Aizvadītie divi gadi bez lieliem koncertiem vismaz uz kādu laiku ir beigušies, un būtu traumējoši atkal uzreiz atsākt ar pārpildītu Arēnu Rīga, tāpēc Sparks samērā nelielajā Hanzas peronā 6. maijā un Rošīna Mērfija koncertzālē Palladium Rīga nākamajā dienā bija kā labs atgriešanās tramplīns kaut kam lielākam – mūsdienu popmūzikai ar Imagine Dragons 1. jūnijā Mežaparka estrādē un metālmūzikas ikonām Iron Maiden 2. jūnijā Arēnā Rīga.
Dzirksteles bez noilguma
To, ka brāļu Maelu duets Sparks, kas darbojas kopš 1966. gada, ielicis pamatus daudziem mūzikas virzieniem, kas attīstījušies turpmākajās desmitgadēs, jau mute izkaltusi atgādināt. Šoreiz atšķirībā no koncerta Ventspilī pirms desmit gadiem Sparks uzstājās nevis divatā, bet ar grupu – uz paaugstinājuma aiz brāļiem bija bundzinieks, otrs taustiņinstrumentālists, divi ģitāristi un basists ar Rickenbecker basģitāru, ko par ikonisku padarījuši Rodžerss Voterss, Glens Hjūzs, Lemijs Kilmisters, Klifs Bērtons, Saimons Galaps, Niks Oliveri un citi. Instrumentālisti arī dziedāja, un klausītāji varēja izbaudīt visu laiku Sparks daiļradi tādā skanējumā, kādu to pazīst, jo asprātīgiem aranžējumiem viņu mūzikā nekad nav bijusi mazāka nozīme kā melodijām, tekstiem un solista Rasela spējai izdziedāt ļoti augstas notis, ko viņš savos septiņdesmit trīs gados pārsteidzoši labi spēj joprojām.
Kaut šī oficiāli skaitās 2020. gada albuma A Steady Drip, Drip, Drip turneja, bija dzirdamas dažādu laiku dziesmas, no kurām daļa tika sveiktas ar skaļām ovācijām. Pauzēs Rasels pastāstīja šo to arī no senākas un jaunākas vēstures – pagājušā gada filmu Anete ieskaitot –, padarot šo daudzu tik gaidīto tikšanos vaigā vēl intīmāku, un nobeigumā abi pauda tādu sajūsmu par Rīgas publikas atsaucību, ka radās pareizais iespaids – šis ir viens no laimīgākajiem dzīves mirkļiem ne vien faniem, bet arī pašiem mūziķiem, un viņi apsolīja atbraukt vēl kādreiz.
Rošīnas garderobe
Pateicoties dažiem izciliem hitiem, bijušās elektroniskās mūzikas grupas Moloko vokālistes Rošīnas Mērfijas solokarjera ir izvērtusies daudz garāka nekā viņas 1994. gadā "nejauši" izveidotais duets ar Marku Braidonu, bet koncerts ir aizraujošs un līdz pēdējam sīkumam izbaudāms deju mūzikas šovs ar izcilu dzīvo sastāvu, askētiskām projekcijām un neskaitāmiem tērpiem, ko dziedātāja pamanās vairākkārt nomainīt pat vienas dziesmas laikā – turpat uz skatuves lido cepures, šalles un žaketes, māksliniecei te pikanti atsedzoties, te slēpjoties, te augstu paceļot kāju un ar platformeni iesperot neredzamam partnerim, turklāt viņa to visu dara ar tādu kā viegli ironisku nevērību un gandrīz visu koncerta laiku saglabā nopietnu sejas izteiksmi, nevis smaida, kā lielākoties dara popzvaigznes.
Neierasts ir koncerta sākums bez pauzes pēc iesildošā trio Mad Mad Mad – mūziķiem paliekot uz skatuves, pēkšņi uzrodas Rošīna, un viss turpinās bez iespējas – nepazaudējot ieņemtās vietas – aiziet ieelpot svaigu gaisu vai pastāvēt garajā rindā pēc dzeramajiem. Pēc koncerta sarunā ar modes dizaineri Baibu Ladigu-Kobajasi noskaidroju, ka tērpus šādām skatuves zvaigznēm nešuj vis viens mākslinieks, bet tās izvēlas no piesūtīto paraugu kalniem. Laimīgākajos gadījumos tas vainagojas ar dziedātāju izreklamēto apģērba gabalu sērijveida ražošanu un parādīšanos veikalos. Arī bizness.
Daži atgādinājumi
Nekad nebiju aizdomājies vai vienkārši biju aizmirsis, ka lielu koncertu atgriešanās, aizmirstot par divu metru distanci, nāks arī ar iespēju atkal izbaudīt citu apmeklētāju šampūnu visdažādāko augļu un citu smaržvielu aromātus tieši sejā, jo gan Sparks, gan Rošīnas Mērfijas klausītāju lielākā daļa ir sen pieauguši cilvēki, kuri atnākuši glīti sakopušies kā uz īstiem svētkiem. Dažam labam, kurš pamanās izmantot Palladium skatuves malu kā galdiņu savām plastmasas glāzēm ar grādīgo dziru, pat citu cilvēku kustības mūzikas ritmā ir traucējošas, un viņš par to agresīvi aizrāda kā par grūstīšanos, šādas darbības pirmais veicot pats, turklāt atkārtoti, tas prasa lielu savaldīšanos no šo rindu autora, lai nedotu pretī un viss nebeigtos ar kārtības sargu iejaukšanos. Ko padarīsi, ja pašlaik nav iespējas "baudīt mūziku" pie galdiņiem Jūrmalā festivālā Novaja volna un jāklausās koncerts tik tuvu "dzīvnieku masai"? Stiprinieties, wannabe oligarhi, – pie aizmirstām lietām atkal ir jāpierod!
Cilvēki koncertos mēdz arī dejot, un, ja kādam tā šķiet grūstīšanās, laipni lūgti atgriezties mājsēdē pie saviem lielajiem ekrāniem! Koncertu organizatoriem būtu arī vērts izskatīt iespēju sekot Džeka Vaita viedajam piemēram un kaut kā tomēr ierobežot telefonu lietošanu koncertos, jo daļa cilvēku prot vērot pasauli tikai caur ekrāniem un piespiež to darīt arī aiz sevis stāvošos, palaižot garām dzīvo un vienreizējo acu kontaktu.