Festivāls Positivus trešo gadu aizvadīts Lucavsalā. Tas noslēdzās sestdien, 20. jūlijā, ar grandiozu amerikāņu dziedātāja, dziesmu autora un dejotāja Džeisona Derulo šovu, kura nodrošināšanai mākslinieks Rīgā bija ieradies ar piecdesmit cilvēku komandu, no kuras liela daļa bija redzama arī uz skatuves kā pavadošie mūziķi un dejotāji. Gaismas, lāzeri un projekcijas bagātīgi papildināja acīm skatāmo. Vērienīgā scenogrāfija saplūda ar notiekošā projekcijām uz ekrāna skatuves aizmugurē ar nelielu – šoreiz gan apzinātu – laika nobīdi. Tā bija līdz sīkākajai detaļai dramaturģiski izstrādāta koncertizrāde, kas patiešām ir pelnījusi vārdu "šovs" tā labākajā nozīmē.
Sajūtu transformācija
Šis ir stāsts par elpu aizraujošu priekšnesumu, ko cilvēks izbauda klātienē, un tam ir maz sakara ar konkrētām dziesmām no iepriekš neskaitāmas reizes klausītiem ierakstiem. Baudi to šeit un tagad, lai rīt jau aizmirstu konkrētas redzētās lietas vai dzirdētās melodijas un, iespējams, detaļās neatcerētos arī tās sajūtas, kas 20. jūlija vakarā tevi piemeklējušas, tām ātri transformējoties turpmākajos dzīves notikumos, kā tas mūsdienu tehnoloģiju laikmetā notiek un attīstās ar daudz lielāku ātrumu, nekā mēs spējam aptvert, kas ar mums ir noticis.
Teātra mākslā skolotais Džeisons Derulo zina, ko dara, priekšnesumā prasmīgi sapinot kopā visu, kas varētu noturēt viņa šovā pat nejauši nokļuvušo uzmanību, izraisot asociācijas ar jebko, kas noticis (un, iespējams, vēl tikai notiks) cilvēces vēsturē, spējot sakairināt kādu no maņām, neaizmirstot dabiskos instinktus, laiku pa laikam ievijot jaudīgajā skaņu ceļā arī pagājušo gadu desmitu populārās mūzikas hitu fragmentus, ko izdzirdot visu paaudžu klausītāji ar dažādu muzikālo pieredzi saausās un jūtas labi. Piemēram, Bena E. Kinga 1961. gada hits Stand by Me iestrādāts jaunā dziesmā Hands on Me, savukārt koncerta beigu daļā ieskanējās arī par sporta notikumu himnu kļuvušais ievadrifs no dziesmas Seven Nation Army, kas jau sen dzīvo bez tā autora Džeka Vaita klātbūtnes pat to cilvēku galvā, kuri par viņa duetu The White Stripes nekad nav dzirdējuši.
Pirms festivāla pie ieejas sastaptais Positivus galvenais elektriķis zināja teikt, ka šī gada elektroģeneratora jauda divas reizes pārsniedzot to, kas bija pērn, un tas bija jūtams, kā blieza arī masīvā basu skaļruņu rinda skatuves priekšā. Pirms Džeisona Derulo uz Lielvārdes skatuves līdzās lielajai skatuvei uzstājās Citi zēni, kuri arī bija parūpējušies par iespaidīgu šovu, kas lieliski iesildīja festivāla galveno mākslinieku.
Tiktāl par to kopumu, kas Positivus liek justies kā masu pasākumā, kurš reklāmās tika dēvēts par pasaules līmeņa festivālu. To nevarētu teikt par lielo un katram zināmo zvaigžņu kvantitatīvo klātbūtni, bet kvalitatīvo gan – izņemot stipri garlaicīgo lietuviešu mākslinieku Daddy Was a Milkman, visi pārējie lielās un ne tikai lielās skatuves priekšnesumi attaisnoja savu klātesamību festivālā.
Kaut arī šova un mūzikas jēdzieni mūsdienās iet roku rokā, ir jāizpūš no plaušām viss gaiss un jāievelk svaiga elpa, lai sāktu runāt tieši par mūzikas klausīšanos festivālā, kas kaut kādā mērā var ietekmēt arī turpmāk pēc festivāla "lietojamās" mūzikas izvēli.
Atklājumi no Ukrainas
Festivāla rīkotāji pauda atbalstu Ukrainai gan ar izstādi Ukraina miniatūrā, gan diviem ukraiņu mākslinieku koncertiem, kas šo rindu autoram kļuva par lielākajiem ārvalstu viesu sniegtajiem muzikālajiem piedzīvojumiem. Reperis OTOY, uzstājoties divatā ar bundzinieku, piektdien, 19. jūlijā, uz lielās LMT skatuves nodrošināja tikpat jaudīgu piedzīvojumu kā Džeisons Derulo. Diemžēl viņu dzirdēja tikai neliels pulciņš cilvēku, pārējie tajā laikā klausījās vietējos reperus, kuru vārdi ir zināmi, bet tāds OTOY vēl neko neizsaka. Tik organisku bundzinieka un repera saspēli nebiju piedzīvojis kopš festivālā Open’er Polijā reiz redzētā grupas Death Grips koncerta – šo atzinību izteicu arī pašam Vjačeslavam Drofam (OTOY īstais vārds), sastapis viņu pūlī pēc koncerta.
Lielākoties ukraiņu valodā repojošais mākslinieks jau ir ieguvis starptautisku atzinību – šajā vasarā viņš ir uzstājies arī milzīgajā Roskildes festivālā, un augustā vēl priekšā koncerts festivālā Sziget Budapeštā. Intervijā pirms koncerta Lucavsalā Vjačeslavs teicās uz Ungāriju doties ar pārliecību, ka vairākums cilvēku tur ne tuvu nav tādi draņķi kā šīs valsts premjerministrs Viktors Orbāns, kurš viens no retajiem Eiropā nav labvēlīgs Ukrainai.
Ukraiņu repera OTOY uzstāšanās kopā ar bundzinieku uz festivāla lielās skatuves bija viens no Positivus patīkamākajiem muzikālajiem pārsteigumiem. Foto: Uldis Rudaks
Arī otrs ukraiņu mākslinieku koncerts uz pašas mazākās – Pepsi skatuves – 19. jūlijā bija maz apmeklēts, jo Positivus vairs nav vieta, kurā pulcējas daudz ģitārmūzikas cienītāju. Tomēr daudzi klātesošie ukraiņu psihodēliskā indīroka trio Love’n’Joy koncertā atzina, ka šī grupa ir kļuvusi par vienu no lielākajiem atklājumiem festivālā līdzās reperim OTOY. Tas liek secināt, ka turpmākajos gados varam cerēt izdzirdēt vēl daudz lielisku muzikālu pārsteigumu no pagaidām muzikāli maz iepazītās Ukrainas: DakhaBrakha un augusta sākumā izrādē Stulbā dzīve uz Dailes teātra skatuves un Cēsīs kopā ar latviešu aktieriem un angļu trio The Tiger Lillies gaidāmās Dakh Daughters nebūt nav vienīgie ukraiņu mūzikas pārstāvji ar starptautisku potenciālu.
Lielākais pārsteigums
Dažādu no festivāla neatkarīgu iemeslu dēļ neatbraukušo mākslinieku trūkums (Ski Mask the Slump God, Offset, Nothing But Thieves un Royel Otis) pasākumu nespēja ne par kripatiņu sabojāt, bet organizatori, reaģējot uz šīm izmaiņām, ļāva ar pirmās dienas aprocēm apmeklēt pasākumu arī sestdien, lai dotu iespēju saprast, ka ir arī cita laba mūzika, ko paklausīties.
Mans lielākais pārsteigums festivālā bija Anželika Garsija no Losandželosas ar sāpju, dusmu un seksuālās enerģijas muzikālās un horeogrāfiskās transformācijas piesātinātu priekšnesumu. Viņa dziedāja lielākoties spāņu valodā, un to ļoti gribētos sagaidīt no festivāla Positivus arī turpmāk – lieliskus dažādu tautību māksliniekus, kuri nedzied visapkārt tik daudz skanošajā un apnikušajā angļu valodā, bet gan savā dzimtajā valodā. Jo primārā valoda, ko cilvēks uztver koncertos, ir mūzikas valoda, kam vajadzības gadījumā, ja vārdos paustais ir tik svarīgs, nemaz nebūtu tik sarežģīti nodrošināt skatuves fonā projekcijas ar tulkojumu lielākajai daļai klausītāju saprotamā – latviešu vai angļu – valodā, kā to savā turnejā šī gadu tūkstoša sākumā lieliski realizēja triphopa leģenda Massive Attack. Šo ieteikumu kā turpmākajā koncertdarbībā vērā ņemamu sarunā ar KDi apsvēra arī ukraiņu valodā repojošais OTOY.
Patīkams pārsteigums – vēl gluži jaunā Mančestras meiteņu indīroka grupa Picture Parlour tieši solistes savdabīgā balss tembra dēļ, kurā dažs brīžiem sadzirdēja kaut ko no Dženisas Džoplinas, bet drīzāk gan Meisijas Grejas dūmakainā dziedājuma. Nesen Palladium Rīga jau redzētais Arcade Fire atzars – Vils Batlers un Sister Squares – atkal, protams, bija lielisks.
O-Zē-O-eL-eS – priekā!
Purple Negative, Detlef, Satellites LV, Kautkaili ir mūsējie, kurus mīlam, un prieks par viņu klātbūtni Positivus, bet gribētos, lai viņu šeit būtu vairāk un netiktu ignorēta arī visai aktīvā un neprātīgu maskarādi garantējošā Latvijas panku scēna, citādi arī reportieru meklēto festivāla stilīgāko apmeklētāju dokumentēšana izvērsās visai pabāla, jo Positivus vidējais apmeklētājs vizuāli atgādina paklausīgu un glīti saķemmētu jaunieti, kurš sapņo par darbu bankā vai kādā citā birojā.
Lieliski bija arī mākslinieki, kuru koncerti komentārus neprasa, jo jau iepriekš prognozējamu slavas vārdu bārstīšana ir kā lietus, kas pāriet, un pēc neilga laika atkal jūties kā tuksnesī. Tipiski muzikālu ģēniju piemēri – Džeikobs Koljers un Bendžamins Klementains – priecēja gan vecus, gan jaunus klausītājus, hiphopa faniem iztrakoties no sirds ļāva Nemzzz, Danny Towers un virkne vietējo no jaunajiem talantiem (Wiesulis, galeniex, netīrais300) līdz veterānam Ozolam, kuram par vislieliskāko dāvanu četrdesmit piecu gadu jubilejā kļuva lielzvaigznes Offset neierašanās – pateicoties tai, Ozols kļuva par festivāla pirmās dienās galveno mākslinieku. Šo pienākumu viņš izpildīja godam un pēc tam arī otrajā festivāla dienā ar improvizētiem priekšnesumiem vēl turpināja svinēt pie mazās skatuvītes Bourzma apģērbu tirdzniecības zonā kopā ar saviem atbalstītājiem, kuri nemaz nejutās iztraucēti, atrauti no grandiozā Derulo festivāla noslēguma koncerta, jo viņi visi zināja, ka 2024. gada festivāla Positivus galvenā varoņa vārds ir Ģirts, nevis Džeisons.