Garīgās mūzikas koncerts, kas laikā, kopš dzīvojam mūsu atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā, atkal ir atgriezies un nostiprinājies kā Dziesmu un deju svētku tradīcijas neatņemama daļa, mums atgādina, cik ļoti mums garīgums šajos svētkos ir svarīgs. Garīgums kā cilvēka saspringto prātu attīrošā, apskaidrojošā un harmonizējošā vertikāles dimensija ne tikai baznīcas kristīgo rituālu un kanonu, bet arī šī jēdziena visplašākajā dvēseliskās izjūtas nozīmē, ko visprecīzāk formulējusi Anna Brigadere triādē Dievs. Daba. Darbs.
DOMĀŠANĀ UN DZĪVĒ
Atcerēsimies arī, ka vēsturiski Dziesmu svētki jeb Dziedāšanas svētki kā tautas kopdziedāšanas forma XIX gadsimta otrajā pusē izauga tieši no baznīcu koriem, pateicoties vācbaltu mācītājiem, kuri sāka apzināties latviešu valodas un latviešu tautasdziesmas vērtību un kopā ar mostošos vietējo inteliģenci uzskatīja par vajadzīgu celt to gaismā. (Mācītājs un rakstnieks Juris Neikens 1864. gadā sarīkoja latviešu vīru koru pirmo kopkoncertu Dikļos.) Galu galā arī mūsu himna – Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju! – ir lūgšana, un tā pirmoreiz tika dziedāta, jau vairākas desmitgades pirms tapa pati Latvijas valsts – pašos Pirmajos vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos 1873. gadā Rīgā.
Tādējādi jau kopš paša sākuma nacionālā pašapziņa un garīgums Dziesmu svētkos ir savijies cieši kopā, tāpat kā visā mūsu kultūrā, domāšanā un dzīvē. Ir neiespējami iejusties XIX gadsimta latvieša, Dziesmu svētku dalībnieka vai klausītāja, ādā – kā viņš tos izjuta? Bet ir vietā atcerēties, ka sākotnēji tie bija simtprocentīgi amatierkoru kustības svētki, jo profesionālo koru mums vienkārši vēl nebija. Tagad Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertos dzied profesionālie kori un profesionālo mūzikas mācību iestāžu – Latvijas Mūzikas akadēmijas un vidusskolu – kori, piedāvājot izsmalcinātu visaugstākās raudzes sniegumu. Tas arvien ir ļoti iedvesmojošs, piepildīts svētku sākums, kas noskaņo uz dziļumu, nesatricināmu iekšējo spēku un vienlaikus arī smalkākajām dvēseles vibrācijām.
Vienotā plūdumā
XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku Garīgās mūzikas koncertā 30. jūnijā dziedāja viss profesionāļu zieds – Valsts akadēmiskais koris Latvija, Latvijas Radio koris, Rīgas kamerkoris Ave Sol, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jauktais koris, Rīgas Doma kora skolas jauktais koris, zēnu koris un meiteņu koris Tiara, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas jauktais koris un Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu koris. Šajā vakarā diriģēja teju visu šo kolektīvu mākslinieciskie vadītāji, Dziesmu svētku virsdiriģenti Māris Sirmais, Sigvards Kļava, Andris Veismanis, Valdis Tomsons, Jurģis Cābulis, Mārtiņš Klišāns, Aira Birziņa un Romāns Vanags, kā arī Mārtiņš Ozoliņš. Iz vēstures šodienā ar svaigu spēku Dziesmu svētkiem par godu atdzimusi vokālā grupa Cosmos. Muzicēja orķestris Sinfonietta Rīga, Rīgas Doma ērģelnieks Aigars Reinis un pianists Reinis Zariņš.
Brīnišķīgi skanēja un arī saskanēja tembrāli perfekti saderīgā duetā abi solo soprāni – Jolanta Strikaite un Katrīna Paula Felsberga, vairākās kompozīcijās kora muzikālo audumu kuplināja Mārtiņa Zvīguļa tenora solo. Programmā – Uģa Prauliņa, Ērika Ešenvalda, Jura Karlsona, Emīla Dārziņa, Jāņa Kalniņa, Jēkaba Graubiņa, Gundegas Šmites, Jēkaba Jančevska, Pētera Vaska un Riharda Dubras skaņdarbi. Visu šo mūzikas un izpildītājmākslas bagātību vienotā, patiesi nedalāmā un dramaturģiski mērķtiecīgā veselumā apvienojis koncerta mākslinieciskais vadītājs Jurģis Cābulis un režisore Māra Ķimele. Vairāk nekā pusotru stundu ilgā vakara noskaņas, kurās spēks un majestātiskums mijās ar izsmalcinātu trauslumu un traģisms – ar mierinājumu, pastiprināja arī Ivara Vācera gaismu māksla un Ingas Ābeles teksti, ko aktiera Edgara Samīša lasījumā pat varēja saklausīt, par spīti Rīgas Doma akustikai ar tai raksturīgo ilgo skaņas reverberāciju.
Tā kā koncerta gaitu nepārtrauca ne koru pārvietošanās telpā, ne aplausi, ne diriģentu un komponistu sveikšana, tas ritēja kā plūstoša un jaudīga mūzikas forma. Varētu pat teikt – mēs klausījāmies sava veida metaskaņdarbu, jo latviešu komponistu mūzikai (vismaz konkrēti šim koncertam izraudzītajai), par spīti tās skaņu valodas dažādībai un plašajai tapšanas laika amplitūdai (no mūsu klasikas – Emīla Dārziņa, Jāņa Kalniņa, Jēkaba Graubiņa – līdz abiem jaundarbiem), piemīt kaut kas kopīgs, radniecīgs, īpašu emocionālo rezonansi raisošs.
Respektīvi, šī nebija raiba programma ar neiederīgiem svešķermeņiem. Viss bija pārdomāts, sākot ar koncertā vispirms Mārtiņa Klišāna diriģēto Uģa Prauliņa Kyrie 2023 (jaunā pārlikuma pirmatskaņojums no Missa Rigensis, 2002), kurā iekodēts gan dziļš, trausls individuālais vēstījums (solo balss, vēlāk jau citā Uģa Prauliņa darbā arī paša komponista runāts pēcvārds latīņu valodā), gan masu vēriens (visi kori un orķestri). Koncerta dramaturģijā būtisks ir kontrasts – tas ved līdz majestātiski apliecinošajam Riharda Dubras Te Deum (2003), kas satriecoši izskanēja 2003. gada Dziesmu svētkos un arī tagad savā trešajā, šāgada autorredakcijā Māra Sirmā vadībā izvērtās piepildītā un spēcinošā noslēgumā, kura pēcskaņa turpinās mūs stiprināt vēl kādu laiku. Un, jā, Māra Sirmā īpašā spēja iedvesmot, suģestēt gan mūziķus, gan klausītājus ir Dieva dots talants.
Īpašu muzikālu krāšņumu vakara programmai piešķīra Jura Karlsona Gloria no sešu komponistu Jubilejas mesas, kas tika rakstīta Latvijas Radio korim. Diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā Jura Karlsona slavinājums Dievam izskanēja plašā un iespaidīgi kontrastainā skanējumu un emociju telpā, patiesi ekstātiski un grezni, dāsnās faktūrās, ar ekstraverti varenām ērģeļu iespēlēm, bagātīgu orķestra krāsu paleti un introvertām kora a cappella un kora solistu epizodēm.
Visa koncerta dramatiskā kulminācija bija ar mūsu tautas traģiskajām likteņgaitām saistītās Jāņa Kalniņa kantātes Asins tīrums fināls diriģenta Andra Veismaņa, profesionālo koru, tenora Mārtiņa Zvīguļa, orķestra un ērģelnieka Aigara Reiņa interpretācijā. Savukārt klusā kulminācija – Jēkaba Graubiņa Gaisa dārzi ar Kārļa Skalbes dzeju, kas Mārtiņa Ozoliņa un visu triju profesionālo koru vīru izpildījumā patiesi pārsteidza ar to, cik ārkārtīgi smalki, niansēti un dvēseliski apgaroti spēj dziedāt vīru koris! Ieklausoties koncertā pārstāvētajā latviešu klasikas mantojumā, varēja piedzīvot arī izglītojošu jaunatklāsmi. Piemēram, manai paaudzei padomjlaikā nestāstīja, ka mūsu klasiķu kordziesmu klāstā ir arī garīgās mūzikas opusi, kā Emīla Dārziņa Ja uz Betlēmi es ietu, ko diriģēja Romāns Vanags.
Vakara gaitā gan ieklausījāmies jaunos, interesantos (bet ne izaicinoši ekstrēmos) mūzikas valodas meklējumos un atradumos, kādus piedāvāja abi jaundarbi – latviešu tautasdziesma Neviens putniņš tā nepūta Gundegas Šmites apdarē un Jēkaba Jančevska Kā tavas rokas (veltījums Knutam Skujeniekam) –, gan izbaudījām mūsu XXI gadsimta melodiskās, harmoniski konsonantās mūzikas skaistumu. To pārstāvēja Ērika Ešenvalda O Salutaris Hostia (2009), kurā virs Valda Tomsona diriģēto Mūzikas akadēmijas un mūzikas vidusskolu korskaņas rotājās Katrīnas Paulas Felsbergas un Jolantas Strikaites brīnišķīgais, vijīgi plūstošais duets. Tas ir suģestējoši salds skaistums gluži kā populārajā Ziedu duetā no Leo Deliba operas Lakmē (mažorīgajā, locījumos vītajā melodismā un solo balsu paralēlo tercu salikumā ir zināma līdzība).
Dzīvotspējīgi jaundarbi
Abi jaundarbi ir tā vērti, lai pie tiem apstātos. Gundegas Šmites apdare, kuru Airas Birziņas vadībā izpildīja Rīgas Doma zēnu koris, šīs pašas skolas meiteņu koris Tiara un Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu koris, ir vērtīgs papildinājums bērnu koru repertuāram. Tā ir tēlaina, pasmelta no pašas dzīvās, putnu dziesmu un koku lapu čaukstoņas piepildītās dabas. Tā rosina bērnu iztēli un ir interesanta gan klausītājiem, gan dziedātājiem, kuri ne tikai dzied, bet arī ar vienkāršiem citiem paņēmieniem, piemēram, mutes aizsegšanu ar roku, papīra lapiņu plivināšanu, uzbur sonoristisku dabas ainavu. Tam piepalīdz arī triju instrumentālistu – klarnetista Mārtiņa Circeņa un vijolnieku Sanda Šteinberga un Agneses Kanniņas – smalki izstrādātās iespēles.
Jēkabs Jančevskis, būdams vēl jauns komponists, jau ir izveidojies par kormūzikas meistaru. Te liela, varbūt pat izšķiroša nozīme ir tam, ka viņš pats ir profesionāls koru diriģents. Kompozīcija Kā tavas rokas, kurā skan Knuta Skujenieka dzeja, ir komplicēts, izteiksmīgs vokālsimfonisks opuss, kurā līdzās svaigai, laikmetīgai, izdomas bagātai kora un orķestra skaņu valodai prasmīgi izmantota solistes – Katrīnas Paulas Felsbergas – dzidrā, augstā balss. Tas vērta šo atskaņojumu par dziedātājas zelta stundu. Šai mūzikai piemīt arī dabisks simfonisks elpojums un cilvēcisks siltums.
Pārbaudītas vērtības
Tuvojoties koncerta izskaņai, īsti vietā pirms Riharda Dubras vērienīgā Te Deum bija arvien patiesi uzrunājošais, introvertais domas dziļums bez liekiem izskaistinājumiem – Pētera Vaska Klusuma auglis (2013). Šis ir arī viens no tiem retajiem gadījumiem, kad koris kopā ar klavierēm ne brīdi neskan banāli. Visu koru sniegumā Jurģa Cābuļa vadībā kopā ar pianistu Reini Zariņu, kura izpildījumā kristāldzidras gaismas caurstarota bija ikviena neparasti "skopās", askētiskās klavierpartijas nots, kas asociējas ar autora gara radinieka Arvo Perta mūzikas valodu skaņdarbā Spogulis spogulī, šis Pētera Vaska skaņdarbs lika vērst skatu augšup, cildeni pārpasaulīgajā, caur skumjām apskaidrotajā un dziedinošajā.
Vēl tikai vēlos piebilst, ka garīgo dimensiju Dziesmu svētkos silti un sirsnīgi turpināja operzvaigznes Marinas Rebekas uzstāšanās atklāšanas koncertā svētku dalībniekiem laukumā pie Arēnas Rīga 2. jūlijā. Koncertā, kurā dominēja popmūzika un dinamiskā popmūzikas manierē aranžētas tautasdziesmas, Marinas Rebeka siltā, sirsnības un mīlestības piepildītā balss, dziedot Uģa Prauliņa Dievaines, izcēlās ļoti īpaši, un ir labi, ka tas nepazuda vispārējā kņadā un ir pieejams arī tuvplānā, LTV arhīvā. Marina Rebeka uzstājās arī 2018. gada Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncertā, pēc kura atzina, ka tas viņu pašu ir aizkustinājis līdz asarām vienotības sajūtā ar savu tautu.