltenajiem pastniekiem, kad Ilgvars Rišķis bija prom, bet Fabiass vēl nebija izaudzis. Slavenā dziesma Čības no 1998. gada Digitālās ziemas ievada retrospekciju, un te visi instrumentālisti izpaužas ar vēl lielāku intensitāti un aizrautību. Jāatzīmē Fabiasa kā visjaunākā dalībnieka visai veiksmīga iekļaušanās pieaugušo kompānijā, kādas viņam līdz šim tikai radu ballēs sanākušas. Nils Īle vecākais no malas esot redzējis sevi tajā vecumā. Pilnīga kopija!
Andris Gauja uzskatāmi un draiski demonstrē pēc Ingus Baušķenieka norādēm izraudzīto samplu disku ievietošanu ierīcē un to palaišanu, pats vakara varonis dzied tā, kā tikai viņš vienīgais visā pasaulē to dara, – intonatīvi draivīgi, piemīlīgi un histēriski reizē – un vēl graciozi uzspēlē mazo slaveno Casio sintezatoru, paceltu pietiekami augstu, lai redz, ka tagad skan tieši tas. Publika jau pārņemta un noteikti gaida līdzi lecamu hitu pēc hita, bet seko Es dziedu korī no Mājas dzīves, divas nolaišanās uz zemeslodes dabiskākā pavadoņa (Vissaldākās sēnes uz Mēness, 2003, Mēness klajumā, 2011), un tad jau uz skatuves pie mikrofona parādījusies Austra, lai beidzot tiktu piepildītas visu to lūgšanas, kuri visvairāk par visu pasaulē grib Milzīti Ilzīti. Un viņai tas sanāk brīnišķīgi! Edīte vairs negrib uzstāties un pat no intervijām radio atsakās – visu cieņu viņas atturībai. Svarīgākais jau paveikts, bet Ingus Baušķenieks jūt tieksmi turpināt, pārsteidzot vai ar katru jauno dziesmu, kurās viņš vēl aizvien kaut ko meklē.
Čuksti aizkulisēs
Pašās beigās notiek tāda kā Ingus Baušķenieka atspēlēšanās Pastniekiem, tātad arī sev pašam, par to Milzītes Ilzītes ilgo nespēlēšanu, nevis atsakoties dziedāt Milžu cīņu (jo vienmēr taču visvairāk gribas tieši to, ko nevar), bet pašam to piesakot kā kādas citas grupas gabala kaverversiju, jo šai uz skatuves esošajai muzikālajai apvienībai sagatavotu dziesmu pagaidām vairs neesot, kaut gan jebkuram klātesošajam noteikti būtu gribējies dzirdēt vairāk par tām astoņām, bet vakara programmas piesātinājums lika iekļauties laikā, kas, par laimi, tik un tā tika pārsniegts.
Vakaram Muļķu mājā, kas neizbēgami pāraugs naktī, jāturpinās, jo vēl jāskata Ginta Gabrāna izstāde Transfungus, jāklausās Sigs un Orubs kopā ar tunisieti Mouniru Troudi un vēl arī viss tas, kas citos stāvos mutuļo un dārd. Kamēr daži pagalmā jau gaida programmā solīto vokālistu Olgas Rajeckas un Naura Puntuļa uzstāšanos uguns šova ietvaros, tā vietā ieskanas Casio sākuma motīvs no Milžu cīņas. Vai tās patiešām ir beigas? Neticami!
"Un aizkulisēs sačukstēsies: / Redziet, cik šis milzis nelaimīgs", "Cik viņam bija ļoti, ļoti bail, / Ka cits milzis atnāks to apēdīs…" – Ingus Baušķenieks dzied Hardija Lediņa jebkurai situācijai piemērotās rindas, lai ko tās nozīmētu šodien, kad esam sajutušies kā vienā no svarīgākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem mūžā, bet aizkulisēs patiešam kāds jau sačukstas, ka cerība ir, un koncerti vēl būs. Ne vienmēr cerība ir tikai Muļķu mājas iemītnieka mierinājums.