Mākslinieku Konstantīnu Žukovu pirmo reizi pamanīju un paturēju prātā kā daudzsološu autoru Rīgas Fotogrāfijas biennāles grupas izstādē Lai iemīlētos, klikšķiniet šeit. Tajā iesākto tēmu viņš turpina pašlaik ISSP galerijā skatāmajā personālizstādē Melnā neļķe. 2. daļa. Konstantīna Žukova pirmā personālizstāde ir pievērsusi salīdzinoši lielu sabiedrības interesi, jo šī ir viena no retajām reizēm, kad Latvijas vizuālajā mākslā kāds neslēpti pievēršas LGBT+ tēmām, aktualizē kopienas pieredzes, dzīvesstāstus, plašākas sociālās attiecības un sabiedrības norises.
Šī diskursa pamatā lielā mērā ir nepieciešamība runāt, padarīt redzamu, normalizēt, emancipēt un izgaismot seksuālās identitātes saistību ar plašākiem sociālajiem procesiem lokālā un globālā mērogā, personisko stāstu, attieksmju un katras mikrovēstures saikni ar sabiedrību kā kopumu un tās mentālo klimatu, kas katram ir atšķirīgs.
Aktīvisma process
Paralēli Konstantīna Žukova izstādei nupat iznākusi interneta žurnāla Satori ziemas avīze Nr. 9 Aiz kauna, kas veltīta kvīru tēmai dažādos teorētiskos un intīmi personiskos līmeņos. Mazliet agrāk, 2021. gada rudenī, par vienu no pēdējā laika populārākajiem grāmatu dzīves notikumiem izvērsās homoseksuāļa Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu izdevuma Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927–1949 pirmais krājums. Publicistikā un pētniecībā ir vērojama intensīva interese par seksuālo minoritāšu pieredzi, kas ļauj cerēt, ka sabiedrība mainās, kļūst atvērtāka, zinošāka, empātiskāka.
Arī Konstantīna Žukova izstāde iegulst šobrīd Latvijas kultūrtelpā aktuālajos un neapšaubāmi vajadzīgajos LGBT+ aktīvisma procesos. Šo iemeslu dēļ automātiski gribas ieņemt labvēlīgu attieksmi pret izstādi, jo, lūk, beidzot arī pie mums ir vizuālās mākslas notikums, kas skaidri un nepārprotami sevi piesaka caur LGBT+ abreviatūru, reflektē par pieredzi un norisēm, kas līdz šim reti tikušas izteiktas vizuāli mākslinieciskās formās. Ir uzaugusi jauna paaudze, kas nebaidās atklāti runāt par šīm tēmām un nevairās savu identitāti padarīt par mākslinieciskās izpausmes izejas punktu un to manifestēt bez aizplīvurotiem mājieniem.
Taču vai ar to vien pietiek, lai radītu izcilu mākslu? Vai sociāli aktuāla tematika automātiski atbrīvo mākslas darbu no nepieciešamības iemiesot arī cita veida mākslinieciskās vērtības? Teorētiski tā ir falša dilemma, taču praksē bieži vien ir vērojama plaisa starp ideoloģisku pārliecību, sociālām pozīcijām un to transformēšanu iedarbīgos mākslas faktos, gluži tāpat kā jebkura cita žanra gadījumā, – arī krāsu un ritmu vērojumi vai sajūtu atziņas mēdz būt mākslinieciski blāvas un garlaicīgas. Taču sev ideoloģiski pieņemamus vēstījumus nesošus mākslas darbus skatītāji (arī šo rindu autore) bieži vien uztver daudz labdabīgāk, koncentrējoties uz to nepieciešamību sabiedrībā un apziņu, ka šādiem mākslas darbiem ir pievienotā vērtība, jo tiem ir potenciāls iestāties pret netaisnību, mainīt likteņus un likumus.
Iespējams, Latvijas vidē nekritisku attieksmi pret sociāli iekrāsotām mākslas parādībām veicina arī ilgstošs politiski reflektējošas mākslas tradīciju trūkums, tāpēc priecājamies par jebkāda veida dažādību, mākslinieku uzdrīkstēšanos un dumpošanos pret varu.
Neļķe cauri laikmetiem
Konstantīns Žukovs nedumpojas, nedusmojas un nevienu atklāti nekritizē, viņa mākslinieciskā pozīcija ir vērojoši pētnieciska. Izstādes nosaukumā minētā "melnā neļķe" ir apzīmējums homoseksuālu vīriešu kopienai Rīgā XX gadsimta 20. gados. Apzīmējuma vēsturi un citus Latvijas XX gadsimta homoseksuālisma vēsturē nozīmīgus politiskos un sociālos aspektus, iekšējos rituālus un ārpasaules normatīvus izstādes pavadtekstā ieskicējusi pētniece Ineta Lipša, sniedzot lakonisku informāciju par tiem apstākļiem, uz kuriem savos darbos atsaucas Konstantīns Žukovs.
Izstādi pavadošajā tekstā arī norādīts, ka Latvijas LGBT+ vēsturei mākslinieks pievēršas bez mērķa atveidot vēsturiskus notikumus, viņš izvēlas tos analizēt un interpretēt caur mūsdienu skatpunktu – tas ir visnotaļ klasisks mākslas un vēstures attiecību modelis, mākslai izvairoties no objektīvas viennozīmības pagātnes aplūkošanā. Termins "melnā neļķe" vēsturiski attiecināms uz starpkaru posmu, taču izstāde pievēršas daudz nekonkrētākam laikam padomju okupācijas gados un mūsdienās, tāpēc vismaz sākumā samulsina vienam vēstures posmam raksturīgā pārnesums uz citu laikmetu. Vēsturisko "melno neļķi" ar izstādi vieno scenogrāfisks elements – melnās krāsas dominance ekspozīcijas iekārtojumā.
Aiz aizklātiem logiem
Izstādi veido fotogrāfijas, teksti un objekti. ISSP galerijas logi ir aizklāti ar citātiem no savulaik populārās Jāņa Zālīša grāmatas Mīlestības vārdā (1981), kurā homoseksuālisms atbilstoši padomju ideoloģijas vadlīnijām tika traktēts kā slimība. Aizklātie logi atgādināja par skandalozo cenzūras starpgadījumu mākslinieces Annemarijas Gulbes izstādē Love Re-search ISSP galerijā 2020. gadā, kad telpu izīrētājs un īpašnieks Berga bazārs lika aizklāt vairākus izstādē redzamos darbus, pasludinot tos par pornogrāfiskiem un bērniem nepiemērotiem. Arī Konstantīna Žukova izstādītie, viņa paša fotografētie vīriešu kailfoto tiek paslēpti no bērnu un mietpilsonisku galerijas kaimiņu skatieniem, un ironiski, ka šo paslēpšanas funkciju, tēlaini izsakoties, pilda Jānis Zālītis.
Tas sasaucas ar neredzamības metaforu kā kvīru kopienai raksturīgo vēsturisko stāvokli, taču rodas aizdomas, ka logu aizklāšanu drīzāk rosinājusi vēlme piesargāties no cenzūras, nevis mākslinieciski nolūki. Tas ir saprotami pēdējā laika publiskās mākslas skandālu kontekstā. Fotogrāfijās redzamos vīriešus aizsedz arī melni riņķi sejas vietā, atgādinot par šo cilvēku stigmatizāciju, nepieciešamību slēpties arī mūsdienās.
Lielākā daļa izstādes eksponātu veltīti krūzinga tradīcijām Latvijā, tā ir atsauce uz homoseksuāļu socializēšanās un seksuālo partneru meklējumu vietām Rīgā, arī Buļļu un Kalngales pludmalē, kurās atrastos priekšmetus mākslinieks fotografējis un noformējis līdzīgi kā lietiskos pierādījumus izmeklēšanas procesā. Tās ir pussadegušas ugunskuru pagales, plastmasas pudeles, vilcienu biļetes uz jūrmalu – klusie krūzinga liecinieki, kas paši par sevi neko neizsaka un savā mēmumā sasaucas ar anonīmajiem portretiem.
Kriminoloģijas gaisotni pastiprina neparastais, griezīgais ekspozīcijas apgaismojums, kas savā spilgtumā atgādina filmās redzētās nopratināšanas ainas un skatītājā raisa sajūtu, ka vērots tiek viņš pats. Par būtisku izstādes elementu padarītas tualešu flīzes kā atsauce uz vēl vienu homoseksuālās socializēšanās telpu. Tiesa, šī atsauce pārlieku burtiski atgādina igauņu mākslinieka Jānusa Sammas darbus. Viņš ar šiem pašiem priekšmetiem veidojis semantiski identiskas instalācijas.
Domu pavedieni
Konstantīns Žukovs savā pirmajā personālizstādē spēlējas ar agrāk noklusētas vēstures tikpat klusajām metaforām un asociācijām, iejūtīgi meklējot pagātnes stāstiem vizuālas kopsakarības, cenšas piešķirt šiem vārdiem miesu un savirknēt to visu laikmetīgās mākslas vispārpieņemtajās struktūrās. Izstādē redzami domu pavedieni, tēlu un priekšmetu fragmenti, kas atsaucas uz vēsturisko, taču diemžēl tam visam pietrūkst vienotības kā kopumam.
Sadrumstalotība rada iespaidu, ka mākslinieciskās izvēles noteikusi nejaušība, varbūt tā bijusi nespēja izvēlēties no dažādajiem asociāciju virzieniem vienu trāpīgāko? Varbūt tā ir vēlme aptvert daudzas LGBT+ vēstures šķautnes, nevis pievērsties padziļinātai viena motīva apgūšanai un mākslinieciskai pārkodēšanai? Konstantīna Žukova izmantotie simboli ir ļoti vienkārši, varbūt pat pārlieku vienkārši. Seju anonimizēšana šķiet pārāk burtisks veids, kā vēstīt par personu neredzamību, savukārt jūrmalas pagales un vilcienu biļetes kā simboli izplūst savā vispārinātībā. Autoru interesējošā mākslas valoda pieprasa sarežģītākus asociāciju mehānismus, un tāpēc izstādes kontekstā veiksmīgākas, asprātīgākas un precīzākas šķiet kriminālās pasaules parafrāzes.
Ikvienu vēsturi veido nobīdes, pretrunas, neparasti tēli un sakritības, un tas viss var būt lielisks izejmateriāls mākslinieka iztēlei. Oriģināla vēstures faktu interpretācija attēlu un priekšmetu valodā ir tas, kas atšķir mākslinieku pētījumus no vēsturnieku pētījumiem un tas, kas mazliet iztrūkst šajā izstādē. Taču ceru, ka Melnajai neļķei sekos daudzi jo daudzi turpinājumi un tos visus kādreiz būs iespēja redzēt vienkopus kā plašu pārskatu.
Konstantīns Žukovs
Izstāde Melnā neļķe. 2. daļa
ISSP galerijā līdz 24.III