Pārlaižot skatienu galerijas Daugava sienām, pie kurām rindojas akadēmiskas kailfigūras, graciozi profilportreti un detalizētas ainaviskas tāles arku vai tondo formāta ierāmējumā, protams, nākas atcerēties renesansi, kas latviskā versijā faktiski iekodēta Anitas Arbidānes izstādes nosaukumā Atdzimšana. Anita Arbidāne nepieder pie gleznotājiem, kas savu jaunāko veikumu atrāda biežās un regulārās personālizstādēs, – kopš pēdējās skates ar nosaukumu Pats sev mākslinieks (2009) jau pagājis krietns laiciņš. Var secināt, ka autores mimētiski iluzorā, precīzā gleznošanas maniere nav īpaši mainījusies, tāpat kā interese par vecmeistaru mākslas resursiem, ļaujot piesaukt tādus terminus kā akadēmisms, neoklasicisms, postmodernisms vai pat hiperreālisms; pēdējais, protams, tikai tehnikas nozīmē, kas neliedz sajūsmināties par gluži taustāmajiem izšūtajiem tērpiem, pērļu auskariņiem vai gaismas atspīdumiem uz nagiem. Tomēr šie estetizētie tēli drīzāk atgādina vēsi perfektas marmora skulptūras nekā reālus cilvēkus.
Savukārt tādu konkrētu sava laika atsauču kā toreizējā valsts prezidenta Valda Zatlera portrets (Renesanse, 2009) jaunākajā izstādē nav, šoreiz lielāks akcents likts uz antīko mītu un Bībeles sižetu interpretācijām. Izpaliek arī iepriekšējā izstādē uzskatāmie sirreālisma atribūti, piemēram, ikoniskais omārs, kas no Salvadora Dalī slavenā objekta Omāra telefons (1936) pārceļojis uz Anitas Arbidānes renesansiskajām ainām.
Humors vai diskomforts
Kā anotācijā raksta pati autore, "Atdzimšanas darbus caurstrāvo viegls humors" un "tās ir emancipētas būtnes, kas spēj pasmaidīt gan par mūžsenajiem stereotipiem un klišejām, gan par sevi". Savukārt Vilnis Vējš jaunā kataloga ievadrakstā min "diskomforta atmosfēru, kas atsevišķos darbos ir gandrīz vai biedējoša" (Anita Arbidāne, Rīga: galerija Daugava, 2022). Kā šajos darbos ir vairāk – humora vai diskomforta –, varbūt arī nav viegli atbildēt, un, iespējams, klātesoši ir abi.
Uzgleznotās sievietes (Karaliene, 2017; Lukrēcija, 2018; Infante, 2018; Natūra, 2022; Atraidītā, 2022) lielākoties šķiet nedaudz skumji apcerīgas un emocionāli atturīgas – ar dažiem izņēmumiem, kad būtnes, šķiet, vēlas iesaistīties komunikācijā ar skatītāju (Medūza, 2019; Cita sieviete, 2022). Kas īsti ar šīm sievietēm notiek, nav pārāk skaidrs jau pēc ielūgumam izvēlētā darba Izsalkums (2022), kas drīzāk raisa asociācijas ar žāvām. Bet varbūt izsalkumu nosaka tas, ka uz galda nav nekā īpaši vairāk par dažiem filigrāni izgleznotiem auglīšiem un dārzenīšiem?
Kailās un puskailās būtnes dažkārt liek domāt par sieviešu solidaritātes un intimitātes izpausmēm (Mierinājums, 2020; Skūpsts, 2022), sievišķas pazīmes piešķirtas arī lotosa pozā sēdošajam šķelmīgajam nelabajam (Velns, kurš dancina, 2021), kas laikam drīzāk būtu jāsauc par velneni. Izstādei var piemērot nereti izmantoto apzīmējumu "sieviete glezno sievieti"; šie tēli arī īpaši neizskatās pēc vīrieša skatienam pielāgotiem objektiem, kādus īstajā vecmeistaru klasikā nadzīgi saskatījušas daudzas feminisma teorētiķes. Uz feminisma kontekstā būtisku tēmu norāda arī vairāki darbi (Ādama riba, 2016; Madonna ar bērnu, 2022; Madonna ar kartupeli, 2022), kas ataino sievietes gaidībās.
Manipulētā klasika
Izstādē ir virkne gleznu, kam var noteikt tuvākus vai attālākus iedvesmas avotus. Rotaļīgās Trīs beibes (2017) visvairāk atgādina vācu renesanses mākslinieka Lūkasa Kranaha Vecākā daudzās trīs grāciju tēmas versijas ar koķetajām kailfigūrām, kam toties netrūkst kaklarotu un galvassegu. Arī figūru traktējums ir tuvs, lai gan pozas nešķiet tieši pārņemtas un vairāk izskatās pēc autores varianta. Darbs Ciešanas (2016) savukārt saistās ar neskaitāmiem Sv. Sebastjana tēmas risinājumiem renesanses mākslā, par ko vedina domāt gan figūras augšdaļas poza, gan aizmugurē redzamais stabs. Taču tēls drīzāk izskatās pēc sievietes, nav arī bultu, tikai melni kraukļi un pāris vieglu asins švīku uz ķermeņa. Šķiet, ka autore vēlas raisīt zināmas asociācijas, vienlaikus tās neapstiprinot un atstājot skatītājam mīklu minēšanas baudu vai izaicinājumu.
Gleznai Infante samērā tiešs prototips ir spāņu klasiķa Djego Velaskesa Infantes Marijas Terēzes portrets (1653), taču Anita Arbidāne savam tēlam piešķīrusi daudz atklātāku tērpa augšdaļu – nevienā no Velaskesa daudzajām variācijām tāda nefigurē. Līdzīga metamorfoze notikusi arī darbā Karaliene (2017), kas stilistiski atgādina Elizabetes I portretus no XVI gadsimta, – tajā iegleznots dekoltē ar kailām krūtīm. Tālaika parādes tērpu ietvaros ne Spānijā, ne Anglijā nekas tāds nebija iespējams. Tas norāda, ka Anitas Arbidānes pieejas pamatā nav vienkārši citātu pārcēlumi, bet arī to transformācijas, kas var norādīt uz kādiem iecerētiem vēstījumiem, piemēram, lielāku atkailinātību kā neaizsargātības pazīmi u. tml. Vai tas nozīmē, ka izstāde uztverama tikai labiem mākslas vēstures zinātājiem un prototipu pazinējiem? Tas gan nešķiet pilnīgi obligāti, taču papildu interpretācijas pieturpunktus var piedāvāt.
Anita Arbidāne, būdama gleznotāja Normunda Brasliņa audzēkne, pārstāv noteiktu, amatnieciski izkoptu iluzoras latviešu glezniecības virzienu, kas izaudzis no retrospektīvām interesēm par mākslas vēstures apcirkņiem, apsīkstot modernisma inspirētiem jauninājumiem. Lai arī tāls no tā, ko ierasti dēvē par laikmetīgo mākslu, šis virziens var iegūt negaidītu aktualitāti jeb vēl vienu "atdzimšanu" roku darba unikalitātes un digitālo attēlu meinstrīma kontekstā.
Anita Arbidāne
Izstāde Atdzimšana
Galerijā Daugava līdz 1. janvārim