Komponista Ērika Ešenvalda Lūkas pasija, kura piedzīvoja pirmatskaņojumu Latvijas Radio kora, orķestra Sinfonietta Rīga, solistu Ievas Paršas, Jāņa Kurševa, Daumanta Kalniņa sniegumā diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā 4. aprīļa vakarā Rīgas Domā, ir pirmais šī žanra paraugs Latvijā. To varam ne tikai formāli, bet ar gandarījumu iegrāmatot latviešu mūzikas vēsturē, jo gan jaunais opuss, gan tā mākslinieciskais lasījums uzrunāja augstā, respektējamā kvalitātē – vērienīgi, emocionāli, cilvēciski un profesionāli meistarīgi. Tiesa, pasijas autors Ēriks Ešenvalds jau pirms desmit gadiem uzrakstījis oratoriju par to pašu – Kristus ciešanu un augšāmcelšanās – tēmu (Passion and Resurrection, 2005). Tomēr Lūka savā evaņģēlijā rāda Kristu kā Cilvēka Dēlu, un tieši šis cilvēciskais stāsts radis auglīgu atbalsi Ešenvalda mūzikā.
Lūkas pasijas stāsts mūzikā sākas ar brīdi, kad Pilāts nodod Kristu pūļa varā. Tas ir dramatiski un ekstrēmi jau ar pirmajām taktīm – trako truli asinskārs pūlis, tam pakļaujas Pilāts, kaut arī pie viņa nekādas vainas neatrod, raud sievas, kareivji ciniski met kauliņus par Kristus pēdējiem apģērba gabaliem… Tas viss attēlots postromantiskā, īsti simfoniskā vērienā un tik krāšņā kora pilnskaņā, it kā koris būtu skaitliski divkāršojies. Traģēdijas tvēriens ir salīdzināms ar Mela Gibsona filmas Kristus ciešanas vai skotu mūsdienu komponista Džeimsa Makmilana oratorijas Septiņi pēdējie vārdi pie krusta ekspresiju, kas aizžņaudz rīkli. Savukārt reālie, ritmiskie sitieni atsauc atmiņā Kristus pienaglošanas ainu Endrū Loida Vebera rokoperā Jēzus Kristus superzvaigzne. Ak jā, un šos visus darbus vieno arī angļu valoda, kas – izņemot senebreju lūgšanu – dominē arī Ešenvalda pasijā.
Taču dramatiskie notikumi mijas ar gaišām atmiņu refleksijām no Kristus bērnības: austrumnieciski melismātiskā seno jūdu dziedājumā māte skaita vakara lūgšanu ar shema lūgšanas tekstiem. Šī epizode (pasijas 4. daļa) atšķirībā no J. S. Baha Marka pasijas dziedājumiem lieliski izdodas solistei Ievai Paršai. Viņai īpaši saviļņojoši izdodas arī sievietes vēstījums par krusta koku, kuru Jēzus jaunībā glāstījis, kopā ar tēvu strādājot galdnieka darbu. Iespaidīgi, uz robežas ar rokdziedātāja spiedienu Daumants Kalniņš iejuties Pazudušā dēla tēlā, to pastiprinot ar teatralizētu gājumu pa katedrāles centrālo eju.
Ērika Ešenvalda simfoniski un emocionāli vērienīgais, kontrastos balstītais pasijas lasījums ir pilnīgs pretpols šī žanra un baroka mūzikas lielmeistara Johana Sebastiāna Baha introvertajam, vienlaikus skaudrajam, apgaroti lakoniskajam, apcerīgi līdzsvarotajam Marka pasijas mūzikas skaistumam. Te gan jāatgādina, ka no Marka pasijas ir saglabājies tikai librets, tāpēc klausītājiem tika piedāvāta vācu diriģenta, ērģelnieka un komponista Dītharda Hellmaņa 1964. gadā veiktā pasijas rekonstrukcija, kurā izmantota mūzika no citiem Baha opusiem.
Sigvarda Kļavas vadībā šī Marka pasijas versija Latvijā pirmoreiz tika atskaņota 2005. gada Lielajā Piektdienā. Diriģentam pie tās atkal atgriežoties, gan Latvijas Radio koris, gan orķestris Sinfonietta Rīga muzicēja īsti barokālā stilā – niansēti un caurredzami, ar retoriski izteiksmīgu artikulāciju. Spilgta laikmeta zīme bija arī oboe d’amore un divu viola da gamba iekļāvums orķestrī. Solistiem gan līdz Baha instrumentālā tipa āriju perfekcijai tāls ceļš ejams. Ieva Parša Baha mūzikas teritorijā vēl taustās kā ienācēja. Soprāns Elīna Šimkus izaicinājumu pieveica, pateicoties Mocarta repertuāra izpildītājas pieredzei. Tenors Jānis Kurševs atzīstami tika galā ar figurācijām, taču tas arī viss. Kristus ciešanu stāsta atklāsmē neatsverami bija mācītāja Jura Zariņa evaņģēlija lasījumi no kanceles skaidrā latviešu valodā un ar perfektu dikciju.