Teātra trupa Kvadrifrons nepieņem lietas tādas, par kādām tās tiek uzskatītas, vairās no stereotipiem un rotaļājas ar nopietnām un nenopietnām tēmām. Aprīlī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja trupas dalībnieku Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa kopīgi veidotais iestudējums Marats/Sads. Kāds šajā teatrāli bagātīgi dekorētajā farsā par katru cenu grib atrast nepārprotamas atbildes uz neatbildamiem jautājumiem par cilvēka eksistenciālo sacensību ar viņa paša dzīvi. Par spīti tam, reti kurā citā izrādē šosezon kādam ir izdevies panākt tādu izteiksmes līdzekļu saskaņu, izveidojot estētiski pilnskanīgu un kompaktu mākslas faktu. Kvadrifrons sev raksturīgajā vieglumā un bez mokošām ambīcijām izrādi Marats/Sads žanriski pieteica kā vājinieku operu, apspēlējot lugas autora Pētera Veisa saikni ar viņa daiļrades kontekstā nozīmīgo dramaturgu Bertoltu Brehtu. Viņš vienam no saviem plašāk zināmajiem darbiem reiz devis tikpat triviālu nosaukumu Trīsgrašu opera, kas parodē šo augstās mākslas – operas – žanru.
Savukārt nule Mežaparkā bija skatāma visas trupas kopradītā kukaiņu opera ar saturiski izsmeļošo nosaukumu Ērces. Klāva Meļļa librets vēsta par mūsu platuma grādiem neraksturīgo ērču sugu, proti, suņērču un taigas ērču, invāziju Latvijā, ko zīmīgā kārtā mums nācās piedzīvot drīz pēc padomju okupācijas. Vienlaikus šie mazie zirnekļi ievazāja tādas infekcijas slimības kā ērču encefalīts, borelioze un vēl citas mazāk zināmas bīstamas kaites. Par to vairāk lasāms izrādes programmā, kas atgādina gluži vai kādu Slimību un profilakses centra izstrādātu pievilcīgu bukletu sabiedrības veselības pratības veicināšanai.
Pa meža taku
Līdz ar iestudējuma žanra un tēmas acīmredzamo konfliktu pašironiski tiek atcelti jebkādi snobiski priekšstati par operu, kas apriori paredz zināmu distanci un nepieejamību. Turklāt Ērces notiek brīvā dabā, kokiem un krūmiem apaugušu pauguru ieskautā gluži vai savvaļas pļavā. Līdz norises vietai skatītāji nonāk pa meža taku pēc tam, kad visā garumā ir šķērsojuši Rīgas Zooloģisko dārzu un aiz viņiem tiek aizvērti citkārt slēgtie sētas puses vārti. Izrāde sākas līdz ar Zooloģiskā dārza darba laika beigām, it kā simboliski mēģinot atbrīvot dabu no cilvēka apgrūtinošās klātbūtnes.
Kvadrifrona kodols un radošie domubiedri sava auguma izmērā iemieso dažādos mums apkārt esošos sīkos bezmugurkaulniekus, kuru vidū ir kukaiņi, zirnekļi, tārpi. Viņu mūžs paiet it kā paralēlā pasaulē atrauti no civilizācijas, lai gan par tās eksistenci nodevīgi liecina mūsu atstātie artefakti viņu dzīves telpā. Mākslinieki Kate Krolle un Reinis Bērziņš pievērš uzmanību joprojām aktuālajai dabas un cilvēces sadzīvošanas problemātikai – dziedošās sliekas, kuras iedzīvina Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas meiteņu koris Vivace, satupst uz zemē iegrimušas spēļu konstruktora detaļas, savukārt diriģents Artūrs Gailis ieņem vietu uz butaforiskas konfektes. Ar šādiem paņēmieniem mums apkārt esošā dzīvā daba, lai kādas būtu mūsu attiecības ar to, atklājas palielinājumā un nostāda mūs līdzvērtīgās pozīcijās, šādam risinājumam nenoliedzami mazinot cilvēka ambīcijas uz apkārtējās vides monopolu.
Taču spēlēšanai zem klajas debess ir ne tikai priekšrocības, bet arī izaicinājumi. Reljefs un no cilvēka iegribām neatkarīgais klimats notiekošajam piešķir autentiskumu, bet laikapstākļi, par spīti radošās komandas brīdinājumiem paņemt līdzi lietusmēteļus un pat iespējai tos saņemt uz vietas, tomēr ienes korekcijas izrādes norisē. Vismaz uz brīdi, kamēr mēģini izvairīties no lietus lāsēm, nākas atraut skatienu no spēles laukuma. Arī dažas klajuma vidū spītīgi augošās slaidās priedes neizbēgami fragmentē redzes lauku un neļauj pilnībā izsekot skatuviskajai darbībai.
Liktenīgie upuri
Režisore Paula Pļavniece uzņēmusies ne to vienkāršāko uzdevumu, jo izrādē ir iesaistīts pārsteidzoši liels skaits dalībnieku, bet šeit nav ne mākslīgu, ne dabisku kulišu, kas tehniski atvieglotu mizanscēnu maiņu. Šo trūkumu par efektu šoreiz nav izdevies pārvērst, un nenodarbinātie aktieri lielākoties klusi un pacietīgi sēž dažus metrus no pēdējām skatītāju rindām, izliekoties tos nemanām. Vienlaikus nelīdzenā un ierobežotā spēles laukuma malās izpildītāji brīžam pašdarbnieciski sadrūzmējas, mēģinot nenokavēt savu uznācienu vai atbrīvot laukumu citiem varoņiem. Varbūt arī tas piestāv brīvdabas pasākumam nepiespiestā atmosfērā visai ģimenei.
Lai vai kādas būtu darbojošās personas, opera nevar būt bez mūzikas. Oļesja Kozlovska komponējusi vairākas ārijas, kurās balsis pamatīgi nākas izlocīt protagonistiem Annas Klišānes Taigas ērcei un viņas iemīļotajam Bezvārda ūdensblaktim, ko atveido Reinis Boters. Kopā ar pārējiem varoņiem viņi raitā tempā izdzied un izdzīvo melodramatisku mīlestību, greizsirdību, atriebību, cīņu par varu un par saviem sapņiem. Darbību vieno klavieru, trompetes, čella un flautas ansambļa izpildītas intermēdijas džeza stilā, tajās pavīd arī latviešu tautasdziesmu un populārās mūzikas atskaņas.
Amizanto būtņu piederība sugai raksturota ne tikai ar individualizētiem muzikāliem motīviem, bet arī ar kustību partitūru. Trāpīgu un tāpēc atmiņā paliekošu ķermeņa valodu Rūdolfs Gediņš ir sacerējis Pašmāju ērcēm – sagadīšanās dēļ vai arī apzināti tieši vietējās iemītnieces zombiju cienīgā entuziasmā tiecas pēc saviem liktenīgajiem upuriem, lai beidzot paēstu, vairotos un mirtu. Turklāt viņas ir apāvušas pastalas, kamēr ienācējas tērptas ekstravagantiem rakstiem rotātos vairogos. Pārdomas gan raisās, blakus Klāvam Mellim un Annai Ulbertei ieraugot arī Antu Aizupi dažos kordebaleta numuros tikpat kā bez teksta.
Pieļauju, ka Kvadrifrons nav tā organizācija, kuru strukturētu subordinētas attiecības un kurā jebkāda nozīme tiktu piešķirta dīvu ambīcijām, tomēr… gribētos aktrisi redzēt piepildām savu liriski dramatisko potenciālu, kas nesen par sevi spilgti atgādināja Willa teātra izrādē Stiklotā svētnīca Ģertrūdes ielas teātra telpās. Skarba ir aktiera profesija, par to šajā sezonā nācies pārliecināties vairākkārt.
Kvadrifrons uzcītīgi turpina kopt teātra sociālo funkciju, tuvinoties skatītājam un skatītāju tuvinot apkārt esošajam mazzināmajam un pavisam nezināmajam. Šī izrāde noteikti mazinās jaunāko skatītāju bailes no asinskārajiem mošķiem, raisīs interesi tos iepazīt un galu galā – cienīt kā jebkuru radību, kura planētu apdzīvo ar tādām pašām tiesībām kā mēs.