Pēc diviem pacietīgas gaidīšanas gadiem 2. decembrī Rīgas Domā diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā beidzot ir izskanējusi Latvijas Radio kora Jubilejas mesa. Mesai bija jākļūst par kora astoņdesmitgades notikumu virsotni 2020. gada rudenī, taču pandēmija šo ieceri nogrieza kā ar nazi, liekot mums visiem attapties ilgstošā mājsēdē. Ilgi gaidītajā pirmatskaņojumā korim piebiedrojās orķestris Sinfonietta Rīga, ērģelnieks Aigars Reinis un solisti no minēto kolektīvu vidus: Latvijas Radio kora soprāns Agnese Pauniņa un Sinfonietta Rīga trompetisti Jenss Emīls Holms un Edgars Švembergs.
Viena veseluma šķautnes
Sākšu ar pārdomām par šo metaskaņdarbu kā veselumu. Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs un Jubilejas mesas idejas autors Sigvards Kļava to sauc par "īstenu latviešu mesu", jo sakrālā cikla daļas, izmantojot kanoniskos latīniskos tekstus, ir radījuši seši latviešu komponisti. Līdzās jau iepriekš sacerētajiem un atskaņotajiem Pētera Vaska, Artura Maskata un Andreja Selicka opusiem Jubilejas mesu veido arī trīs jaunas daļas, kuras speciāli šim notikumam ir komponējuši Andris Dzenītis, Ēriks Ešenvalds un Juris Karlsons. Sešu autoru rokrakstu ir izdevies apvienot ne tikai formāli tradicionālās mesas žanrā, bet arī muzikāli – radošajā domā, kurā katram atšķirīgā izteiksmība bagātina koptēlu un dažiem opusiem piešķirtā otrā dzīve organiski iederas jaunajā kontekstā. Te ir jāievieš skaidrība, atgādinot, ka Pētera Vaska dziļi personiskais Agnus Dei – lūgšana, "lai beigtos šausmīgie kari", iekļaujas viņa 2000. gadā radītās Mesas daļā, savukārt Artura Maskata Kyrie iekļaujas 1997. gadā komponētajā Mesā, kas tapa, autoram reaģējot uz 11. septembra traģēdiju Ņujorkā. Andreja Salicka Gaismas Latvija, kas turklāt skan latviešu valodā, ir radoši pārdzimusi no Annas Rancānes jubilejai pirms diviem gadiem komponētā darba Gaismas Latgale, ko dzejnieces radošajā vakarā Rēzeknes Gorā pirmatskaņoja Latvijas Radio koris kopā ar instrumentālo grupu.
Visbeidzot, Jubilejas mesa savā būtībā ir arī ekumeniska, jo tās komponisti (vai viņu domāšana) sakņojas dažādu Latvijā sastopamo reliģisko konfesiju vidē un domāšanā. Jura Karlsona mūzikā izsmalcinātība sadzīvo ar katolicisku greznumu, Pētera Vaska mūzikas mērķtiecīgi koncentrētais un vienlaikus cilvēcisku sāpju un cerību piepildītais vēstījums vedina atcerēties, ka viņš izaudzis dziļi ticīgā un savulaik padomju varas represētā baptistu mācītāja ģimenē. Ērikam Ešenvaldam eksistenciāli būtiska ir kalpošana adventistu draudzē. Andrejs Selickis ir dziļi pareizticīgs cilvēks. Savukārt Artura Maskata un Andra Dzenīša muzikālajā domāšanā, kaut arī institucionāli neapstiprināts, sajūtams latviskais luterāņu, protestantu gars.
Neizbēgamais kods
Juris Karlsons ar sev tipisko humoru anotācijā salīdzina Jubilejas mesas komponēšanu ar olimpiskajām spēlēm, kurās varētu noskaidrot autorus uzvarētājus. Tomēr nekādas sacensības te nav. Nudien nezinu, vai komponistiem darba gaitā ir vai nav bijusi iespēja iepazīties ar kolēģu paveikto un attiecīgi pieslīpēties kopīgā domā, taču rezultāts ir izdevies harmonisks. Harmonisks tieši tāpēc, ka caur atšķirīgo ir atrasts kopīgais un mesas daļas nevis iesaistās sacensībā, lai pārsteigtu ar kaut ko jaunu un neparastu, bet turpina vienotu domu. Protams, to visu satur kopā jau pats mesas žanrs ar cauri gadsimtiem noteikto, nemainīgo daļu secību. Taču ar to vien nepietiktu. Iespējams, šo dažādību patiešām apvieno latviskais kods – ne jau dekoratīvi uzskatāmais, bet mūsu mentalitātē, gaumes un mēra izjūtā sakņotais un mūzikas intonācijās neizbēgami ievītais. Tā domāt sliecos arī tāpēc, ka visi seši autori tā vai citādi ir strādājuši ar diatoniku.
Līdzās kora un orķestra pamatam komponisti ir izmantojuši atšķirīgas papildu krāsas. Artura Maskata Kyrie ir nevis kinematogrāfiski iespaidīga pasaules bojāejas šausmu aina, bet gan personiska cilvēku lūgšana, ko jo uzrunājošāku un apgarotāku dara epizodes, kurās ir dzirdams dzidrais, siltais Agneses Pauniņas soprāna solo. Jura Karlsona Gloria instrumentālajās krāsās un korskaņā izsmalcināti mūzikas posmi meistarīgas montāžas dramaturģijas gaitā mijas ar varenu ērģeļu skanējumu. Gloria paliek prātā arī ar Jura Karlsona rokrakstam raksturīgo harmoniskās valodas bagātību. Andris Dzenītis Credo piesaka ar izteiksmīgu Sinfonietta Rīga pirmās vijoles Martas Spārniņas solo un risina, visai minimālistiskā veidā attīstot latviski diatonisko intonatīvo pamatu, kuru atsvaidzina ar vibrofona kolorītu. Ērika Ešenvalda smeldzīgā cildinājuma Sanctus. Benedictus noskaņu, kurā brīžiem atrodas vieta arī trompetes balsij, veido tā viņa mūzikas zīmīgā kvalitāte, ko nosaka dabiskais mierīgas elpošanas ritms (tiklab arī milzīga ūdensklaja rāmā viļņošanās). Pētera Vaska Agnus Dei ir gaišu, svētīgu skumju piepildīts dziedājums visos aspektos – gan korī, gan piesātināti dziedošajos stīgu instrumentos, kam viņa mūzikā arvien ir vokāla daba.
Sapņu pilnība
Visbeidzot mesas piecas kanoniskās daļas vainago fināls – Andreja Selicka Gaismas Latvija ar Annas Rancānes dzeju (jā, tieši Gaismas Latvija, nevis Debesu Latvija, kā stāv nodrukāts programmiņā). Šī daļa noder arī kā apstiprinājums visa kopdarba apzīmējumam – latviešu mesa –, jo ir vienīgā Jubilejas mesas daļa ar tekstu latviešu valodā. Andreja Selicka opusā izmantota Annas Rancānes dzeja, turklāt līdztekus tai šajā mesas daļā ir ievīts un nepārprotami izcelts arī dziļi latvisks muzikālais citāts – Emīla Dārziņa liriskās kordziesmas Sapņu tālumā melodija. Tikai ne vairs ar Aspazijas tekstu, bet gan ar Andreja Selicka paša vārdiem: "Gaismas Latvija – sapņu pilnība, mūsu lūgšana, mūsu cerība!" Tos komponists ir pievienojis kā konceptuāli būtisku kodu (papildinājumu) Annas Rancānes dzejas četrrindei, lai skaņdarba attīstības gaitā (no rečitējoša runas kora līdz varenam kora un orķestra tutti) apliecinātu Emīla Dārziņa melanholijai pretēju domu. Pazīstamā, zīmīgā tēma sākotnēji ieskanas korī, bet, kad, atgriežoties jau trešo reizi, tā spoži izskan divu trompešu un elektriskās ģitāras (Jānis Ruņģis) unisonā, tā vairs nav ilgošanās, veroties nepiepildītu sapņu tālumā. Tas jau ir sapņu piepildījums. Ekstātiski, spēkpilni un bez nopūtām.