Valmieras teātrim šī ir bijusi grūta, bet varena sezona – astoņas pirmizrādes gandrīz pilnībā nojauktajā teātra ēkā, kur kā spītīga saliņa turas tikai Apaļā zāle. Ļoti mazajā spēles laukumā izdevies ierūmēt ļoti dažādus darbus, no kuriem dažiem citos apstākļos varbūt noderētu lielāka skatuve, bet kopumā uzrāviens ir nenoliedzami jaudīgs – visu paaudžu režisori, no lielās klasikas līdz mūsdienu latviešu autoriem. Nejaušu izrāžu šogad Valmierā nav, un uz tik pārliecinoša fona teātris mierīgi var atļauties sezonas pēdējā pirmizrādē paniekoties lūzerīgu kovboju komēdijā Amerikāņu bizons.
Īslaicīgs juceklis
Arī režisorei Inesei Mičulei šī ir bijusi nozīmīga sezona. Viņas iestudētā Edvarda Olbija luga Kam bail no Virdžīnijas Vulfas? pašlaik ir viena no labākajām Latvijas profesionālā teātra izrādēm ne tikai Valmieras mērogā, bet režisore turpina latviešu skatītājus iepazīstināt arī ar šeit mazzināmām, bet to tapšanas zemē godalgotām amerikāņu lugām. Pagājušās sezonas Deivida Lindsija-Ebēra Labajiem cilvēkiem nu seko Deivida Mameta 1975. gadā sarakstītais Amerikāņu bizons pašas režisores tulkojumā. Mamets ir plaši izslavēts amerikāņu kinoscenārists un dramaturgs, bet latviski no viņa darbiem, šķiet, iestudētas tikai Pīļu variācijas 1994. gadā Dailes teātrī bez paliekošiem panākumiem.
Nenoliedzot, ka katrs neredzēts nosaukums bagātina kopējo dramatisko teātru repertuāra ainavu, tomēr atzīstos uzreiz – es pret Amerikāņu bizona dramaturģiskajām kvalitātēm tā arī paliku imūna. Droši vien pārspriedumi par nacionālā kolorīta lomu teātrī ir neauglīgi, jo nepierādāmi, bet tomēr ir acīmredzami, ka latviešu teātra spēlētāju un skatītāju temperamentam kaut vai skandināvu dramaturģija pārsvarā padodas daudz dabiskāk par, piemēram, dienvidnieku itāļu vai franču lugām. Nepārspīlējot un nevispārinot, bet tikai konstatējot – vieglāk ir identificēties ar to, ko spējam atpazīt. Amerikāņu bizons ir ļoti amerikāniska luga, kuras sižeta uztverē galīgi nemaz nepalīdz izrādes programmiņā izvērsti izklāstītā amerikāņu bizona vēsture – gan reālo dzīvnieku skumjais iznīcības stāsts, gan naudas vienības – bizona niķeļa – rašanās. Ap piecu centu monētu ar bizona attēlu gan it kā tehniski savērpjas lugas darbības detektīvintriga, bet būtībā tas ir tikai iegansts, lai kādas Amerikas mazpilsētas rutinētajā ikdienā un šaurajā vidē sakultos īslaicīgs juceklis.
Izrādes vizuālais tēls ir konsekvents un stilīgs, ieturēts brūni pelēkos sēpijas toņos un provinces vesternu estētikā. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis vizuāli "pāršķēlis" Valmieras apaļo spēles laukumu uz pusēm, izveidojot norobežotu, skatītājiem pietuvinātu pusapli. Tā ir lietotu preču veikaliņa vienīgā telpa, ko no ārpasaules norobežo sistemātiskā kārtībā ar dažādām precēm piekrauti plaukti. Tur ir veci pulksteņi, zābaki, radioaparāti, trauki, nenosakāma pielietojuma krāmi un goda vietā uz augšējā plaukta arī kādi ragi, pieņemu, ka bizona. Priekšplānā pagājušā gadsimta vidus kases aparāts un telefona automāts, kā arī ikdienišķas mēbeles. Vietas te ir maz, un tas, protams, paredzami vairos spriedzi arvien vairāk nokaitētajās varoņu attiecībās, un finālā kārtība tiks izārdīta. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa visus trīs vīriešus apģērbusi bārkstīm rotātās džinsa, ādas un velveta kombinācijās, Kārļa Freimaņa Dons Dubrovs "atlaidis" pagaru zirgasti, savukārt Aksela Aizkalna Skolotājs – tikpat dekoratīvas ūsas.
Laba kompānija ellē
Mameta lugas interesantākā daļa ir veiklie dialogi – īsi, ātri, paradoksāli, ar vairākkārtējiem frāžu un situāciju atkārtojumiem, kas rada viegli absurdu iespaidu, jo šķiet, ka varoņi cits citu nedzird vai nesaprot. Tomēr sižeta centrā rotējošā ņemšanās ap mistisku monētu un tikpat mistisku kolekcionāru ir tik grūti izsekojama un neobligāta, ka diezgan ātri kļūst garlaicīga. Iespējams gan, ka meklēt vainu lugā gribas tikai tādēļ, lai saprastu, kāpēc Ineses Mičules izrāde tomēr īsti nestrādā. Jo lielā tēma, kas aiz detaļām gan drusku pazūd, te varētu būt par katra cilvēka vēlmi tikt pamanītam – draugu, darba devēju, sievietes, sabiedrības u. tml. acīs.
Valmieras teātra izrādes pirmais cēliens konkrētajā vakarā virzījās uz priekšu latviskā pamatīgumā, un smieties par kaut ko gribējās tikai teorētiski. Kaut gan – tomēr ne. Arta Jančevska (citā reizē šajā lomā Rūdis Bīviņš) Bobs jau no paša sākuma liek sevi pamanīt ar tādām kā palēninātām, bet vienlaikus pilnīgi dabiskām un patiesām reakcijām, kas ik pa brīdim izsit no līdzsvara viņa sarunas biedru. Aktieris šo paradoksālo naivuma un dzelžainas loģikas apvienojumu pārliecinoši notur līdz pat izrādes beigām.
Te vajadzīga īsa atkāpe. Vēl viens Valmieras teātra kvalitatīvā lēciena rādītājs ir Indras Rogas un Mihaila Gruzdova izskolotā aktierkursa pārliecinošā iekļaušanās trupā. Pilnā mērā ir attaisnojusies teātra vadības stratēģija, katram jaunajam aktierim atrodot pa lielai lomai, jo visiem tās ir izdevies ne tikai spēlēt, bet arī nospēlēt. Tā notiek arī Amerikāņu bizonā, kurā otro cēlienu pilnībā par savu padara Aksels Aizkalns Skolotāja lomā. Pirmā cēliena nepārtraukti košļeni gremojošais un īdošais nīkulis, kurš iedomājas sevi par vietējo mačo, bet sieviete viņu apspēlējusi kārtīs, tādējādi sagraujot viņa vārgulīgo lepnumu, otrajā cēlienā uzšaujas uz skatuves, kā salietojies stimulatorus, un burtiski uzspridzina izrādes smagnējo plūdumu. Uzvilcies kā atspere, Aksela Aizkalna varonis runā un rīkojas neiedomājamā ātrumā, paraudams sev līdzi arī pārējos – situācija kļūst arvien absurdāka un līdz ar to smieklīgāka. Pamazām top skaidrs, kā būtu bijis jābūt jau no paša sākuma – ātri, pārsteidzoši, ticami un neticami vienlaikus.
Kārlis Freimanis, kurš šosezon radījis bezgala kolorītu un vienlaikus precīzu padomju šeptmaņa raksturu Jāņa Znotiņa izrādē Mēs, roks, sekss un PSRS, šoreiz tipoloģiski līdzīgā amerikāņu sētas biznesmeņa Dubrova lomā savu īsto intonāciju vēl meklē un mazliet paliek jauno kolēģu ēnā.
Visprecīzāk režisores iecerēto izrādes stilistiku raksturo divi dominējošie muzikālie motīvi, kuru Lienes Stepenas asprātīgajā horeogrāfijā izdejotajos ritmos izrāde sākas un beidzas. Tā ir mūžīgo kovboju himna Riders in the Sky un grupas ar konceptuāli ironisko nosaukumu The Dead South hits In Hell I’ll Be in Good Company – par savējiem, kas ja ne dzīvē, tad ellē sola labu kompāniju.
AMERIKĀŅU BIZONS
Valmieras teātrī 18.VI plkst. 18.30, 19.VI plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18