Madaras Gruntmanes otrā dzejoļu krājuma nosaukums Dzērājmeitiņa savienojumā ar talantīgā mākslinieka Armanda Zelča darināto vāku ar zilumu uz acs kādam varētu šķist degradēts vai provokatīvs, taču tas ne vien pēta liriskā es pārdzīvojumus, bet atsedz mūsu kultūras tradīciju bagāžas un vērtību kontekstu. Turklāt liriskā es pieredzes un pārdzīvojumi izstāstīti bez pārspīlētas neglītuma estētikas, arī bez didaktikas vai (paš-) nosodījuma, arī bez vēstījuma, ka tas viss ir galīgi nepareizi un būtu jāvērš par labu.
Mīlestība nepārtrūkst
Mežonīgās pieredzes aprakstītas bez mazohistiski tīksmīgas gremdēšanās pašžēlumā vai paššaustīšanā, bez pārmetuma liktenim vai netaisnības sajūtas: "kāpēc tieši man?", "par ko man tas?". Liriskais es jau ir transformējies, izdzīvojis cauri visām postošajām privātajām un sabiedriskajām ietekmēm, jau tumšākajam mākonim spīd zelta maliņa, jau grāmatai ir zelta muguriņa, ir uzlēcis Dzeltenais Punduris, strazdi krāso dzeltenas lūpas, un pat tikko ceptais kruasāns ir saulains. No visām "dzērājmeitiņām", ko varētu iedomāties, šī aizvien tic mīlestībai, jo mīlestība nekad nepārtrūkst, pat ja pārtrūkst attiecības; un viņa pieņem visu savu pieredzi un iniciācijas kā savējās. Tā ir viena personas prototipa ģenēze (sava veida Bildungsroman) – kam ģimene pakļauj savu bērnu, kā šī atvase mācās dzīvot pieauguša cilvēka dzīvi, mīlēt, piedot, mainīt savu dzīvi un mācīties dzīvot no jauna, kad piedzīvota spēcīga vilšanās vai neizdošanās.
Jēdziens "dzērājmeitiņa" un arī dzērājmeitiņas tēls, kāds tas atklāts šajā krājumā, varētu pelnīt nosodījumu vai līdzjūtību, tomēr, pētot latviešu tradīcijas toreiz un ikdienu tagad, īpaši, kad tikko izskanējušajos Dziesmu un deju svētkos vairāki desmiti tūkstošu vienojās, dziedot himnisko "pats par savu naudu dzēru" un tamlīdzīgas dziesmas, būsim spiesti atzīt, ka dzeršanas kultūra nav tikai kādas degradētas sabiedrības grupas aizraušanās. Kultūrvēsturiski nevieni svētki nav varējuši tikt svinēti bez alutiņa vai brandavīna, piemēram, arī triju Baltijas valstu kultūras ministriem, parakstot sadarbības līgumu par Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanu, kā punktiņš uz "i" bija šampanieša glāžu saskandināšana. Bet par jaunāko laiku latviešu folkloras neatņemamu sastāvdaļu kļuvuši "divči" jeb alus divlitrīgās pudelēs. Tikmēr aizvien lielāku polemiku izraisa alkohola lietošanas kontrakustība, kritizējot "sociālo spiedienu lietot alkoholu", kas paģērē alkoholisko dzērienu klātbūtni un lietošanu visos sociāli nozīmīgos sarīkojumos. Sociālais spiediens arī nostiprinājis nepilngadīgo alkohola lietošanas kāri kā sava veida iniciāciju. Alkohola lietošana mūsu sabiedrībā virspusēji tiek nosodīta, tomēr praksē tā skar visu sabiedrību. Dzeru, tātad esmu.
Lai gan šis krājums tiešā veidā nediskutē par tēmu sociāli vispārīgi, tā struktūras pamatā ir šādas pieredzes liecības. Šo dzejoļu smagumu centru veido tieši tēma, naratīvi, kādos tā atklāta, un hronoloģiskā kauzālā struktūra. Pieredze secīgi kārtojas ķēdītē, kas veido ja ne apburto, tad nolādēto loku, varbūt tāpēc krājums ir izlasāms neatraujoties – vienā ieelpu un izelpu sekvencē, un visi dzejoļi ir daļa no viena gara un vēl nepabeigta naratīva ar iespējamo nosaukumu Dzīve.
Aizliegto augļu baudīšana
Dzejnieces pirmais krājums Narkozes (Neputns, 2015) iznira no nekurienes, dzejniece līdz tam nebija plaši zināma, bet krājums, ko daži dēvēja par "apakšbikšu poētiku", tika nominēts Latvijas literatūras gada balvai kategorijā Spilgtākā debija un plūca laurus lasītāju balsojumā, saņemot speciālbalvu. Acīmredzot tieši plašāka auditorija novērtēja Madaras Gruntmanes dzīves poētiku. Krājums Narkozes bija nozīmīgs ar privātās piere dzes poetizēšanu literārajam procesam būtiskā veidā, kas to ļāva piepulcināt citu nozīmīgu grēksūdzes dzejas tekstu korpusam.
Dzīve tiek ienesta dzejā, un dzeja un māksla iziet pie sabiedrības visplašākajā tās nozīmē. Māksla šobrīd var iznirt mums pretī visikdienišķākajā brīdī, vietā un veidā, piemēram, kad ejam pa ielu vai stāvam autobusa pieturā. Madaras Gruntmanes dzejoļi visdrīzāk nebūs salonā lasāmi (par laimi, saloni mūsdienās ir tikpat kā izmiruši), bet, kad sāksiet lasīt šo dzērājmeitiņas portretu ar zilo aci, varēsiet nostaigāt tieši pa zelta viduslīniju, kas kā mugurkauls izaudzis cauri vienas personas (liriskā es, un/vai/bet arī personības) pieaugšanai no pusaudža līdz pieaugušam cilvēkam, izejot cauri ne vien personīgām iniciācijām grādīgajos dzērienos un pirmajās reizēs, bet arī cauri Latvijas ceļam uz neatkarības atgūšanu ("paceļu glāzi par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu..." (19. lpp.)) un citiem globāliem fenomeniem.
Krājums iesākas ar aizliegto augļu baudīšanu – grādīgajiem, un drīz vien par šīs sidru, kalvadosu, vīnu un alu simfonijas neatņemamu daļu kļūst seksualitāte – gan jauna cilvēka pieaugšana, sevis pieņemšana, seksuālā nobriešana, nevienlīdzīgas seksuālas attiecības, kad vecāks vīrietis vervē nepilngadīgu meiteni, un nepilngadīgas meitenes neatļautā seksualitāte, jo mūsu valstī un sabiedrībā dzimumbriedumu regulē likums, nevis dabiskais instinkts; krājuma otrajā pusē – vēlme un nepieciešamība pēc mīlestības un klātbūtnes manifestējas seksuālā saplūšanā starp diviem cilvēkiem.
Šis krājums ir mūsu kā indivīdu un mūsu kā sabiedrības spogulis. Un mūsu sabiedrība jau sen bija pelnījusi tās atziņas, kas šajā krājumā ietvertas, savilktas drūmas, pēc tam attīrītas no visa traucējošā dažkārt tikai līdz vienam ietilpīgam vārdam un tad apzeltītas. Ar vienu vai abām aizpampušām acīm var nebūt viegli saskatīt šajā krājumā ietverto vērtību, tomēr mēs – dzērājmeitiņu un dzērājdēlu sabiedrība – to sapratīsim klusējot, jo tas visu laiku ir noticis arī mūsu acu priekšā. Kad paši esam acu priekšā, varam publiski noliegumā purināt galvu un kratīt pirkstu, bet vienlaikus lepni padusē nesīsim dzejas grāmatu ar trešo aci. To uzsisto.
Frug