Latviešu rakstnieki mīl provocēt. Turklāt līdz ar literāro briedumu provokācijas, kā jau daždien, gadiem ejot, kļūst maigākas, līdzsvarotākas, grūtāk atšifrējamas un gana bieži – daudz iedarbīgākas par nosacīti literārās jaunības gados paveikto. Šādu maigi šifrējamu un līdz galam neatšifrējamu provokāciju savā jaunajā stāstu krājumā Šaubas piedāvā rakstnieks Osvalds Zebris, veltot desmit stāstu autoram tuviem rakstniekiem un dzejniekiem – no Astridas Lindgrēnes līdz Fjodoram Dostojevskim, no Ojāra Vācieša un Jāņa Jaunsudrabiņa līdz Kamī un T. S. Eliotam.
Autors intervijās uzsver, ka stāstos nav centies nedz imitēt savu hronoloģiski un ģeogrāfiski tālo literāro draugu stilu, nedz arī turpināt viņu darbos ietverto tematiku, bet lieto samērā nekonkrētu terminu "atbalss", proti, Šaubas ir skices, zīmētas no krāsām, kuru nospiedumus rakstnieka personībā atstājuši šo autoru darbi. Tomēr pavisam izvairīties no tiešām ietekmēm stila un vēstījuma ziņā nav izdevies un varbūt pilnīgi noslēgties no tām nav ne tikai vēlams, bet pat iespējams. Turklāt interesanti, ka atsevišķu (tiesa, ne visu) ārvalstu autoru darbiem veltītajos stāstos pavīd frāzes un izteiksmes līdzekļi, kas raksturīgi tieši attiecīgā darba latviešu tulkojumam, ne (visticamāk) pašam darbam, taču tas nepadara Šaubu atbalsošanos kaut kādā ziņā mazāk vērtīgu.
Cits liriskais "es"
Uz grāmatas vāka rotājas savdabīga kolāža, ko lielākā daļa lasītāju nekavējoties atpazīs kā tradicionālajās zilajās biksēs un rūtainajā kreklā (plus propelleris) tērptu Karlsonu, kuram pievienota Dostojevska galva un kurš ar filosofisku sejas izteiksmi peld melnā izplatījumā. Šaubās gan vairāk ir apcerīgu un sarkastisku, ne lindgrēniski ēverģēlīgu motīvu, turklāt interesanti, ka dažu stāstu veiklais sižeta risinājums faktiski liek aizmirst krājuma uzstādījumu un sekot sižetam tā, it kā – un tā jau tas faktiski arī ir – stāsts būtu neatkarīga, nevis kādā konceptuālā atbalsu grupā ietverta tekstuāla vienība.
Zināmā mērā Šaubas pat mazliet izaicina lasītāju, jo vismaz sākotnēji mēs, gribam to vai ne, bet, autora apgalvojumu vedināti, meklējam tekstos kopīgo ar Osvalda Zebra iedvesmotāju. Taču gan tāpēc, ka iedvesma var pieņemt visdažādākos veidolus, gan tāpēc, ka arī Bulgakova, Vācieša, Ezeras un citu tekstus mēs katrs, visticamāk, lasām ar ļoti dažādu fona informāciju un no tās attiecīgi izrietošo emocionālo atbildes reakciju, daudzos stāstos būtiskas ietekmes nav nemaz tik viegli saskatāmas – un arī nevajag. Tieši tāpat kā mēģinājumi izprast, ko attiecīgais literāts "patiesībā gribējis ar to pateikt", neizbēgami rezultātā dos ja ne pilnībā, tad noteikti niansēs atšķirīgas domas – atkarībā no tā, cik gluda vai nodrupusi, doba vai viendabīga ir mūsu būtībā gulošā siena, pret kuru atsitas teksta atbalss.
Ne sevišķi dziļi zemdegās slēpjas fakts, ka Šaubas gan nenoliedzami ir rakstnieka reveranss daudziem pagātnes literatūras guru, tomēr vienlaikus arī paša identitātes konstruēšana. Te nonākam pie jautājuma – vai šī identitāte ir autentiska, vai arī Osvalda Zebra stāstu vēstītājs ir ne gluži patiesais autors, bet vēl cits liriskais "es", kuru kā savdabīgu bilžu mozaīku pa gabaliņam veido krājuma stāsti? Teorētiski šādu iespējamību var pieļaut, un līdz ar to jautājums par to, vai Šaubas tiešām ir reālā Osvalda Zebra literārā pašpreparācija, mainīgās identitātes fiksējumi, desmit rakstnieku darbos pausto ideju kristalizācija autora interpretācijā vai varbūt meistarīgi savīta fikcija – un nav izslēgta arī vairāku variantu kombinācija –, paliek atklāts. Varbūt tieši tāpēc grāmatas nosaukums ir Šaubas? Šaubās rakstnieks – un, mazliet padomājis, arī lasītājs?
Sintēzes būtiskums
Taču mistifikācija par iemesliem, iedvesmotājiem un atbalsīm krājumā faktiski nav galvenais. Pirmkārt un galvenokārt Šaubas ir talantīgi uzrakstīti stāsti, kurus iespējams lasīt un izbaudīt arī tad, ja lasītājs tik plaši kā autors nepārzina attiecīgā literārā tuvinieka daiļradi vai pat vispār nav to lasījis. Visnotaļ iespējams ir arī pretējs process – ka pēc Šaubu izlasīšanas rodas interese uzmeklēt un izpētīt tos literātus, kuru darbi līdz šim paslīdējuši garām uzmanības lokam. Un vispirms tie ir stāsti paši par sevi – valodiski noslīpēti, izteiksmē lakoniski, vizuālām detaļām bagāti un sižetiski daudzveidīgi –, kas izris iztēles priekšā kā krāsaini ņirbošā kaleidoskopā.
Mazs Rīgas zēns, kurš dzīvo padomju represiju ēnā un sadraudzējas ar likumpārkāpēju Karlsonu, kas atlidojis no Stokholmas, meitene ar Ojāra Vācieša seju, kas dzīvo Baložu ielā, ierēdnis, kas pavada mājās meiteni, bet gļēvi pamet to uzbrucēju varā, arhitekte, kas klusējot ļauj nodot ekspluatācijā ēku ar potenciāli bīstamu konstrukcijas defektu, vīrietis, kurš, savādu iedomu mākts, dod naktsmājas pie Ņevas sastaptai nepazīstamai pusaugu meitenei, iesprādzis un vairākkārt pārrāmēts spogulis un dīvains tēls jūras krastā... Būtu lieki šajos uzplaiksnījumos meklēt autora personības drumstalas, ja šie tēli pilnasinīgi krājuma lappusēs dzīvo savu dzīvi. Tiesa, stāsti visbiežāk ir vien paskopas ainas no personāžu esamības, taču ar to pietiek, lai nojaustu komplicēto tīklu, kas visu sasaista – autoru ar tēliem un tēlus savā starpā, rakstnieku ar literatūru un literatūru ar pagātni.
Vienlaikus ar to Osvalds Zebris it kā met izaicinājumu daudzviet teju par elku padarītajam absolūtas oriģinalitātes jēdzienam, uzsverot sintēzes būtiskumu un atzīstot, ka rakstnieks, grib to vai ne, savos darbos nespēj izvairīties no literārās daudzbalsības. Literatūrzinātnieki izsenis piedāvājuši dažādus skaitļus, kas it kā aptver visu iespējamo sižetisko pavērsienu samērā nelielo skaitu literāros darbos. Tomēr te vairāk vietā šķiet anekdote par zinātnieku, kurš provocē Dievu, piedāvājot konkurencē radīt no māliem pats savu cilvēku, sak’, nav jau tas nekas īpašs; taču, tiklīdz akadēmiķis ķeras pie izejmateriāla, Dievs iebilst: – Nē, nē! Vispirms radi pats savus mālus! – Tātad: māli jau ir radīti, bet tas, ko no tiem veido radošais gars un kādos neparastos virzienos radītās skulptūras žāvē iedvesmas vēji, – tas tad arī veido to, ko savu iespēju robežās spējam saukt par oriģinalitāti.
Un, visbeidzot, Šaubas iedvesmo vēl kādā virzienā – nevilšus rodas doma par atbalsu mozaīku, kādu veidotu mēs, ja spētu. Kuri desmit gabaliņi no izlasītā, savāktā būtu manējie, tavējie – šobrīd, bet varbūt pagātnes kontekstā? Un ko no mums tur izlasītu citi?